Nē, ne jau aiz kauna un dusmām, bet aiz tiem iracionālajiem jūtu uzplūdiem, ko izraisa muguras smadzenēs ieaugušu nacionālo zīmju pieredze un masu pasākumu kolektīvās vibrācijas.
Kultūras pasākumu autori labi pārvalda psiholoģiskās manipulācijas mehānismus. To esamība gan netraucē baudpilni ļauties emocijām. Veselīgas narkotikas, kas beigsies pēc pēdējā akorda, priekškara krišanas vai līdz ar izklīstošo sēra smaku krastmalā. Tikai latvieši tā māk svinēt svētkus! Pētnieki raksta, ka emociju ilgums nepārsniedz 15 minūšu.
(Pēc 15 minūtēm.) Vai es jūtu patiesu nacionālo lepnumu? Kādas būtiskas Latvijas vērtības es svinu? Mans pilsoņa pienākums ir veltīt laiku pārdomām, kā un kad es jūtu lepnumu par Latviju. Atpazīstu divus procesus – lepnumu, ko izraisa atšķirība, un lepnumu, ko izraisa piederība.
Atšķirībai arī ir divas nokrāsas – vēsturiskā eksotika un aktuālā identitāte. Vēsturiskajā eksotikā balstītais nacionālais lepnums ir, kad iepazīstinu ārvalstu viesus ar auksto un maizes zupu. Priecājos, ka viņi brīnās, taču ir problēma. Šie lepnumi man pašai negaršo, un zinu, ka arī viesi vērtēs piedāvātos produktus kā ļoti interesantus. Sadistisks lepnums. Jau labāk klājas, piemēram, ar Latvijas literatūras eksporta kampaņu #iamintrovert. Stāstu par mentalitāti, rādu bildes, kurās esmu ar muguru un man mugurā stilīgi mēteļi ar dzīvu dzejnieku rindām uz muguras. #mugura. Redzu, ka viesi ļoti gribētu sev tādus mētelīšus un arī literatūru lasīs. Esam īpaši un atšķirīgi šodien, tātad domājam paši, nevis retranslējam importu, tātad esam Latvijas cienīgi. Lielīgs lepnums.
Atšķirība ir biežākā lieta, ko pārdodam kā nacionālo lepnumu, taču tai ir liels potenciāls iezīmēt ko tādu, par ko grūti būt lepnam. Nejūtu lepnumu, kad baleta kritiķe Larisa Abizova no Agripinas Vaganovas Krievu baleta akadēmijas saka: "Pie mums tā sen neviens vairs nestrādā." Nejūtu lepnumu, kad itālis atzīstas, ka par Latviju zina tikai to, ka tur ir ļoti skaistas sievietes, pie kurām brauc viņa krusttēvs.
Retāks, bet ļoti īpašs ir lepnums, ko izjūtu kā Latvijas piederību kādai pārrobežu realitātei. Pirmo reizi pārstāvot Latvijas Dejas informācijas centru Eiropas dejas sadarbības tīkla Aerowaves sapulcē Īrijā, biju lepna. Lepna, jo nejutos kā eksotiskas zemes vēstniece, kas cenšas iestāstīt, ka no Latvijas pieteiktās izrādes ir jēdzīgas, jo tādas tās ir Latvijas kontekstā. Ne miņas no aukstās zupas sajūtas, ko pati ieēst nevaru, bet mēģinu pārdot.
Esmu lepna, ka neatkarīgi no tā, cik atšķirīgas ir Eiropas valstis, cilvēki un finansējums dejai, mēs visi pamanām un novērtējam vienas vērtības. Esmu lepna par Latvijas māksliniekiem, kuri veido darbus, kas nav "atšķirīgi". Latvijā izaug pasaulei piederīgi cilvēki. Piederības lepnums rodas, ja saprotu, ka esam daļa no kā lielāka, dalām tās pašas vērtības un pārliecību. Tas nav par mākslu, bet par pasaules skatījumu.
(Pēc 15 minūtēm.) Lai cik plaša būtu piederības telpa, tai tik un tā ir robežas. Vai mana piederība būtu tāda pati arī Papua- Jaungvinejā? Tā pati baleta kritiķe savā lekcijā centās demonstrēt, ka baletā vismaz to līmeni, ka viņš ir no šīs pasaules, bet viņa ir mītiska būtne, var saprast ikviens. Bet ja nu kādā džungļu ciematā silfīdas patiešām pastāv, varbūt viņas naktīs laupa ēdienu un baida mājlopus, un tad globāli aktuālais vēstījums sabrūk. Piederēt, zinot, ka neesi visa pasaule.
Enģeļā viesis