Ļaunums ārda tavu ērto ikdienu. Iznīcība rada šausmas. Tevi spridzina vēlēšanās plēst kreklu uz krūtīm, gribas lēkt un kliegt, un sist jebkuru pretimnācēju! Tevī krājas naida inde, tevī šo laiku skaitītāja degļa ritmā tikšķot springst liesmojošs kamols. Gribas ļaut tam uzsprāgt.
Kurš patiesībā gribētu strādāt valdības vietā? Varu derēt, ka atsauksies daudzi, bet patiesu gribētāju drīzāk neatradīsies. Jo katrs saprot, ka varētu darīt to vai citu, bet pasauli pārņēmusi sveša, neredzama, nesataustāma, toties karstuma uguņu un elpas trūkuma dēļ ķermeni plosoša, verdoša ļaunuma baisma. Sacensība ar šo dabu spoguļo, kas šobrīd labi paveikts, kas slikti. Neziņa un personīgais posts daudzus rauj gribētā, bet neiespējamā pašaizsardzībā. Padarītais vienmēr liksies nepietiekams, lai aizsargātos. Ikdienas mašīnas dzīti, arvien lien laukā jauni kritiķi, protestētāji un vainīgo meklētāji. Viņi izliekas, ka zina izeju, pie kam reālo apjēgt visnespējīgākie miglaini tic, ka viņi mācētu "rīkoties labāk".
Ikvienam vajadzīgs kaujamais upuris. Iespējams, aiz aprēķina, lai uz akmens altāra, kur nolaiž asinis ticības vārdā, nenonāktu viņš pats, ja nelaimētos nonākt «prestižajā» vietā, kur formāli pieder vara, samaksa tīri «tā nekas», bet sasodīti smagi jāstrādā, turklāt zinot, ka pateicības nebūs. Būs noliegums. Kas atliek laikmeta vērtētājam? Es jūtos gana pieaudzis, lai spētu salikt attiecībās pagājušo ar tagadnējo un caur šo interpretāciju vērsties nākotnes virzienā. Vai šolaiku ietekmes varaskārais tīkotājs spētu pastiept, ja tam uzkrautu reālās problēmas? Nav pierādījumu: vienkārši – šaubos! Cenšos neļauties atsvešinātu blakus vērtējumu apjoma ilūzijai, kas nereti nosedz kvalitātes. Tie, kuri savos darbos un posteņos aicināti sargāt dzīvības un sociālo telpu, neguļ uz lauriem. Nav ne labi, ne slikti.
Materiālajā ziņā dzīvošanai visa ir vairāk un tas lietojams noderīgāk, nekā bijis senajos laikos, un vēl nav zināms, kā būs nākotnē. Brēkas ietekmes intensijas neatrisina problēmas, savos pamatos tās taču vērstas uz pašlabuma pumpēšanu, abstrakciju demonizēšanu un histēriskām reakcijām. Laikmeta aina tiek pārkrāsota tā, lai izskatās, ka "sliktāk vairs nevar būt".
Mana pieredze saka: sliktāk var gan būt. Es tādos laikos esmu dzimis, un manā jaunībā tikpat kā nav nekā, ko atcerēties, jo psihe strādā tā, ka viss ļaunais, traumējošais tiek nogremdēts, apslēpts bezapziņā. Atmiņa grib jaust tikai to labāko. Pēkšņi izrādās, ka nav jau bijis nekā tāda. Zāle manā gadījumā ir zaļāka, sniegs baltāks pašlaik, un saule spīd spožāk šajos laikos. Maniem vecākiem, un vecvecākiem jo īpaši, viņu dzīve iztēlē projicējās tieši pretēji pagrieztā spoguļojumā. Vecais teiciens par «zaļāko zāli» ir tieši mūsu vecāku poētisks atgādinājums. Bet arī mūsu laikā varas neprasoši ļaudis darbojas dzīvei. Viņi sniedz roku sveicienam: "Dod pieci!" Klaigāšana vienmēr norimst. Izplešas cilvēcības vara.
Vienojies ar kluso nakti.