Viņš ienāca mūsu mājās gada pēdējā dienā, nepamanīts un, protams, neaicināts. Pagaidām viņš joprojām šeit uzturas, taču nu jau tizls un vājiņš. Ne tas kronētais ar desmitiem ragu galvā, kurš, gluži kā anonīmie komentētāji, centās tevi un tev dārgos nodrāzt līdz kaulam, slīcinot vircā un dubļos. Izdarījās gļēvais nelietis kā profesionāls intrigants: muldot vienu, darot citu.
Ko viņš no manis grib, es sev jautāju un jautāju. Ierādīt vietu? Manuprāt, ikviens saprātīgs cilvēks, bijis tas rakstnieks, gleznotājs vai komponists, jēdz, ka esam še uz pavisam īsu laiku un hierarhijas, savas nozīmības izcelšana un pļāpājoša vēzēšanās ar savu izredzētību vai sevišķību ir vismaz smieklīga un neloģiska. Jā, nelietis atņēma ožu, cerot, ka mūsu pasaule kļūs vēl primitīvāka un niansēm liesāka. Tas par varītēm centās iznīcināt dzīves priekus un baudas ziedus. Jā, un arī valstī haoss, šis iespēris pa vēderu kā polittehnologiem, tā stulbeņiem, kā uzkarsušajiem jaunmarksistiem (vai kā nu viņus sauc tie, kas veic "pētījumus"), tā nodilušiem konservatīvistiem, šis trenkā kā mātes, tā tēvus, kā vecākus nr. 1, tā vecākus nr. 2, kā zinātniekus, tā pesteļotājus. Cilvēki mirst, un viņš salkst pēc anarhijas kā vampīrs asiņu, lai viņa manipulācijām atdevīgās cilvēkbūtnes reizi par visām reizēm pārvaldītu pasauli un svinētu mūžīgu Kroņa uzvaru pār nepaklausīgajiem cilvēkiem. Uz viņa muguras var iejāt politikā, tāpat kā Zolitūdes laikā. Ar Dievu, saprotams, nožēlojamais gļēvulis nerēķinās, jo cer palikt neredzams arī Viņam.
Un tomēr. Ar valsts varas palīdzību nāvējošais mērglis īsteno cilvēku nesatikšanos, attiecību neveidošanu, attīstības apturēšanu, vienlaikus sējot neuzticību pret tiem, kuri nav vis padevušies, bet mēģina atrast izeju bezprecedenta situācijā. Mūdzis iedveš, ka viņi neko nemāk, ka viņi ir vāji, manipulējami organismi, kurus ievēlējuši tādi paši apmuļķojami vai savtīgu varas un korporatīvo saišu pielūdzēji. Ne jau tu, ragainais, vien vainīgs, protams. Uz katra tava indīgā raga redzamas mūsu kolektīvās kļūdas – niecinājums pret zinātni, patērējoša attieksme pret kultūru un lubu popkorna triumfs, ko sekmējusi Latvijas izglītības sistēma un materiālisma histērijā balstītā ģimeniskā audzināšana lielākajā daļā Latvijas sabiedrības. Vai brīnums, ka noliedzošā attieksme pret vakcinēšanos ir tik plaša? Nē.
Bet ko tev pašai darīt ar nelūgto viesi, kurš rij no tava galda un vandās pa drēbju skapi, pielaikojot drēbes tavu bēru gadījumam? Skaidroju sev, ka, pirms iziešu atkal atpakaļ dzīvē pēc slimības un pēc pandēmijas, man vismaz mazliet jāpāraug sevi. Tāda pati, kāda biju pirms gada, es jaunajai pasaulei nebūšu vajadzīga. Neviens nebūs vajadzīgs. Tad tikai bezgalīga trūdēšana.
Kas tam nepieciešams? Varbūt pārkāpt kādam stīvam principam? Es nedomāju iedvest sev, ka Daugava iztek no jūras un mana māte nekad nav bijusi mana māte, bet, piemēram, apsolīties sev nebēgt no sabiedrības, kurā uzturēsies man nepatīkami un nepieņemami cilvēki. Ne jau kreima pieņemšanās un pseidolabdarības ballēs, bet gluži vienkārši – sanākšanās. Bet to pašu es sagaidu no mūžīgās tenkotājas un sekmīgā okšķera un zagļa. Iegūt, uzaudzēt sevī kādu papildu īpašību, kvalitāti, uz kuras pamata veidot turpmāko iespēju sarunāties un veidot no jauna to, kas slimīgās pretešķībās, paštaisnumā un spītībā izvirtis. Cilvēcību, nevis konformismu.
Pirms 30 gadiem barikādēs visi konflikti izkusa kā pirmais sniegs. Brīvība, šī saldā, neiespējamā abstrakcija, katram bija sava, tomēr viena. Cilvēcība ir turpat.