Kad rakstu šīs rindas, Saeima konceptuāli jau ir atbalstījusi 2021. gada budžetu. Deputāti nekautrīgi lepojas, ka ir izpildījuši likumu (!!!) un piesprieduši solīto finansējumu medicīnai. Milzīgs, neticams panākums. Laikam tieši tam par godu arī sev paaugstinājuši algas un ko tur nu vēl, kas kalpu dvēselēm pienākoties.
Finanšu ministrs Reirs nesatricināmi dudina rūpestus par autoratlīdzību saņēmējiem, nejēgā paaugstinot nodokļus pandēmijas laikā. Manuprāt, Saeimai un valdībai būtu jāatzīst sava neģēlīgā nolaidība, izstumjot radošo profesiju cilvēkus no VSAOI kopš neatkarības pasludināšanas. Un jākompensē šī netaisnība, nevis liekot maksāt nodokli par neesošiem ieņēmumiem, bet samaksājot ikvienam autoram šo desmitgažu parādu. Tas būtu taisnīgi. Tā būtu atbildīga politika, patriotisks žests, lai sadusmotie un pazemotie mākslinieki nevis skrietu pēc nabadzības apliecības, bet turpinātu Latviju. Diemžēl budžeta apspriešanas laikā neviena deputāte, neviens deputāts nerosināja izvākt nodokļu reformu no valsts budžeta un to risināt atsevišķi, civilizētā kārtībā. Protams, ko gan var sagaidīt no Saeimas, kas ievēlēta ar tikai nedaudz vairāk nekā pusi vēlētāju balsu, bet ministra partija (JV) vien ar astoņām vietām Saeimā. Tikai diriģēšanu tukšā orķestrī.
Dziesminieks Ainars Mielavs nonācis līdz atklāsmei, ka mākslinieki ir sašķelti un tie, kuri saņem valsts atbalstu, klusē un klusēs. Piekrītot pašsaprotamam un veselīgam faktam, ka esam dažādi, sarežģīti un pretrunīgi, nepiekrītu, ka solidaritāte ir tukša skaņa. Vai tiešām katrs kliedz tikai par sevi un savu labumu? Ne jau mūžīgi pietuvinātie mācēs pareizi izbučot kungu svārku stērbeles un stumdīt savus cilvēkus amatos. Pārmaiņas notiek tik strauji, ka tikai dumiķi var cerēt uz mūžīgo dzīvi valsts varas apkampienos. Šobrīd, kad valsts vara ir skaidrāk par skaidru pateikusi, ka tai jebkas garīgs, radošs, brīvs, neuzraudzīts, nenotolerēts, patvaļīgi dzīvs ir nederīgas Latvijas nākotnes kategorijas, jāuztraucas ir ikvienam. Ne tikai autoriem, māksliniekiem un valsts apmaksātiem mūziķiem, aktieriem. Jo sabrūk ideja par Latviju. Var vienīgi vēlreiz apņirgties par simtgades megatēriņiem, izrādīšanos, par piešķirtajiem miljoniem Latvijas kā kultūras lielvalsts tēlam – par visu to tukšo čaulu, kam saturu šodien izdzēš valsts vara. Mākslinieku akcija – tukšie gleznu rāmji kā pakaramie desu virtenēm – ir precīzs tēls.
Tomēr tad, kad iestāsies sekas šiem ļaunprātīgajiem un manipulatīvajiem nodokļu lēmumiem, kad kultūras dzīve būs likumiski pārvērsta surogātu industrijā, saniknoti pilsoņi atkal prasīs no radošajiem ļaudīm – nu kā jūs kaut ko tādu pieļāvāt?! Un mēs atbildēsim – tā bija valsts vara, kas strādāja pretvalstiski. Ne jau rakstniekiem jāraksta likumi, bet viņu algotajiem deputātiem. Tas ir viņu tiešais darba pienākums. Par laimi, vismaz mākslinieki ir droši un brīvi ļaudis, viņi mierā neliksies. Valsts vara neapzinās, ar ko spēlējas.
Izņirgtie pensionāri, kuri tika sodīti par to, ka piedzimuši PSRS laikos – svešā valstī –, samierinājās ar ubaga pensiju. PSRS laikus omulīgi apdzīvojušā finanšu ministra politika ir surogāts, un tādu neatkarīga Latvija nedrīkst atļauties.