Mūsdienu gotika

vienkārši un ģeniāli

Mīļā sirccc! Te jau ir viens arhitektūras speciālists priekšā....tādēļ jautāju viņam...

Tencinu par atbildi. Manuprāt eklektika nav nemaz tik peļama..Arī Jaunajā Ģertrūdē kā piejaukums jūgendstilam.

Tad jau zini ko nozīmē eklektika. Jā neogotikas elementi diezgan daudz. Tu jautā kā es vērtēju, saku,- man nepatīk.

Tik daudz jau nu zinu,tā kā nelecies! Jautāšu plašāk - kā tu kā speciālists novērtē V.Ģ. baznīcas arhitektūru?

labi, ne gluži atdoties, bet ļauj vismaz - padoties .... ( pa jokam, protams)

19.gds. nav mūsdienas. Tu labāk neizsakies par to, ko nesaproti.

Un ko Tu tādā gadījumā teiktu par Vecās Ģertrūdes baznīcu?

Nu labi, drusciņ padodos - ja mūsdienas ir 21.gs.

Neogotika(18. gs. vidū, plašāk izplatījās ap 19. gs. vidu), nevis mūsdienu.

par neogotiku būsi dzirdējis?

pamesti dievnami ir šī laikmeta iezīme. Vācijā, Somijā - nu labi - visā Rietumu pasaulē - ir tendence,ka baznīcas kļūst tukšas , toties tiek celtas arvien jaunas mošejas un pat lasīju , ka Nēderlandē esot baznīcas, kas pielāgotas mošejām. Par tukšajām baznīcām esmu pārliecinājusies ceļojot par Eiropu. Man patīk aiziet uz baznīcu, pateikt palies, ka esmu šeit tikusi utt. un vērot cilvēkus. Dažreiz nav ko vērot...

Franču tūristi (un ne tikai franču, bet faktiski visi), kuri brauc uz Baltiju organizētās grupās, apmeklē muzejus, jo tie ir viņu programmās. Parasti sāk ar Viļņu, kur apmeklē KGB muzeju, tad Traķu pils, ja programmā ir Kauņa, tad, protams, Čurļoņa muzeju, Pēc tam Rundāles pili, Rīgā pārsvarā apmeklē Domu un/vai Pēterbaznīcu, bet ir programmas, kurās ir Biržas muzejs, arī Nacionālais mākslas, kad bija vaļā, dažreiz Jūgendstila muzejs, dažās programmās ir arī Brīvdabas muzejs, tad Turaida un Tallinā pārsvarā Kadriorgs, bet ir grupas, kuras iet arī KUMU. Un ja tas tūrists to programmu ir nopircis, tad viņš iet uz visiem muzejiem, kur gids viņus ved. Nedomāju, ka franči kaut kā īpaši daudz apmeklē muzejus, ne vairāk kā citi. Un jebkurš kaut cik kulturāls cilvēks svešā pilsētā apmeklēs vismaz kādu muzeju :)

Sliecos piekrist Junonai.... Cik man kā garāmgājējam ir iznācis pabūt Parīzē,nu neklimst parīzieši brīvdienās pa muzejiem....pārliecinošs vairākums japāņi... Kāpelējot pa šauro ieliņu trepīti uz Balto baznīcu varēja ieskatīties pa neaizsegtajiem logiem parīziešu mītnēs....ejot augšup - ģimene pie galda pusdieno ...pēc apmēram 3 stundām ejot atpakaļ - turpat vien visi bija.... Savukārt Vīnē - absolūts spāņvalodīgo desants...

par francūžiem varu liecināt tikai to,kas visos pasaules mākslas muzejos - cik esmu bijusi - vienmēr visvairāk ir francūži. Tā bija arī Tallinā un kad Kauņā dzirdēju franču valodu - es kādu brīdi dīdījos - gribēju pieiet pie tiem francūžiem un pateikt - ka viņi manā pieredzē ir visčaklākie un masveidīgākie muzeju apmeklētāji. Pēc tam es domāju - tā tomēr būs tāda uzmākšanās, nevajag. Nepiegāju. Kad Barselonā muzejā kopā ar mani stāvēja kādu apmēram 20 cilvēku franciski runājoša grupa - man tā likās norma. Pats galvenais - ka francūži visvairāk ved bērnus uz muzejiem. Arī Parīzē, kad biju Orsī muzejā izstādē - tur bija daudz šarmantu francūžu. Lūk.

