Debess augstā, sūtiet man mazliet miera! Mazliet rāmuma, dārgais Dievs! Mazliet atelpas, neko vairāk es nelūdzu, lai būtu laimīgs. Viss, ko es lūdzu no šīs dienas, ir piecas sešas stundas netraucēta miera savā istabā – tā māsasbērna nemitīgo raudu, mātes īgņošanās un suņa riešanas novārdzinātais rakstnieks Gistavs Flobērs ap 1840. gadu rakstīja vēstulēs saviem draugiem. Piecas sešas stundas netraucēta miera! – kāda neiedomājama greznība – kāds nodomās, neitralizējot kārtējo telefona pīkšķi un aizverot logu, lai nedzirdētu ātrās palīdzības sirēnu kaucienus un motociklu rēcienus. Vai jums nešķiet, ka visi lielākie remonti – gan kaimiņu dzīvokļos, gan ielās – notiek tieši vasarā, liekot justies, ka visu laiku sēdi zobārsta krēslā?
Jūlijs tradicionāli Latvijā ir atvaļinājumu laiks. Cilvēki atstāj savus birojus, lai ļautu prātam ieskrieties, saēstos ogas, kas šovasar pašas lien mutē, ļautu spārēm atsisties pret pieri un noskatītos, kā gliemezis aizcīnās līdz nākamajai skujai, ļautu siltam vējam apskriet ap kailajām potītēm, pagulētu zem ābeles savās lauku mājās vai apciemotu draugus viņējās. Protams, tas krasi runā pretī ekonomiskajai loģikai, ka mums visu laiku – cauru gadu 00–24 – ir jābūt lietderīgiem, drudžainiem un jābūt gatavam viedoklim par jauno prezidentu un kultūras ministru, lai gan šobrīd tie pamatā ir tikai Pērkona plašu vāciņi, nevis reāli apspriežami darbi.
Viena no atvaļinājuma baudām ir paņemt lasīt grāmatu vienkārši tāpat. Izvilkt no plaukta kaut ko sen nopirktu nenoskārstai vajadzībai. Ne tāpēc, ka vajadzēs kādu intervēt. Ne tāpēc, ka te varētu iznirt kāds vērtīgs konteksts kādam rakstam. Ne tāpēc, ka visi par to runā vai kāds teātris rudenī atklās sezonu ar izrādi, balstītu šīs grāmatas motīvos. Man atvaļinājuma plaukts "uz dullo" rokās ielika Gistava Flobēra vēstuļu izlasi (Gustave Flaubert. Selected Letters. Izd. Penguin Classics. 1997). Pārsteidzoši ir lasīt, ka nekas daudz jau nav mainījies. Arī XIX gadsimta cilvēkam, kuru iztēlojamies apgaroti peldam brīvajā privātajā laikā, patiesībā bija ne mazāk "jāatšaudās" no pasaules kairinājumiem kā interneta laikmeta cilvēkam. Iedomājieties, ka esat aizbraukuši uz Ēģipti un tur viesnīcā jūs jau priekšā sagaida kaudzīte vēstuļu, uz kurām visām pāris dienu laikā ir jāatbild. Onkulim, mammai, mīļotajai, draugam, izdevējam. Un ne jau uzspiežot īkšķi vai smaidiņu. Nē, mīļais draugs, katram ar vissīkākajām detaļām uz vairākām lappusēm.
Slinkuma/laiskuma jeb cēlāk – esības netrenkšanas cildinājums kā placdarms ģeniālām, nu labi, būsim piezemētāki – vienkārši radošām un oriģinālām idejām ir gan zinātniski pamatota dažādos rakstos, gan daiļdarbos ietērpta ideja. Zinātnieki spriež, ka slinkošana vai nekā nedarīšana patiesībā ir ļoti aktīvs stāvoklis. Tāpēc nekautrējieties no savas vēlmes atpūsties, ēdiet ķiršus un lasiet Oblomovu Gundara Āboliņa lieliskajā tulkojumā. Vai varbūt uzmeklējiet izdevniecības Liels un mazs 2015. gadā izdoto igauņu klasiķes Aino Pervikas grāmatiņu Prezidents. Nenopriecāties, cik māksla var būt trāpīga. Kā kulaks uz acs.