Trīs TV kanālu analītiskie raidījumi regulāri mēģina saprast aiz īsajiem ziņu stāstiem paslēptos notikumus. Vai atrod stāstus, kas kļūst par jaunām ziņām. Tikmēr internetā sprakšķ vienādi virsraksti! Ko darītu portālu redaktori, ja nebūtu informācijas par sižetiem, kas vēl nav beigušies ētera formātā? Nedēļas satraukuma deva – TV3 Nekā personīga, LTV1 De facto un LNT Top 10.
Šoreiz De facto rādīja, kā mainās pētnieciskā žurnālistika – no amatpersonu izsekošanas uz ietekmīgu ļaužu rīcības seku analīzi. Tā radās šokējošas netaisnības pilnais stāsts par pārdevēju Jekaterinu Reidzāni un viņas parādu bijušajam darba devējam Aivaram Lisenko. Pēc priekšnieka lūguma darbiniece ieķīlājusi savu māju, lai Lisenko uzņēmums tiktu pie kredīta. Parāds nav atdots, un izskatās, ka sievietei māju nāksies zaudēt un maksāt svešu parādu. Meklējot situācijas skaidrojumu, De facto ieguva veselu draudu gūzmu. Iznāca divi stāsti. Par sievietes māju un ietekmīgo parādnieku, kurš piedraud visiem, kas patrāpās pa rokai. LTV portālā publicētā Aivara Lisenko vēstule atklāj meksikāņu seriālam līdzīgu sižetu, taču nesatur atbildes uz galveno jautājumu – kāpēc parādnieks neuzņemas atbildību?
Netradicionāli Nekā personīga skarbajam stilam, taču pamatoti. Tāds bija Arņa Krauzes sižets par tiesneses Ināras Šteinertes pavadīšanu pensijā. Draudzīgs, cieņas piepildīts, ar vēsturiskām atkāpēm un atziņām. Taču kāpēc nebija nekā vairāk? Vai pietika tikai parunāties ar tiesnesi par skaļākajām lietām, pievienojot arhīva kadrus? Šoreiz pietrūka patiešām analītiska vērtējuma, padziļināta skata uz Šteinertes karjeru, kas veidojusi valsts tiesiskās sistēmas notikumu vēsturi un Latvijas vēsturi. Jo viens cilvēks var izdarīt tik daudz. Ināras Šteinertes karjera ir tā vērta, lai skaidrotu tās patieso nozīmi, ietekmi un sekas.
Labi, ka Latvijā ir trīs šādi raidījumi un tos var salīdzināt. Visi sniedz līdzīgus notikumu apskatus, raidījumos bieži var atpazīt no malas piespēlētu informāciju. Pārējais nedaudz atšķiras.
Mierīgākais ir LNT Top 10. Tas zaudējis sākotnējo asprātību, taču katru svētdienu piedāvā vismaz vienu oriģinālu materiālu. Iepriekšējā nedēļā – pat divus. Daudzpusīgs un atbildīgs bija stāsts par mazo kinoteātru likteni digitalizācijas laikmetā. Secinājums skaidrs – valstij jāpalīdz nomainīt tehnoloģijas, lai Latvijas nelielo pilsētu skatītāji nepaliek bez kino prieka. Top 10 rādīja arī vienu no nedaudzajiem īsti analītiskajiem sižetiem, kas veltīts pašvaldību vēlēšanu tuvumam, – ko gan darīs no politikas skatuves nosvilpto partiju vietējā līmeņa biedri?
Nekā personīga vairāk nekā citi kolēģi mīl drāmu un pretrunas. Ja jums dzīvē pietrūkst vielas taisnām dusmām, TV3 projekts ir īstā izvēle. Lai gan kažokzvēru labturības sižets bija brīžiem šaušalīgs, Oditai Krenbergai to bija izdevies izveidot ļoti sabalansētu, bez lēkšanas vienkāršā tikai labo un tikai slikto spēlē.
Līdzīgi strādā De facto, taču šis raidījums atrod atšķirīgas tēmas un izmanto mazāk ārišķīgu formu. Tā attīstība rāda, kā mainās pētnieciskās žurnālistikas akcenti. Politikas un amatpersonu kā galveno nelikumīgo spēļu varoņu rosinātās tēmas nomaina cilvēkiem svarīgi jautājumi, piemēram, sms kredītu sāpe un apkures rēķini. Tā ir laba tendence. Ne tik laba – analītiskuma raidījumos joprojām ir maz, notikumu gūzmā daudz iesāktu un pamestu stāstu. Kad raidījumu vadītāji ne vien pieteiks sižetus, bet parādīs pašu atrasto notikumu kopsakarības, palielināsies analītiskās žurnālistikas deva.