Akmens Redaktor. Es protams, negrasos kādu sākt mīlēt, vai ienīst Raiņa dēļ. Man Rainis ir kā tāda pasaule - esi par to dzirdējis jau sen - un beidzot Tu atver tās durvis un ieej un vienkārši no tā dārguma jūties kā labāks palicis, tāpēc vien,ka tur esi ticis. Esmu no tām jūsmiņmildām,kas obligāti apmeklēs dārgumkrātuves muzejos un dārgumveikalus. Jā - es pieļauju,ka tā ir kaut kāda mānija, kaut kāds psiholoģisks klikšķis. Nu cik varm nu kāpēc vajag katru to zelta kausu, katru zelta kroni utt. bildēt , bet ja vien fotogrāfēt atļauts - es fotogrāfēju - un kad skatos ceļojumu bildes - man tur ļoti reti ir cilvēki sabildēti - toties dārgumi .... un ja runājām par šo garīgo pasauli - tad Rainis, viņa dzīve , viņa pārdomas - tas priekš manis ir kā šie dārgumi, pie kuriem es spēju tikt kaut vai nofotogrāfējot un kaut vai tik iluzori to sev paturot. Es te kādam draugam teicu,ka gaidu iznākam - pirkšu Dobrovenska Rainis un viņa brāļi. Draugs man saka - tu taču solījies nepirkt grāmatas. Jā solījos, bet tādu es nevaru nepirkt. Es tiešām domāju,ka šī grāmata pie manis atnāca šobrīd - kad tai biju gatava. Kad ir citas dzīves kaislības, mērķi - tas ir citādi. Un nevajag kļūt kā tām kazām, kuras te visādi cenšas mani atspārdīt tikai tāpēc, ka man patīk jūsmot par Raini - tā sajūsma mani žņaudz nost kā nasta, kura steidzami jānoveļ zemē, jo citādi pati novelsies. Nezinu, varbūt pats esi no tiem, kas mani spārdīja. Man vienalga, tava darīšana - bet es mīlu Raini. Man patīk to uzrakstīt un es to uzrakstu.

Ja godīgi, tad mani tiešām nedaudz kaitina šī Parīzes piesaukšana vietā un nevietā. Pirmkārt, Parīzē ir 9 miljoni iedzīvotāju, un tas, kas notiek pilsētas centrā, nebūt nav salīdzināms ar norisēm perifērijā. Tie, kas pastaigājas pa Parīzes centru svētsvinīgā atmosferā, galvenokārt ir tūristi, kuru tur, atsķirībā no mums, netrūkst nevienā gadalaikā. Jā, francūzis nemūžam nestrādās sestdienā un svētdienā, ja vien varēs, bet viņš neblazierēs ne pa muzejiem, ne pa bibliotēkām, viņš būs savās mājās kopā ar savu ģimeni. Un, starp citu, vai cienījamais Akmens Redaktors ir pastaigājies pa Rīgu sestdienas vai svētdienas rītā? Te tāpat neviens nerikšo kā aptracis, bet valda miers un klusums. Tas ir tik šausmīgi stereotipisks apraksts gan par Parīzi, gan par mums. Un man ir nācies padzīvot Francijā ne tikai Parīzē, mazākā pilsētiņā, piemēram, tādā kā Mirambo Piejūras Šarantes reģionā svētdienā vispār nenotiek nekas, viss ir ciet, neviens nekur neiet, vispār neviena nav, gluži kā mūsu mazpilsētiņās.

Jums liek mīnusus bezprincipiāli, spīta pēc liek. Simtiem labu domu Jums, visas pierakstīt un izplatīt. Piekrītu par bibliotēkām un svētdienu, sestdienu problēma ir daudz plašāka Latvijā. Parīzē sestdienas un sv. rīti ir kā svētki un to jūt uz ielām un simtiem muzejos un citur, bet darbadienas tur arī nav drūma triekšanās un "ikdienības" pelēcība, īsāk sakot māksla dzīvot katru mirkli ,bet svētkus un paveikto darbu nosvinēt, bez patosa ar tradicionālu nedēļas nogales preses izdevumu vai prieku dodošu pārraidi kādā no tradicionāliem medijiem, kamēr netradicionālajiem un jaunajiem pietrūkst pauzes sajuta, rituāla, notikuma, jo viss vienkārši plūst garām lielā sabiezējumā. Bet cienīt es Jūs nevaru līdz galam dēļ Jūsu Raiņa un Aspazijas mīlestības un nekritiskuma. Jūs lasāt vairākās valodās un neredzat atšķirību starp tīru mantu un šiem abiem "wannabe-lieli, diži, svarīgi, augsti, cēli" nabadziņiem?

