Gada mūzikas raža ir izvērtēta, un Latvijas mūziķu panākumi apliecināti un sumināti ar Lielo mūzikas balvu un iespaidīgu koncertu. Taču apbalvošanas ceremonijas gaitā (ceremoniju, gatavojot par to ziņu materiālu, arī šogad varēju baudīt vien neklātienē, radio tiešraidē) nācās arī ar kauna un netaisna pāridarījuma sajūtu vēlreiz atcerēties, ka mūziķi mums ir izcili, taču atbilstošas simfoniskās koncertzāles Rīgā joprojām nav. Dievs vien zina, kad un vai vispār tuvākajās desmitgadēs būs. To no Didža Jaunzema scenogrāfijā uzburtās milzīgās, zilās ziemeļu leduspils halles uz Operas skatuves atgādināja diriģents Māris Sirmais. Īsi pirms apbalvošanas ceremonijas kļuva zināms, ka viens no nominētajiem mūziķiem obojists Egils Upatnieks nolēmis pasākumu boikotēt, šādi protestējot pret ceremonijas producenta – Latvijas koncertu – nekonsekvento rīcību sadarbībā ar dāņu un latviešu mūzikas ansambli Carion, kura sastāvā viņš spēlē.
Savukārt 20 gadu vecais un jau starptautiski augstu novērtētais pianists Georgijs Osokins, saņemot balvu kategorijā Gada jaunais mākslinieks, diplomātiski ieminējās, ka pašreizējās Rīgas galvenās koncertzāles – Lielās ģildes – koncertflīģelis Steinway ir "pašvaks". Starpbrīdī intervijā Latvijas Radio žurnālistei Laimai Slavai viņš izteicās pavisam skarbi – Lielās ģildes flīģelis ir miris, un to vairs nekas nespēs atdzīvināt. Speciāli Georgija Osokina uzstāšanās reizēm koncertflīģeļus uz Rīgu un Jūrmalu vedušas firmas Fazioli un Yamaha.
Vēl trakāk ir tas, ka vienīgajā simtprocentīgi valsts pārziņā esošajā mūzikas skolā – Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā –, no kuras nākuši mūsu spožākie pasaules talanti, topošajām pianisma zvaigznēm vēl joprojām nākas spēlēt uz katastrofāli sliktām klavierēm. Uz tiem pašiem biezskaņā ducinošajiem Bluthner un spalgi izdauzītajiem Petrof, kuri tur stāvēja jau iepriekšējā gadsimta 70. gados. Leģendārs ir tas vienīgais augstas kvalitātes instruments, kuru iegādājās un skolai atdāvināja turīgi vecvecāki – lai mazbērns mācoties var spēlēt uz labām klavierēm.
Līdzās pārdomām par permanentajām, teju vai mūžīgajām problēmām joprojām ir diskutējami arī jautājumi pašas Lielās mūzikas balvas sakarā. Man nepatīk neauglīgās diskusijas par balvu sadali, tomēr brīdī, kad Māris Sirmais devās pēc balvas par Ērika Ešenvalda multimediālo simfoniju Ziemeļu gaisma, nonācu un joprojām palieku mulsā neziņā, kuru tad īsti apbalvoja. Šķiet, pie vainas ir stratēģiska kļūda, izvirzot Ešenvalda jauno vērienīgi kultūrpētniecisko opusu nevis kategorijā Gada jaundarbs, bet gan Gada uzvedums – līdzās Džakomo Pučīni operas un Johana Štrausa operetes iestudējumiem Latvijas Nacionālajā operā. Iespējams, tieši jaundarba ievietošana starp uzvedumiem liegusi iestudējumu konkurenci stiprināt ar, manuprāt, visspilgtākajām gada izrādēm – Arvīda Žilinska operu Zelta zirgs Opermūzikas svētkos Siguldā un Džakomo Pučīni Vīlām Latvijas Nacionālajā operā.