Izrādes, kuras iestudē īpaši kāda festivāla vajadzībām, ir jāķer kā karsti pīrādziņi – kamēr var dabūt. Protams, ir gadījumi, kad tās pārceļo uz nākamo gadu vai izrādās kopražojumi ar citiem pasākumiem, un tas dod iespēju tās noskatīties citā laikā un telpā. Tā šogad Olivera Kristofera Līsa laikmetīgās operas iestudējumu Nezināmais nezināmais septembrī trīs reizes būs iespējams redzēt arī festivālā Homo Novus Rīgā. Savukārt bērnu auditorijai adresētā Paulas Pļavnieces izrāde Kur pazudis Viktors Sapropelis? šogad radikāli mainījusi spēles laukumu, no lietotu mēbeļu veikala pārceļojot uz tukšu peldbaseinu. Visticamāk, tas būs atstājis pēdas arī sižetā un skatuviskajā risinājumā, jo pērn stāsts sākās ar to, ka pircējs vēlas nopirkt konkrētu mēbeli. Baseinā diez vai gluži tā notiks.
Jūtat? Esmu jau sācis aizgūtnēm stāstīt, kas mūs gaida trešajā Valmieras vasaras teātra festivālā, kaut neesmu tā rīkotājs un reklāmas speciālists ne tik. Vienkārši ir tā – ja esi bijis pirmajos divos, tu nevari nebraukt uz trešo. Jā, var teikt, ka šis ir nišas produkts – tās ir speciāli festivālam veidotas izrādes netradicionālos spēles laukumos un bieži vien arī netradicionālā formā, un tām noteikti ir sava publika. Pilnīgi bez aiztures visās šajās norisēs iesaistās bērni, kuriem pagājušajā gadā bija veltīts viss festivāls. Šogad skatītāju rindās atgriežas arī pieaugušie bez bērniem, taču daži projekti turpina savu dzīvi – bez jau minētā Sapropeļa arī Andra Kalnozola asprātīgā Traktopera, kam nu būs jauna būvbedre un jauni traktori un ekskavatori.
Pirmo reizi tiek mēģināts pārvietot citos apstākļos arī Valmieras teātra repertuāra izrādi Meža meitas, kas gan arī ikdienā tiek rādīta ne gluži parastā vidē, proti, zem lielās skatuves griežamās ripas. Taču festivālā Mārtiņš Eihe izrādes darbību iecels īstā mežā, tas nozīmē, ka to skatīsies tāda auditorija, kas šo notikumu piedzīvos pirmoreiz, un tāda, kas nāks salīdzināt ar jau redzēto.
Intrigu ir daudz – gan Žana Pola Sartra Mušas Kārļa Krūmiņa skatuves variantā, gan teātra grupas Kvadrifons izrāde Pavasaris pēc Franka Vēdekinda motīviem viesrežisores Alisijas Geigelinas iestudējumā. Un laikā, kad gluži ārkārtēju publicitāti iemantojusi šamane Inin Nini, kuras foto rotā vairāku žurnālu vākus, negaidīti aktuāla izrādās arī Ingas Tropas eksotiskā iecere ar nosaukumu Inuaki reptilis manī, kuras galvenā varone apgalvo, ka ieradusies no citas planētas.
Protams, šāds festivāls ir nišas produkts, kam ir sava publika, taču pieredze rāda, ka tie, kuri izmēģina vienreiz, nāk atkal. Laikā, kad kultūras pasākumu piedāvājums ir ārkārtīgi blīvs un tos visus nav iespējams apmeklēt tīri fiziski, pat nerunājot par biļešu cenām, Valmieras festivāla trumpis ir tieši tā savdabība. Seja, kas tiek saglabāta arī šogad.