Kā samaksāt rēķinus? Kā nodrošināties ar siltumu pret ziemas tuvošanos? Vai vispār iet uz vēlēšanām? Vai mans pašreizējais dzīves līmenis nekritīsies, vai es no ierastā sadzīves plaukta nenoslīdēšu līdz eksistenciāla pamesla līmenim?
Domāju, ka nav jānoliedz tiekšanās pēc labākiem dzīves apstākļiem, tomēr tas, kas pašlaik notiek pasaulē, prasa pavisam citu izpratni par vērtību saturu. Kas ir svarīgs, un kas tāds nav, vai varu skaidri iedomāt? Kas ir cerība, kurai sekot, es jautāju. Vai sasodītās gāzes pirkšana no kara izraisītājiem un uzturētājiem, svešas dzīves telpas okupantiem bija vai nebija saprātīgs solis? Vai sajūtas, ka tuvojas "ļaunākie laiki", var saukt par kādu tiešām izmisušu cilvēku bailēm piedzīvot galējas nabadzības spaidu? Ko tad patiesībā es varētu zaudēt? Agrākās ērtības zudīs? Skaidrs, ka tās nevar saglabāties kara apstākļos. Es savu pozīciju nedomāju mainīt: man jājūtas skaidri izteikti atbildīgam visas cilvēces priekšā, un tāpēc negrasos nieka komforta dēļ balstīt slepkavas un laupītājus.
Vai pats nebīstos no zaudējumiem tāpēc, ka nekad neesmu dzīvojis badā un aukstumā? Nevaru pateikt, jo vienmēr viss, ko esmu pietuvinātāk, attālinātāk piedzīvojis šajā ziņā, nekad manās sajūtās nav atstājis negatīvu virskārtas plēvi kā daudziem citiem, kas tikai sacensības dēļ vien jau trauksmaini trīc – vai tikai mani nenovērtēs pārāk zemu kaimiņš, darbabiedri, radi, un, ja pēc iepriekšējā vēl tā drusku padomā, tad – "visa pasaule" var nogrūst mani no ieņemtā plaukta!
Es tikai pietuvināti spēju iejusties šausmās, kādas piedzīvotu tuvumā sprāgstošu lādiņu klātbūtnē, dzīvās būtnes izdzīvošanas iekšējās programmas iespaidā. Centrējoties tikai trūkuma virzienā, nesasniegtais sāk pārvaldīt tevi pašu: tu raujies pēc komforta, pēc varas, kuru, tavuprāt, sniedz labklājība, salīdzinot ar citu, kam nekā nav, tev nepieciešama "materiālo ienākumu augšupeja" teju vai kā simboliska dvēseles pacelšanās augstumos.
Vai tevi pārvalda tuvinieki – sieva, vecāki, ietekmīgie radinieki? Un vai viņu dēļ tev jācenšas pēc naudām un vērtībām? Vai arī tieši otrādi – tu esi tik slimīgi pieaudzis šīm iekšējās varenības ilūzijām, ka tevi pat brīvība vairs īsti neinteresē! Jo tu esi sevī iesapņojis, ar prāta slazdiem iegalvojis sev, ka bagātības iedoma jau nozīmē. Tad tu esi vergs pēc pārliecības. Pie kam ļoti mūsdienīgs pakļautais – tāds, kuram nepatīk neviens, kas strādā un cīnās par kopienas vērtībām. Jo viņi tev personīgi neko makā nav iemetuši un tāpēc tu drīksti domāt, prātu apmiglotāju populistu apdullināts, vari apgalvot: nozaguši!
Tu esi melis, kas plānprātīgā uzbudinājumā, vienā un tai pašā emocionāli uzvilktajā stāvoklī, atkārto kara izraisītāju troļļu propagandu, pie kam tāds, kurš, piesiets iluzorām izdzīvošanas nāves bailēm, riņķo ap savu asi un tāpēc kliedz vēl jo skaļāk. Pārdomāsim paši, vai jau neesam iekļuvuši tamlīdzīgā atkārtošanās lokā, vai mūsu katra personīgā apziņa jau nesajūtas teju iekārta nāvējošā varas un mantības atkarību cilpā.