Kad balvas un ordeņi nosvinēti, apraudāti, kad LALIGABAs pasniegšanas ceremonija apčalota (zīmīgi, ka šovi tiek apspriesti kaismīgāk par pašu literatūru), es arī nespēju noturēties, nepiebilstot – secināju, ka esmu kļuvusi aizvēsturiska, jo smieklu vietā par padomju laika TV klišejām un mākslīgo patosu, kas tik stilīgs šķitis arī mana Facebook pūšļa iemītniekiem, es skurinājos un viebos. Acīmredzot okupācijas trauma joprojām kaut kur zarnās vēl paslēpusies. Jebkura asociācija ar izdzīvoto melu un varmācības laikmetu mani padara pusslimu. Ceru, ka ideja bija nevis mūslaikos populārs tukšs zviedziens, bet brīdinājums tagadnes pašsaprotamībai mākslīgo uzvaras frāžu un liekulības litānijās. Cik krasi ar to disonēja cilvēcīgie, īstie mūža balvas laureātu Lalitas Muižnieces un Gunāra Bībera sacījumi!
Atzinības izteikšana pieder pie kultūrpolitikas. Kaut kādā mērā tā formē vērtības un literatūras oficiālās straumes virzījumu. (Par tulkošanas politiku es paklusēšu.) Tas, ka malā tika nobīdīti Andras Manfeldes Vilcēni un Andra Zeibota Krauklis, šķiet satraucošs signāls par ekspertu profesionalitāti literatūras izpratnē.
Pie kultūrpolitikas pieder arī Valsts kultūrkapitāla fonda darbība, jo tieši tur tiek dalīta svētā nauda, kas ideālus un vērtības nepazīst un nekad nav pazinusi. Tomēr publika arvien biežāk rūc, piemēram, par literatūras reputāciju, par rakstnieku klusēšanu, par nepieciešamību izbeigt lokālos pilsoņu kariņus utt. Kā to izdarīt? Manuprāt, nepieļaujot interešu konfliktus. Esot taisnīgiem. Izbeidzot lobēšanu, sarunāšanu, bīdīšanu, kas – atkal jau – tik derdzīgi viegli pārņemta no okupācijas laika.
Rakstnieku savienība mani pierunāja pretendēt uz ekspertu jauno sasaukumu VKKF. Brīdi domāju, jo ideju, ko īstenot, pietiktu trejiem mūžiem, kurus neviens fonds man nepiešķirs. Bet, vērojot, cik literārā vide ir sašķelta un naidīga, piekritu ziedoties. Mani nepaņēma. Kāds anonīms ekspertu eksperts tur visu sakārtoja, nu, dies ar to, esmu brīva, varu dzīvot savu vienīgo mūžu bez sabiedriskās dimensijas. Kuri tad izvēlēti par jaunajiem ekspertiem? Skaidri apzinājos, ka rakstīt šo sleju sekmē nevis, pieļausim, ieskrāpētā patmīlība, bet totāla netaisnības izjūta. Par ekspertiem strādās platformas Latvian Literature (visbagātīgāk apmaksātā institūcija literatūrā) vadītāja Inga Bodnarjuka-Mrazauskas un apgāda Liels un mazs vadītāja un līdzīpašniece Alīse Nīgale! Kurš akceptēja pieteikumus par cilvēkiem, kuriem priekšā līdzekļu piešķiršana pašiem sev? Nepārprotiet, tā nav literatūras netīrās veļas mazgāšana pagalmā, tā ir kultūrpolitikas reputācijas būšana. Iedomāsimies, ka eksperti ir Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas direktore Andra Konste, izdevniecības Zvaigzne ABC īpašniece Vija Kilbloka, Rakstnieku savienības priekšsēdis Arno Jundze, apgādu vadītāji!!! Pa kuru laiku tā nošķiebusies elementāra godīguma apjēga, es nezinu. Kaut kas ir palaists garām. Maigums pret korupciju ir perversija.
Ja gribam mēģināt sadzīvot, sadarboties un izbeigt karus, šāda taisnīguma izpratne mūs novedīs pie ētiska sabrukuma, nevis attīstības.