Raidījumu Lielā lasīšana (LTV1) vada Pauls Timrots, Eva Ikstena-Strapcāne un Arno Jundze, kuriem pievienojušies četri eksperti – šovmenis, mūziķis un veģetārietis Fredis, kritiķe Bārbala Simsone, aktrise Dārta Daneviča un mūziķis Goran Gora. Viņiem visiem kopīga ir ciešā saikne ar lasīšanas procesu. Ja neņem vērā to, ka Fredi un Bārbalu Simsoni vieno arī saikne ar raidījuma galveno sponsoru Zvaigzni ABC – pirmais ir šī grāmatu izdevēja reklāmas seja, otrā – redaktore. Bez viņiem studijā atrodas arī skatītāji – to vidū pat daži rakstnieki – un trīs meitenes (starp citu, galvenā no viņām ir uzlecošā dramaturģe Rasa Bugavičute), kuru uzdevums ir pieņemt skatītāju telefoniskos balsojumus par savām mīļākajām grāmatām.
Šova koncepts ir diezgan sarežģīts, un par to skatītājs tiek informēts visai juceklīgi, taču izdodas izlobīt, ka līdz nākamajam laidienam 2. martā visi cītīgi balsos par grāmatām, izveidojot mīļāko grāmatu Top 100, no tām tiks atlasīta 21 plus viena grāmata, lai pēc tam šo skaitli kā jebkurā šovā pakāpeniski samazinātu līdz liktenīgajam skaitlim – viens. Ideja ir iegādāta no britu kanāla BBC, kur līdzīga veida šovā par Lielbritānijas ļaužu mīļāko grāmatu tika atzīts Džona Tolkīna Gredzenu pavēlnieks. Pirmā raidījuma uzdevums acīmredzami ir akciju tikai iekustināt, un ir grūti paredzēt, kā tas izskatīsies nākotnē, kad katrai grāmatai tikšot piešķirts advokāts, kurš to aizstāvēs no citām konkurentēm. Tomēr pēc pirmā raidījuma nav īsti skaidrs, kāpēc šī ideja vispār bija jāpērk. Kāpēc mēs, radošie latvieši, paši nevaram ģenerēt ideju savam lasīšanas šovam, lai ietaupīto naudu ieguldītu saturā un kvalitātē?
Tikai daiļliteratūra
Raidījums sastāv no dažādām pieredzēm par lasīšanas paradumiem un mīļākajām grāmatām. Fredis pastāsta, ka saulainā pludmalē, lai atveldzētos, lasa Vladimira Sorokina Sniegputeni vai Ledu, Bārbala Simsone lasa gludinot u. tml. Skatītāji tiek informēti, ka balsot drīkst tikai par daiļliteratūru – nekāda reliģiskā literatūra vai pavārgrāmatas neder. Pēc tam seko sižetiņi, kuros par mīļākajām grāmatām izsakās tradicionālo profesiju pārstāvji (pavārs, skolotāja, policiste, taksists, zobārste, bibliotekāre u. tml.), no kuriem vairāki min tieši neatļautās grāmatas – Bībeli, kāda skandināvu restorāna veidotu pavārgrāmatu un pat Krimināllikumu –, tikai vairāk sajaucot galvu. Vismīļākais no viņiem ir taksists, kurš atklāj, ka mājās sieva grāmatas lasīt neļauj, tāpēc viņam jāskatās televizors.
Pēc tam par savām grāmatām pastāsta sabiedrībā pazīstami ļaudis, taču visas šīs pieredzes ir tik virspusīgas, ka sāk kļūt garlaicīgi. Būtu bijis daudz noderīgāk, ja raidījuma veidotāji mēģinātu vairāk iet dziļumā – ļautu cilvēkam patiešām dalīties savās īpašajās attiecībās ar kādu grāmatu un kādu pieredzi lasīšana var sniegt. Saprotu, ka lasīšanas raidījumam atšķirībā, piemēram, no Dziedošajām ģimenēm, kam atvēlētais ētera laiks konkurē ar izrādes Izraidītie ilgumu, vairāk par stundu veltīt nevar, kā arī gribas, lai tas ir ļoti daudzpusīgs un ar šova elementiem, bet nu tomēr. Varbūt mēģinājums izvilināt kādu personisku stāstu bija Arno Jundzes jautājums ekspertiem, vai viņi piekrīt jau minētā Sorokina grāmatas salīdzinājumam ar narkotikām, taču tādā gadījumā tas bija neveiksmīgi. Vai ir vērts uzdot jautājumu, uz kuru patiesībā nav iespējama negatīva atbilde? Piemēram: "Nē, kategoriski nepiekrītu, uzskatu, ka atkarību var izraisīt arī vājas grāmatas."
Mūziķu veiksmīgais piemērs
Ļoti neveikls bija brīdis, kad Pauls Timrots studijā bija tikko iesācis intervēt dzejnieku Kārli Vērdiņu, bet viņu pusvārdā pārtrauca Eva Ikstena-Strapcāne, sakot: "Paul, Paul, mums zvana daudz skatītāju!" It kā ar to vēl nepietiktu, arī pirmais mēģinājums atbildēt uz skatītāja zvanu neizdodas. Turpretim veiksmīgi šķita mūziķu priekšnesumi – gan Goran Goras dziesma ar Knuta Skujenieka vārdiem, gan grupas Manta dziesma ar Klāva Elsberga vārdiem –, tas uzskatāmi pierādīja, ka mūziķiem ne vienmēr ir jācenšas savu dziesmu vārdus neveikli savārstīt pašiem un citreiz labas lietas var izdoties, arī sadarbojoties ar dzejniekiem. Visbrīvāk un nepiespiestāk no vadītājiem izskatījās Pauls Timrots, Arno Jundze, šķiet, vēl nebija līdz galam iejuties, bet Eva Ikstena-Strapcāne šobrīd, tāpat kā latvieši Otto Ozola grāmatā, ir visur.
Pirmie rezultāti, kas tika parādīti raidījuma beigās, apstiprināja aizdomas, ka zināma vara ietekmēt rezultātu ir raidījuma dalībniekiem, jo sarakstā redzamas vairākas viņu nosauktās grāmatas. Dārta Daneviča beigās pat bija tiktāl iejutusies šova atmosfērā, ka nenoturējās un atklāti aicināja balsot par savu elku – Kārli Skalbi! Vēl jau varētu piesieties visai stīvajai un pārāk sarkanajai studijai, montāžai vai sākotnēji nabadzīgajam grāmatu sarakstam internetā (pašlaik tas nemitīgi tiekot papildināts), tomēr gribu beigt uz cerīgas nots, ka nākamie raidījumi būs aizraujoši un jaunu iespaidu bagāti, lai grāmatām nebūtu jāgriežas savos vāciņos otrādi. Jo visādi citādi iniciatīva veidot raidījumu, kas rosina domāt par literatūru, ir ļoti cienījama.