Atraisiet savu fantāziju un vizualizējiet šo frāzi: "Moris sēdēja jūras krastā, un aiz viņa varenās muguras pletās nekas." Šķiet – nu, kas tur tāds sevišķs? Taču. Kas ir šis "nekas", kādu to iedomājās Dižais Bards – parasts mirstīgais ar skopu izglītību, triju bērnu – Sūzenas, Judītes un Hemneta – tēvs no Vorikšīras apgabala Anglijā, kurš, kā liecina baznīcas grāmatas, tapis kristīts 1564. gada 26. aprīlī, un šo 450. dzimšanas jubilejas datumu nu plaši atzīmē visā civilizētajā pasaulē.
Kopš XVII gadsimta, kad 1623. gadā tika publicēts stretfordieša literārais sacerējums First Folio, viņš pazīstams ar Viljama Šekspīra vārdu – tradicionāli tiek uzskatīts, ka tieši cilvēks, vārdā Šekspīrs, ir sacerējis 154 sonetus, četras poēmas, trīs epitāfijas un 38 lugas, kuru universālais gars un pārpasaulīgā problemātika ļāvušas mums autoru, lai kurš tas arī būtu, ierindot pasaules labākā, izcilākā dramaturga goda vietā. Un, lūk, kāds sēdēja jūras krastā, un aiz viņa muguras pletās nekas. Tukšums – kas tas ir? Visuma nolādējums nelaimīgam mīlētājam vai varbūt apziņas vakuuma apmulsums un izbrīns par cilvēka (ne)ierobežotajām gara iespējām abstrakciju vērst tēlos – pasakās, fabulās, moralitē…
Šekspīrs ir vienkārši abstrakcija, ko ierasts dēvēt par "ģeniālo klasiķi" un "cilvēku – mīklu", līdz brīdim, kad kāds viņa darbs kļūst par laimīgu, emociju un pārdomu vērtu personīgo pieredzi. Tikai tad "nekas" kļūst par siltu, elpojošu radījumu vai pat radības kroni, sāk skanēt dievišķīgā sfēru mūzika (Džons Donns) un vēderā kņubinās putniņi.
Paskat, tepat Maskavā – teātru metropolē un pilsētā, kurā jubilejas joprojām lielā cieņā, – uz skatuves uznākuši četri (!) Hamleta jauniestudējumi, un ir pārsniegts pašu britu 1930. gada rekords, kad Londonā vienlaikus izrādīja trīs Hamletus. Latvijā esam krietni pieticīgāki. Kaut gan arī mūsu laikmetam ir ar ko lepoties – manu vecāku paaudzei bija savs Šekspīrs – Smiļģa romantizētā izrāde Romeo un Džuljeta Dailes teātrī, kur jaunie, smukie Artmane un Pāvuls dūdoja kā balodīši. Manai paaudzei par tādu kulta Šekspīru kļuva Kārļa Auškāpa akrobatizētais Sapnis vasaras naktī, kad par Ilgoņa Švikas apaļīgā ēzeļauša Pamatiņa lakstošanos ar Anitas Grūbes karalieni Titāniju zālē visi smējās, vēderu turēdami. Vēlāk – divas Māras Ķimeles izrādes pēc Šekspīra motīviem: Mani mīl Šekspīrs – dzeja, trauslie soneti uz akrobātu stieņa – un gleznotājas Aijas Zariņas pārdroši koši noformētais Karalis Līrs (abas JRT Mazās zāles izrādes). Un, protams, Oļģerta Krodera Hamleti – gan Nacionālā teātra pagrabiņā (diemžēl blondais Ivars Stonins izrādījās priekšlaikus dzimis jūtīgais varonis), gan bibliotēkā uz Valmieras teātra skatuves iekārtojies Hamlets – Ivo Martinsons pasauli caur sevi, brīnišķo, uztvēra kā skumjas refleksijas un mizerabla sentimentālisma atspulgu.
Protams, ir bijuši vēl citi, arīdzan labi darbi – Krodera sarkastiskais bezilūziju Karalis Līrs Valmierā, Laura Gundara dīvaini vēsais filosofiskais Hamlets Liepājā, Jura Rijnieka bezkaunīgi ciniskais Sapnis vasaras naktī Liepājā, Arnolda Liniņa vērienīgais, tomēr akadēmiskais traģēdijas Ričards III lasījums Dailē ar monstrozi teatrālo Hariju Liepiņu, Mihaila Gruzdova armijiskais Hamlets ar Artūru Skrastiņu kā antimilitārs dekoratīvs farss, Gaļinas Poļiščukas jauneklīgi vitālā un tomēr tik nežēlīgā Romeo un Džuljetas versija Liepājā, Vladislava Nastavševa ellīgi minimālistiskā atrakciju montāža arī "pēc motīviem" Valmieras Makbetā – latviešu teātrim nenākas kaunēties, ka Šekspīra lauciņš mums būtu atradies mūžīgā atmatā. Tomēr – kurš ir tieši tavs Šekspīrs, grūti būs pateikt.
Tā nu sanācis, ka Šekspīrs nav latviskās kultūras obligātā literatūra. Čehovs, Blaumanis, Ibsens – tie ir. Vai pie vainas būtu (pārsvarā) arhaiskie, nebaudāmie vecie tulkojumi, kas prasīt prasās pēc modernākas un kvalitatīvas revīzijas, kaut arī Vizma Belševica un Raimonds Auškāps jau daļēji kompensējuši trūkumu? Vai pie vainas mūsdienu cilvēka atrofētās spējas teātrī uztvert, sadzirdēt un saprast saistītu valodu? Vai pašu teātru svētsvinīgā attieksme pret Šekspīru kā dižklasiķi, kuram katra rindiņa kaut ko svarīgu nozīmē? Varbūt metafiziskā līmenī mēs pārsvarā esam šekspīrkurli? Ar Šekspīru ir kā ar tām Makbeta raganām – kamēr nenoticēsi, nesastapsi vaigā.
Un tomēr – varbūt pienācis laiks pārrakstīt mūsdienu prozā Hamleta tekstus, bet nezaudējot Šekspīra poētisko "aiz muguras pletās nekas"…
Skaisle
Skaisle