Otrā pasaules kara laikā, kad vācu karaspēks atkāpās no Finnmarkas reģiona, tika pielietota "izdedzinātās zemes taktika", neatstājot neko lietderīgu uzbrūkošajam pretiniekam. Par pelniem tika pārvērstas pilsētiņas ar koka baznīcām, un šis ir galvenais iemesls, kāpēc ziemeļu ciematu svaigo dievnamu priekšā ieraudzīju jaunu, līdz šim vēl neredzētu arhitektūras valodu.
Izņemot pareizticīgo baznīcas, manā pasaulē bija divu veidu sakrālās celtnes – gotiskās un neogotiskās. Vienas bija vecpilsētā, otras – pārējā pilsētas daļā. Biju pieņēmis, ka baznīcām ir iespējama viena veida konstrukcija – piramidāla smaile, kas uzsēdināta uz četrkantīga torņa, arkveida logi un pretējā galā – daudzstūraina altārdaļa.
Toreiz Norvēģijā sapratu, ka ir iespējams Jēzus altārgleznā bez bārdas, kā to mēdza atveidot Ravennas mozaīkās, ka baznīcas stils nav važās pieslēgts gotiskajam mantojumam, un apjautu, kāpēc tās ir skaistas – gan formā, gan materiālos izmantoti tīri un nesamocīti risinājumi.
Ik reizi, kad Latvijā dodos garām kārtējam kliedzoši neglītam, svaigi uzceltam dievnamam, atceros populārās un smieklīgās gravīras, kurās senos laikos zīmētāji – pēc jūrnieku nostāstiem – attēloja ziloņus un astoņkājus. Šķiet, līdzīgi ir noticis ar vairākumu latviešu arhitektu, kuri ķērušies pie baznīcu zīmēšanas. Ir it kā zināms, ka ēkai esot divslīpju jumts, pēc nezināmām formulām aprēķināts smails tornis un izstiepti logi. Kaut kas esot zīmēts ar cirkuli, lietots zelta vai varbūt bronzas griezums, bet to visu, bēniņos noglabātu, sagrauzušas žurkas.
Un tad sanāk tā – ja iebraucat Rīgā pa Daugavpils šoseju, acīs iegraužas XXI gadsimta gotika – Rīgas Sv. Antona Romas katoļu baznīca. Kāds jokdaris ņēmis nostāstus par stilu un zudušo aprēķinu laikmetā sakrāmējis detaļas, izveidojot druknu, muskuļotu radījumu. Gotika un romānika ir modē – tā atdzima deviņdesmitajos bandītu savrupnamos ar samākslotām proporcijām, maziem logiem un obligātu elementu – tizlu torni ar metāla dakstiņiem. Stils joprojām plaukst – lielākoties katoļu baznīcās; tādas ir gan Valmieras, Siguldas, Neretas Romas katoļu baznīca, gan topošā Rēzeknes Dieva Žēlsirdības Romas katoļu baznīca. Vingrinājumi mūsdienu gotikā turpinās Salaspils evaņģēliski luteriskās baznīcas formā, un jādomā, ka nekas, kas radīts pēc XIV gadsimta, netiek mācīts jaunajiem arhitektiem, vai otrs variants – pasūtītāji vēlas, lai viņu templis izskatās pēc 90. gadu Austrumeiropas biznesmeņu sapņa.
Varbūt taisnība ir Imantam Lancmanim, kurš Zolitūdes traģēdijas gadadienā žurnālā Ir secināja: "Man liekas, ka tas ir spriedums ne tikai arhitektūrai un būvniecībai, bet visam mūsu laikam. Šis ir neprofesionāļu laiks. Cilvēku – skrūvīšu laiks, kuri nav nekas, jo trūkst pašcieņas un atbildības." Ja viņam ir taisnība, vienīgais, kas mums atliek, ir audzināt bērnus, lai viņi tādi nebūtu.