var teikt - piemeti malku ugunskuram, ko te kurina zem manis, Redaktor. Es noskatījos 100 gr kultūras raidījumu par Āboliņu. Man radās vairākas domas. Man patīk Gundars Āboliņš kā talantīgs aktieris. Bet nepiekritu viņa domām par to,ka aktieris melo , vai aktieris tēlo. Man šķiet,ka talantīgs aktieris izdzīvo savu tēlu. Lūk, ir ko spriest par vārdu salikumu - izdzīvot tēlu. Otra lieta, par ko labprāt lasītu diskusijas - savulaik esam bijuši vislasošākā nācija Eiropā, iespējams pasaulē. Kā ir šobrīd? Pirms 5 gadiem biju Zviedrijā. Biju Gēteborgas un vēl divās biblitotēkās. Labi - neskaudīsim buržuju bagātību - bet tur bibliotēkas bija atvērtas arī svētdienās. Es vairs nepērku periodiku. Labprāt ietu un lasītu - bet kad man brīvdienās ir laiks,bibliotēkas ir slēgtas. Par to būtu vērts runāt un spriest. Raidījumā man ļoti patika pats Āboliņš, man šķiet,ka Dairas kundze šoreiz pārspīlēja ar saviem jautājumiem,bet ja godīgi - man ļoti patika Diāna Zande. Tik ļoti - iedomājos - kāpēc KD viņu kādreiz nevarētu nointervēt. Varbūt 100 gr kultūrā kādā raidījumā viņa varētu runāt, Nezinu, negribu pārspīlēt, bet - viņas doktora grāds mani iedvesmoja.

Labi rūc Skaisle lauva! Žetons

tā kā mēdzu lasīt , ko komentētāji raksta arī angļu un vācu portālos, tad pēc Senā teiktā iznāk, ka tur savi vismaz 90 procenti ir sacenšanās , kurš vairāk zin un tad tie pārējie 10 procenti - ko domā. Blogu autoru ieraksti ir tik ļoti no sabiedrības garīgājām vajadzībām atrauta pļāpāšana par neko, ka ir tikai loģiski un pašsaprpotami, ka notiek novirzīšanās no autoru miglu tauru skaņām. Drīzāk dīvaini būtu ,ja par neko būtu ilgstoša par neko komentēšana. Tā es domāju.

atvainojos, domāju XXI gs. Nevis XI

Tāds "gaumīgums", atvainojos, neeksistē. Kādreiz, kad tā nāca modē, gotika tiešām bija provokācija un vairākumam likās bezgaumība. Ok, tas tik droši nav zināms, taču droši ir zināms, ka neogotika noteikti daudziem (taisni inteliģentākajai sabiedrības daļai) likās bezgaumīga ķēmošanās. Vēl jo lielāku pretestu izraisīja jūgendstils. Atzīšos, arī mani tas mulsina un par gaumīgu to nosaukt pat mūsdienu cilvēks var ar grūtībām. Tāpēc neiespringsti. Paies vēl 10 gadi un kāds prominets inteliģences pārstāvis nopirks 90to gadu bandītu tipa privātmāju ar tornīti, daļēji kā joku, daļēji kā vēstures liecību. Vēl pēc 20 gadiem jau būs šo māju īpašnieku biedrība... Kamēr "modernie" un " gaumīgie" tiks pārbūvēti un zudīs... Ok, stipri šaubos, vai šīs baznīcu ēkas kādreiz kļūs izcilas arhitektūras paraugi, taču gribu teikt, ka šī spriedelēšana ir pārpratums, kas izriet no prāta šaurības. Mūsdienu liberālis sakrālās celtnes uztver nevis kā draudzes sanākšanas namus, bet gan kā kaut kādus mākslas objektus. Tas ir pārpratums, līdzīgi varētu stāstīt, ka "man zin kaut kā ceļa seguma krāsa liekas bezgaumīga". Tāpēc arī iesaku rūpēties par jomām, kur saproti, ko runā, - piemēram, protestēt pret lielveikalu vai benzīntanku dizainu. Tiešām, daudz, daudz viziblākas celtnes mūsdienās, kāpēc tāds klusums?

