Pirms simt gadiem dzejnieks Gijoms Apolinērs par 1912. gadā Parīzes policijas teju aizliegto modernistu izstādi rakstīja: "Šagāls no Krievijas izstādīja zelta ēzeli, kurš pīpē opiju. Nez kāpēc tieši šī glezna visvairāk šokēja kārtībsargus. Šagāls aizliegto spuldzīti bildē drusku apzeltīja, un policija nomierinājās." Leģendāro Alkoholu autors Apolinērs (latvju dzejnieks Andris Breže savos Šņabjos acīmredzami atsaucas uz poēzijas klasiku) pirmais pamanīja talantīgajā Vitebskas ebrejā Markā Šagālā neierobežotu fantāziju, koloristisko vīziju un fantasmagorisko jeb dīvaino tēlu – cilvēciņu, jaunlaulāto, žīdu muzikantu, suņu, govju un citu radību – lidojuma planējumu virs pilsētām, mežiem, sādžiņām, kuru tagad acumirklī atpazīstam kā Šagāla stilu. Mēs ticam uz vārda māksliniekam, kad tas jau savās Amerikā tapušajās bērnības atmiņās un piezīmēs par gleznu Es un ciematiņš atceras, ka kristāliski zilajai govij cauri spīdošā slaucēja nāk no vectēva mājām Ļoznā Vitebskas tuvumā: "Tā bija govs no mūsu sētas, viņas piens bija sniega baltumā, šī gotiņa ar mums sarunājās kā cilvēks. Man viņas bija patiesi žēl, jo es šo mūsējo govi ļoti mīlēju."
1915. gadā cits glezniecības ģēnijs, Šagāla nejaušais kaimiņš īrētajā trūcīgajā dzīvoklī – Amedeo Modiljāni – atceras pavisam citu bildi – Parīzē mākslinieku rezidencē La Ruche mītošais Šagāls mēdza strādāt naktīs kerosīna lampas gaismā, kamēr ap diviem trijiem Vožirāra ielā nesāka skanēt govju īdēšana, kas pamazām pārvērtās skaļā maušanā. Vožirāra ielā atradās viena no Parīzes lielākajām lopkautuvēm. "Marks bieži raudāja, dzirdot govju pirmsnāves kliedzienus," stāstīja Modiljāni.
Līdzīgu stāstu par Marku Šagālu zina arī Fernāns Ležē, vēl viens trūkumā nonākušais glezniecības klasiķis: "Visnepanesamākā Markam bija pilnīgā personīgās bezpalīdzības sajūta, ko viņš, šķiet, centās iemiesot savās gleznās." Mums šie debesīs planējošie lopiņi kopā ar lidojošajiem cilvēkiem šķiet sentimentālas poētikas apdvesti tēli! Sarkans, zils, dzeltens, un govs seja ar acīm, lielām un skumjām kā mirušai līgavai.
Atceros, kā 1988. gadā Spitakas zemestrīcē bojāgājušos pieminēja pasaulslavenais duduka meistars Dživans Gasparjans. Viņš zemestrīces nelaimes upuriem veltīja koncertprogrammu un albumu I Will Not Be Sad In This World, kas kļuva par globālu hitu un ar armēņu senā instrumenta maģiski smeldzīgajām skaņām iepazīstināja miljonus pasaulē.
Kādas piemiņas meldijas atstās Maxima traģēdijas upuriem Latvijas jau divas desmitgades ilgstošā politiskajā un ekonomiskajā korumpētībā balstītā sistēma, kurā galvenais ir nauda, bet cilvēka dzīvībai vispār nav pat špickas vērtības? Šagāla vīzijām līdzīgo Latvijas zilās govs traģisko skatienu vai nepārtrauktu netīšai nāvei nolemtu maušanu, kuru visiem par Maxima traģēdiju bezatbildīgajiem varētu kā lāstu nodot līdzi kapā.