Foto: Kristaps Kalns, Dienas mediji

Paldies, ka esi

Autorizēties

Pievienot komentāru

Rādīt labākos

9 komentāri

6. aprīlis, 2016, 9:44

draudzīga un sievišķīga? nu, nu...

Her thirst to be cultured led her around the globe. At this point we know of trips to Canada in 1951 and 1955, in 1957 to South America, in 1959 to Europe, the Middle East, and Asia, in 1960 to Florida, in 1965 she’d travel to the Caribbean Islands, and so on. http://www.vivianmaier.com/about-vivian-maier/ The children knew that the main purpose of these outings was not for their benefit but to take pictures. http://www.theguardian.com/lifeandstyle/2014/jul/19/our-nanny-vivian-maier-photographer They remember her as a woman of contradictory impulses: she was uncompromising yet playful, endlessly curious yet intensely private, and, despite being a caretaker, could be aloof to the point of callousness, even cruelty. http://www.newyorker.com/culture/culture-desk/vivian-maier-and-the-problem-of-difficult-women Families employed her to look after their children, but they seemed to know little about their nanny’s background, other than that she had a French accent and a penchant for oversized coats and men’s shirts, and she took a camera with her wherever she went. Maier lived most of her life without close friends or family. She was a solitary and eccentric figure who was interested in travelling, politics and art. She had a sense of humour and a tendency towards the underdog. She didn’t like sentiment, even positive sentiments… it was in her personality, she couldn’t handle that type of thing.’ http://www.telegraph.co.uk/culture/film/10959448/Vivian-Maier-the-nanny-with-a-secret-life-as-a-photographer.html

Atbildēt
2
0

5. aprīlis, 2016, 16:10

Juhans

Ja mākslā process nozīmē vairāk nekā rezultāts, tad tas nozīmē, ka autors nav populārs (nav apgūts tirgus).

Atbildēt
0
1

4. aprīlis, 2016, 14:55

zahars

esmu pamanījis, ka senas fotogrāfijas daudz spēcīgāk par kinohronikam spēj nodot laikmeta sajūtu. Iespējams, mēs visai drīz vienosimies, ka kustīgās bildes nekādu progresu neieviesa, drīzāk sašaurināja apziņu, uztveres leņķi, galu galā, cilvēks kļuvis pasīvs, jo nevis mēs skatāmies TV, datora ekrānu, pārslēdzam kanālus un portālus, bet ekrāns jau sen skatās mūs un veido mūsu apziņu.

Atbildēt
10
1

6. aprīlis, 2016, 11:03

Skaisle

varbūt par zīmējumu varam runāt ne tikai kā par vissenāko , bet arī kā par vispieejamāko no šiem vizuālās izteiksmes veidiem?

6. aprīlis, 2016, 10:40

Dumjais

Es domāju tikai zīmējuma informatīvo daļu.

