Nesen skatījos filmu par blūza leģendu Besiju Smitu, kas bija arī krietni vēlāka laika ikonas Dženisas Džoplinas lielākā iedvesmotāja. Nu jā – Besija, pēc tikumīgās mērauklas spriežot, bija žūpa un padauza, kas filmā parādīts, bet viņas nāves iestāšanās rasisma dēļ, kas par filmu liktu runāt krietni vairāk, palika noklusēta – asiņojošu pēc autokatastrofas, viņu atteicās glābt baltādaino ātrā palīdzība, ko kāds bija izsaucis, redzot, ka avarējis dārgs limuzīns, jo melnie 30. gados vēl ar tādiem nebraukāja.
Kāpēc šo filmu atcerējos pēc nupat tapušās Lindas Oltes "doķenes" par dziedātāju Noru Bumbieri, kas šajās dienās nonāk gan uz kino, gan TV ekrāna? Noras stāsta sākums ir skaists kā pasaka – viņu pamanīja komponists Raimonds Pauls, viņa bija uz skatuves kopā ar savu mīļoto – Viktoru Lapčenoku –, un abi kļuva par skaistāko pāri mūsu populārajā mūzikā. Viņi bija elki gan 70. gadu bērniem, kuriem koncertu apmeklējums bija liegts, gan pieaugušajiem, kuriem bija iespēja aiziet piedzīvot abu sniegumu klātienē. Tas izklausīsies nežēlīgi, bet šim stāstam bija jāizbeidzas septiņdesmito gadu otrajā pusē. Vienalga, kādā veidā.
Likumsakarīgā sadarbības izbeigšanās ar Paulu un šķiršanās no Lapčenoka patiesībā arī bija beigas, jo viss notiekošais pēc tam varēja palikt ja ne gluži noklusēts, tad pilnīgi pietiktu, ja tam tiktu veltīts vien pāris minūšu no filmas. Ja jau aktieri bija iejutušies Noras un Viktora lomās, un Dārta Daneviča priecājas, ka Viktors viņu pieņēmis kā Noru, kāpēc viņu atveidotajiem tēliem filmā Nora iedalīts tik maz vietas? Vai tā ir filma par skaistu leģendu, kas liek mums justies pacilātiem, vai alkoholisma postu, kas to visu nogalina un savelk sejas sāpju grimasēs? Rūgtums, kas "pēcnoras" paaudzes skatītājam paliks, būs lielāks nekā atklāsme, ka latviešiem reiz ir bijusi tāda dziedātāja, kuras neatkārtojamās balss ieraksti glāsta mūsu ausis joprojām, caur ķermeni liekot iziet patīkamām tirpām. Arī Pauls viņas balsi, ko atklāja pirms gadiem piecdesmit, šodien raksturo pavisam vienkārši – par ļoti patīkamu, pakuplu, pazemu. Te nav runas par sazin cik – trim vai četrām – oktāvām, kas dziedātāju balss saitēm pa spēkam. Meraijai Kerijai un Mortenam Hārketam no A-ha tās esot pat piecas. Pauls uzsver, ka Nora, tāpat kā Viktors, nemaz nepazina notis, lai viņiem šāda rēķināšana būtu saprotama.
Esmu vienmēr bijis par to, ka patiesība nav jānoklusē ne dokumentālās filmās par mūsu dārgajām skatuves leģendām, ne biogrāfiskās grāmatās, bet pēc filmas Nora noskatīšanās nolemju sākt šo pārkārtošanos ar sevi un apsveru domu iznīcināt visas savas par Juri Kulakovu topošās grāmatas skices, jo no mazākajiem dzeltenās krāsas plankumiņiem jau pumpas metas. Labi, ka sniegs nokusis, – vismaz rodas iespaids, ka suņi vairs nečurā. Zeme pacieš un uzsūc visu.
Elizabete Poligalova
Paulas Jēger-Freiman rēgs
Paulas Jēger-Freiman rēgs