Es nebiju domājusi rakstīt par Baznīcu nakti, bet, kad izlasīju, ka tā pulcējusi vairāk nekā 20 000 cilvēku, aizdomājos par šo precedentu. Interesanti, cik daudz cilvēku apmeklē regulāros dievkalpojumus? Protams, uz papīra draudzes ir vairākas reizes lielākas nekā klātienē baznīcā. Tas man atsauc atmiņā mācītāja stāstītu anekdoti par sikspārņiem, kurus var dabūt ārā no baznīcas, tos iesvētot...
Lielais Baznīcu nakts apmeklējums liecina par cilvēku interesi. Turklāt tādu interesi, kas ikdienā nemanifestējas. Laikam jau ir kāds pamatojums, kāpēc šie 20 000 cilvēku citā dienā nebija apmeklējuši to vai citu baznīcu, lai gan būtu to vēlējušies (par to liecina interese). Arī es Baznīcu naktī devos uz divām baznīcām, kurām diendienā eju garām, bet nekad nebiju iegājusi, lai gan ļoti vēlējos. Vienmēr bija kaut kā neērti nokrist kā sniegam uz galvas draudzes lokam. Tas ir kaut kas psiholoģisks, ka cilvēks jūtas neērti, ieejot nezināmajā, kam piemīt tradīcijas un stabila kopiena. Es patiesi priecājos, ka apmeklēju šīs abas baznīcas, turklāt apmeklējuma motīvs bija leģitīma interese, nevis rituāls pienākums.
Pirmā baznīca, kurā iegriezos, tobrīd bija maz apmeklēta, lija lietus... Dievnams bija visai šaurs un iekšpusē nebija tradicionāli sagaidāmā baznīcas interjera, turklāt tur netika piedāvātas nekādas papildu izklaides. Laikam tieši tāpēc es tur uzkavējos krietnu laiku, klausoties vecākās paaudzes draudzes locekļu interesantajos stāstos. Es patiesi nevēlējos doties projām no šī enerģijas avota. Bet manā plānā bija apmeklēt vēl otru netālo baznīcu, tā nu es devos ceļā, lietus bija rimis, es biju pacilāta un lidoju sprīdi virs zemes. Tad nonācu otrā baznīcā, vairākas reizes lielākā par pirmo, tajā bija ļoti daudz apmeklētāju un sablīvēta vakara programma visām gaumēm. Uz brīdi man šķita, ka miers, ar kādu biju iznākusi no pirmā dievnama, sašķīda, ieejot otrajā. Bet pēc brīža es vēl vairāk novērtēju pirmo dievnamu. Šis kontrasts atgādināja man britu komēdijseriāla Rev. sēriju, kurā ļoti mūsdienīga draudze uz laiku iemitinās tēva Ādama dievnamā...
Ārējā uzspodrinātā, mūsdienīgā čaula diemžēl nenozīmē kodola stingrību. Otrajā vietā apmeklētājiem varēja šķist, ka par viņiem ir padomāts un propaganda ir visai neuzbāzīga, taču es nespēju tur justies labi un aiz šova nejutu neko. Varbūt man vienkārši nederēja šāda mārketinga stratēģija... Pēc šīs nakts es turpinu ticēt, ka cilvēks pareizajā laikā tiek aizvests uz pareizo vietu.