6. aprīlis, 2016, 10:07

Skaisle

Dumjais, nedomāju, ka svaigums ir problēma, tieši otrādi. Vispirms gribēju rakstīt,ka glezniecība ir kā paralēlā pasaule, kurā dzīvojam, bet tad uzreiz atcerējos nesen FB skatīto - par to, kā ir veikti pētījumi un apstiprināts, ka smadzeņu impulsi notiek nevis mūsu gribas akta rezultātā , bet gan pirms. Cik varēju saprast - stāstītāja bija augstskolas pasniedzēja. Tas nav tas pats,kas lasīt zinātnisku pētījumu, bet - pārdomu rosinoši tik un tā. Un tad tā doma par pasauli kā hologrammu. Un tad - kas notiek mūsu prātos un kas - ārpus mūsu prātiem un kā tas sasaistās kopā ... Bet ja par mākslu. Lūk, tikko Tbilisi NG varēju skatīties Pirosmani gleznas. Starp citu, tās stundas laikā, ko es pavadīju tai zālē - mēs bijām 3 cilvēki - nešpetni smēķējošs apsargs un vēl viena kundzīte - dienas laikā! Un kas mani savaldzināja visvairāk - tā izteiksme, tas stāsts , ko šis ģēnijs spējis ielikt gelznoto būtņu acīs. Piemēram, lauva, man tā bija Katrīne Denēve un viss tas informācijas mākonis , kas man ir par šo būtni. Vai žirafe - es tajā redzēju skaistas -ļoti slaidas , ļoti garas un ļoti vientuļas sievietes pasaulīgās skumjas un vilšanos. Vakariņas mums bija kopā ar manu draugu draugiem un es tā kā rosināju sarunu , jo man bija interesanti - kā citi - kā tagad ir aktuāli teikt - jūtās par Pirosmani , bet ... pēc darbadienas, cilvēki bija gatavi vien standartfrāzēm - cik liels, cik izcils ir Pirosmani. Starp citu, Ceretelli muzejā apskatīju Meraba Abramišvili izstādi - viņam ir daudzkārt dekoratīvākas, izsmalcinātākas , skaistākas lauvas, brieži un žriafes , kā Pirosmani , bet - bez acīm , bez dvēseliskuma. Un tad tas mans nākošais lielais jautājums pašai sev - par gleznām, par neskaitāmajām ikonām baznīcās utt. - vai tas ir skaistums, kas pastāv mūsu apziņā un katram ir savs, vai tas ir skaistums, kas ir neatkarīgs no mums- mūsu domu enerģijas, mūsu sajūtām un izjūtām. Lūk, Semba baznīcā skatījos ikonas ar īstām pērlēm un dārgākmeņiem un vienā brīdī es sapratu, ka man ir lielāka sajūsma par šiem dārgumiem , nevis par attēla vēstījumu, ko šie dārgumi ietver. Un šī ikona -it kā nedzīvs priekšmets - uztver un patur katra sava apbrīnotāja domas un no tām veido savu enerģiju. Labi - sajūta, ka es nupat ar vārdiem, gribu karuseli palaist. Bet tas tikai tāpēc, ka visu nedēļu man bija iespēja būt vienai ar savām domām un tās laikam prasās - ārā ...

5. aprīlis, 2016, 16:50

Dumjais

Skaisle, vienīgā problēma, ka foto un kino cilvēces vēsturē ir ļoti "svaigs" informācijas avots un tāpēc visam pāri ir zīmējums, kas šo to pastāsta jau par akmens laikmetu.

5. aprīlis, 2016, 12:44

Skaisle

nekādi nevaru piekrist, ka foto ir pārāks laikemta liecinieks par kino - pirmā prātā nāk T.Dreiera mēmā filma Žanna D Arka - ģeniāla filma - pāri laikam. Vai tikko skatītās T.Abuldzes filmas ... Fotogrāfijai ir sava vieta un filmai sava. Tās viena otru netraucē un manuprāt, pavisam noteikti neko nesašaurināja uztverē. Tie ir divi atšķirīgi mediji. Salīdzinājums varētu būt tajā ziņā - ka foto - ir kā lasīt grāmatu un pašam iztēloties aprakstīto vidi, varoņus , notikumus. Filma - tā - no vienas puses atņem iespēju izpausties paša fantāzijai , iztēlei, no otras puses - tā dod unikālu iespēju redzēt kā vienu un to pašu lietu redz citi cilvēki. Tādējādi - kaut ko dod un kaut ko nedod gan viens ( foto), gan otrs ( filma).

5. aprīlis, 2016, 10:22

JoKaLeMeNe

Jā, senā fotogrāfija neviļus skatītāju rosina "pieslēgties", nezinu, kā lai to nosauc, varbūt informatīvai laiktelpai. Vai tā brīža, tās vietas, to cilvēku kolektīvajai apziņai. Cita lieta, ka skatītājam jābūt pietiekoši atvērtam un jūtīgam.