Atļaušos aizņemties jautājumu no kāda slavena Latvijas teātra režisora intervijas: kas satur kopā Eiropu? Vai tās ir eiro naudaszīmes? Vai varbūt tomēr kādas citas vērtības? Turpinu vaicāt: varbūt tas ir Eiropas kino? Ai, kā gribētos jūsmīgi atbildēt ar dzidru un skanīgu – jā! Taču tas būtu forsēts, liekulīgs, kaut arī politkorekts optimisms. Eiropas kino identitāte ir fragmentēta – tas visbiežāk pilnasinīgi funkcionē tikai savas valsts robežās, kaut gan ir pozitīvi izņēmumi – lielo Eiropas valstu – Francijas, Itālijas, Lielbritānijas – filmas. Sadrumstalotības iemesli ir gan Eiropas valodu daudzveidība, gan skatītāju kūtrums skatīties filmas, kas nav ne dzimtajā, ne globāli dominējošajā angļu valodā, u. c.
Eiropas Kinoakadēmija ir organizācija, kas gadu no gada cīnās, lai uzturētu Eiropas kino vienotību vai vismaz tās ilūziju. Šī organizācija apvieno vairākus tūkstošus kinoprofesionāļu no dažādām Eiropas valstīm, kuri gada nogalē balsojot izvērtē aizvadītā gada filmas un sadala Eiropas Kinoakadēmijas balvas. Šogad ceremonija notiks 7. decembrī Berlīnē. Vai šīs balvas prestižs un atskaņas ir tikpat vērienīgas kā ASV Kinoakadēmijas Oskaru pasniegšanas ceremonija? Tieši šis formāts, ko pirms 31 gada no ASV aizguva jaundibinātās Eiropas Kinoakadēmijas komanda un adaptēja to Eiropas vajadzībām, mudina salīdzināt, kaut salīdzināt nevajadzētu. Katrai no šīm ceremonijām un balvām ir savi uzdevumi – Eiropas gadījumā tas ir arī pamatīgs izaicinājums "saturēt kopā Eiropas kino", apbalvojot filmas, ko visdrīzāk daudzās Eiropas valstīs nebūs iespējas redzēt, vai šīs iespējas būs minimālas – pamatā festivālos. Kāpēc? Kino izrādītājiem ir savs bubulis: komercpotenciāla ierobežotība.
Tomēr svinīgais kinopasākums ir svētki, par spīti dažādiem procesiem pašā Eiropas Kinoakadēmijā, piemēram, paaudžu nomaiņai un izaicinājumiem, kas sagaida šo organizāciju. Šī gada ceremonija Berlīnē būs pēdējā izcilai oratorei un spēcīgai personībai – starptautiski pazīstamajai poļu režisorei Agņeškai Holandai, kura atvadās no Eiropas Kinoakadēmijas faktiskās vadītājas statusa. Nonkonformiste Holanda ilgus gadus bijusi Eiropas Kinoakadēmijas pazīstamākā seja kopā ar organizācijas prezidentu Vimu Vendersu. Būs arī citas pārmaiņas.
Šogad Eiropas Kinoakadēmijas sarežģītie procesi un rituāli (to filmu atlase, kuras var pretendēt uz labāko statusu) Latvijai ir bijuši labvēlīgi. Uz Eiropas labākās spēlfilmas nomināciju kandidēja arī Latvijas, Lietuvas, Beļģijas un Francijas filma Oļegs (režisors Juris Kursietis), kura gan netika nominēta sīvās konkurences dēļ. Uz labākās Eiropas filmas godu pretendē klasiķu un skandalozu debitantu darbi. Nominēto piecniekā ir Pedro Almodovara Sāpes un slava, Romāna Polaņska Virsnieks un spiegs, Jorga Lantima Favorīte un divu jaunpienācēju filmas – vācu Sistēmas grāvēja un franču Nožēlojamie – abas ir sociāli skaudras mūsdienu drāmas. Un tomēr šis ir īpašs gads, jo Latvijas, Šveices un Čehijas filma Putina liecinieki (režisors Vitālijs Manskis) ir nominēta labākās dokumentālās filmas balvai. Lai veicas! Kopumā balvas tiks piešķirtas 19 kategorijās.
Atis Priedītis
Boris
Eiropas