Pilnīgi nepiekrītu.Baznīca var būt gaumīga funkcionāla celtne, kas iekļaujas ainavā, nevis Disneja stila kāršu namiņš, kaut funkcionāls.

Gluži manas domas - var taču eksperimentēt ar supermārketiem. Vai tiešām arhitektiem neliiekas šausminoši tie angāri, kuri "izdaiļo" mazpilsētu centrus - nozēlojamas butkas ar nozēlojami noasfalētu mašīnu placi vietā, kur gadiem auga bērzs, ābeles, zālīte....Eksperimentēt jau var ar viskautko, bet man patīk mazas pēdējā laikā uzceltas katoļu un ne tikai katoļu baznīciņas mazpilsētās.

Junona, vēlreiz, es nepretnostatu, arī jezuītu būvētie Latvijas dievnami ir skaisti utt. Tomēr ļaujiet man domāt, ka spēcīgā baroka ietekme, kura jūtama baznīcas plānojumā un iekštelpu apdarē diez vai raksturoja latviešu ikdienu 18.gs, lai arī dievnamu pamatā, protams, cēluši latviešu amatnieki.

Es šeit runāju par skaistumu no tīri estētiska viedokļa. Protams, gaumes atšķiras, kas vienam var šķist skaists, citam neglīts un otrādi. Starp citu, arī Usmas baznīca ir pašu celta, ne slaveniem sveštautu arhitektiem pasūtīta :)

Nevajag pretnostatīt. Dievnama celšanas vēsture, konteksts, galu galā, tieši laika atstātās pēdās ir īpaša pievilcība. Piemēram, brīvdabas muzeja ēkās var redzēt šo pieklusināto noskaņu, skaistumu, kurš nemīl izrauties uz āru. Latvijas dievnamos ir ļoti daudz baltvācu pēdas. Tāpēc katrs pašu nospiedums īpaši dārgs. Pieticība, protams, bija saistīta ar tā laika zvejnieku ierobežoto rocību. Tomēr paši taču cēla. Un cēla sev un saviem bērniem, nevis lai pāršautu kaimiņu pagastu, baronu, nogrābtu arhitektūras vimpeli. Tāpēc šis dievnams, manuprāt, ir īpašs.

Par skaistu no tīri estētiska viedokļa es gan šo namu nesauktu, bet to, ka tas ir nozīmīgs kultūrvēsturisks mantojums, gan nenoliedzu. Ja par skaistumu, tad pārāka noteikti ir Usmas baznīca Brīvdabas muzejā, no iekšpuses, jo no ārpuses tā arī ir parasta koka celtne.

Lielirbes baptistu lūgšanu nama iesvētīšana notika 1913 .gadā. Pēc 1.pasaules kara to nojauca un pārcēla uz jūrmalu Lielirbes upes malā. 1922. gadā draudze baznīcu atjaunoja. Lai saglabātu Latvijas kultūrvēsturei nozīmīgo lūgšanu namu nesen no Ventspils novada Tārgales pagastā lūgšanu namu pārcēla uz Ventspils Piejūras brīvdabas muzeju. Ņemot vērā to, ka Latvijas piekrastē ir saglabājušies tikai nedaudzi šāda veida koka arhitektūras dievnami ( kuri pilnībā, iespējams, izzudīs tuvāko gadu laikā) šādā celtne ir unikāla liecība. Dievnams ir skaists un cēls savā vienkāršībā. Lūgšanu nams ne tikai iekļaujas Latvijas ainavā , bet, manuprāt, tieši šāds dievnams ir visspilgtākā evaņģēlija liecība.Tāds krietns un nepārspīlēts kristietības un latvietības satikšanās paraugs.

Ļoti piekrītu lauku vecim.

Nelamājies gan, Drulle meitu no trim gadiem sūtījis ķīniskā skološanā. Kas kuram smadzenēs, Dieva ziņā un pašpārvaldē.

Es dzīvo 5 minūšu attālumā.

Kāds tai baznīcai(arhitektūrai) traģisms? Paskaidro lūdzu.