Brīdinājums – iespējamas emocionāli nepatīkamas ainas. Lūdzu, nelasiet tie, kuri sociālajos tīklos pie izmisuma saucieniem pēc uzticamiem kopējiem vai labiem/normāliem, finansiāli "paceļamiem" pansionātiem, kas neizputinās ģimeni, raksta sašutušus komentārus – ak negribat kopt savus vecākus? Ak esat izlaidušies dzīves baudītāji un mēģināt vecākus nogrūst valstij? Savā ziņā tas ir labi, ka ir šādi rakstītāji. Tas nozīmē, ka vēl ir cilvēki, kas nav saskārušies ar to izmisuma zonu, par kuru jau vairākus gadus intensīvi runā Latvijas Radio žurnālisti, un jo īpaši radio producente Evija Unāma, kurai personīga traģēdija ģimenē likusi nenogurstoši aktualizēt paliatīvās aprūpes problēmas.
Piedodiet, var jau būt, ka tas tiešām ir mazliet par atskurbinošu – vēl nesen visskaistākās pļavas, alus, pīrādziņi un ļoti dzīvi draugi, bet te atšķir dvēseles veldzei KDi, un, bladāc, – paliatīvā aprūpe! Kur tie redaktori skatās!
Nu, viņi skatās uz īsi pirms Jāņiem atklāto tēlnieka Aigara Bikšes pie Latvijas Mākslas muzeja uzstādīto piemiņas skulptūru Mediķi pasaulei, kas veltīta mediķu pašaizliedzībai, cīnoties ar koronavīrusu. Gribētu paplašināt skulptūras veltījuma lauku līdz visiem mediķiem, jo īpaši neatliekamās palīdzības brigādes cilvēkiem, kuri man šķiet gluži vai svētie.
Bikšes Māsiņa ir ļoti ticama. Vidēja auguma, sievišķīgi maiga, nogurusi, apskaidrota, kā samierinājusies ar visu, ko jau piedzīvojusi un vēl piedzīvos. Rozā medicīniskie "krokši". Baltais halātiņš. Gumijas cimdi un cepurīte. No visiem drošības aizsegiem brīvībā izlauzies tikai mandeļveida acu starojums, nedaudz pavērsts pret debesīm. Rokas paceltas ar atvērtām plaukstām, tas viņā liek saskatīt sakrālās mākslas atspulgu. Jā, patiešām tādas tās māsiņas izskatās. Vēl nesen Gaiļezerā Covid-19 laikā viņas nekurnot tekāja kā skudras, lai katra (!) apmeklētāja atnesto paciņu privāti uznestu augšā viņa tuviniekam un ar citu paciņu atkal nāktu lejā. Viņu acis starp masku un cepurīti spēja pat uzsmaidīt.
Bet… mīļo Māsiņ, Svētā Marija, kurai neticu, bet lūdzos pēc aizbildniecības, kad vienā baisā naktī kļuva pārāk izmisīgi. Saki man, mīļā, kā tā var būt, ka cilvēkam, kurš smok un ir pie pilnas apziņas, pusnaktī var pateikt, ka ir jāsagaida pulksten astoņi, kad varētu būt cerība dabūt norīkojumu no ģimenes vai ārstējošās ārstes par stacionēšanu slimnīcā?! Neārstējami slimus cilvēkus, pat ja tie jau smok un atrodas galēji smagā stāvokli, nedrīkst vest uz slimnīcu, jo nomirs tāpat... Tādi noteikumi. Tomēr ārstos cilvēcība un empātija nav zudusi. Mums paveicās. Mediķi pārkāpa noteikumus. Papu tomēr aizveda uz slimnīcu un viņam palīdzēja, lai gan oficiāli to nedrīkstēja. Jaunais ārsts teica, ka paps rītu nesagaidīs, bet viņš gribot, lai to sagaidām mēs…
Kad tu esi miris, sērojošajiem kontos sāk iebirt "mierinoši" dāsni pabalsti un tu dabū zārkā baltu spilvenu ar rišiņām, it kā valstij bezmaz būtu prieks, ka beidzot ir tikusi no tevis vaļā… Paldies, tas, protams, ir atspaids. Tomēr esmu pārliecināta, ka vairākums strādājošo būtu ar mieru drīzāk paši segt bēru izdevumus, novirzot pabalstu naudu paliatīvās aprūpes uzlabošanai un reālai palīdzībai brīdī, kad tavs tuvais cilvēks vēl elpo. Miserere nobis.