Reklāmas plakātā varam redzēt tēlnieka Ivara Drulles darbu, kas man atmiņā atsauca viņa personālizstādi galerijā Alma, ko uzskatu par vienu no interesantākajiem notikumiem Latvijas mākslā pēdējā gada laikā. Iemesls ir vienkāršs - viņš ir viens no retajiem Latvijas māksliniekiem, kurš reflektē par vēsturi, sociālpolitiskiem notikumiem, sabiedrību.
Staigājot pa Latvijas galerijām un muzejiem, samērā bieži veidojas sajūta, ka pie mums cieņā ir vien divi žanri - psihiskas agonijas un ezotērika. Ko es ar to domāju? Pirmajā gadījumā mākslinieki urķējas savā iekšējā pasaulē un piešķir nozīmi saviem personīgajiem kompleksiem, traumām. Visbiežāk šo mākslu saprot tikai pats mākslinieks (un arī ne vienmēr). Otrajā gadījumā mākslinieki uzskata, ka dara garīgu darbu, tver "mirkļa mūžību", apcer "nezināmo" un "skaisto". Mākslinieki runā simbolos, hiperbolās un metaforās, taču bieži vien ar tiem tiek maskēta dziļāku ideju impotence. Abiem virzieniem kopīgs ir tas, ka šāda veida māksla ir vērsta uz sevi, nevis komunikāciju ar skatītāju, tā mums reti spēj kaut ko pastāstīt par laikmetu, kurā dzīvojam, ļaut mums uz sevi paskatīties no malas, palīdzot mums pašiem sevi labāk saprast.
Var teikt, ka Latvijas mākslinieki mājo viensētās, interesējas galvenokārt tikai par sevi, nespēj komunicēt savas idejas sabiedrībai. Reizēm viņiem palīdz mākslas zinātnieces, kuras darbiem piekabina jēgu. Patiesībā visa Latvijas māksla ir viena liela viensēta, kas dzīvo izolācijā no ārpasaules. Atliek vien paskatīties, ko latvieši dara festivālos, biennālēs un gadatirgos ārzemēs - tusējas savrup, dzer vīnu tikai ar savējiem, bet atbrauc mājās un stāsta, ka Latvijas māksla iekaro pasauli.