Starp daudziem dažādiem tekstiem, kurus esmu lasījis pēdējā laikā, spilgti uzliesmojis šķiet Arņa Koroševska darbs – pirmajā mirklī tikai īsa attieksmes replika žurnālā Domuzīme. Taču izpaustais ir ārkārtīgi iespaidīgs jau tāpēc vien, ka dziļi atbalsojas autorā pašā. Viņš šajā spēku sadalījuma laikā nevis nēsājas ar plakātiem vai uzbrūk oponentam, bet pierāda savu attieksmi: "Man kauns" (Domuzīme. 2004. Nr. 2. 49. lpp.).
Tas ir īpaši spēcīgi laikā, kad patiesi fakti sociālās saziņas laukos mijas ar melīgajiem. Arvien vairāk no visām pusēm plūst fakti un idejas, kuras vispār nav iespējams citādi kā vien ieelpot un izelpot emocionāli (patīk–nepatīk, labais–ļaunais utt.). Tad "pareizais–nepareizais" bieži brauc pa vienām sliedēm, un, gadījumā ja neesi pakļāvies kādai sektantiskai vilkmei, tavs prāts tiek ierauts aplī. Lūk, politika ir pārbāzta ar "ticības mācībām", kas ir svēts un kas pieder pie ellišķības. Arī rīt iestāsies ikdiena, un tad "sliktie aktieri" atkal mēģinās demonstrēties kā "īpašie drosminieki", kaut arī spēj tikai pūst savas paranoiskās pasakas par "ideālo sabiedrību" un "savu lomu tajā".
Pajautājiet sev, vai gan šodien ir bezbailīgi nēsāties ar plakātiem. Pretstatā okupācijas laikam, kad par "nepareizo attieksmi" viegli bija nonākt aiz restēm! Tagad katrs var influencēt sociālajos tīklos visu, ko vien pagūst safočēt savā modes skatēm, kulinārijas sacensībām un izjokošanas spēlītēm piestampātajā prātiņā… Iespaids tāds, ka sērdienīši ar viedajiem žagariņiem aiz garlaicības maisa bildīšu peļķes ūdeni un raud, cik traki, ka viņus (kā izņēmumus) šajos slapjajos, aukstajos rītos neievēro un neieceļ par ministriem!
Reizēm žēl un patiesi skumji kļūst to dēļ, kuri nevis lieto, bet ir krituši sociālo tīklu verdzībā, lai gan viņi nesapratīs, par ko te vispār ir runa. Galu galā tam, kurš pārguļ miskastē, arī nav īsti skaidrs, kālab citiem vajadzīgas viņu mājas un bibliotēkas. Labi tāpat! Un ēdamais vienmēr pie rokas. Var jau azartspēļu atkarīgajam stingri pateikt: "Tu uz spēļu zāli vairs neej! Tur tikai zaudē!" Viņš pirmajā solī pat piekritīs, tomēr atgriezīsies pie augstā intelekta automātiem, jo "nevar taču visu laiku tikai pakāst, vienreiz tomēr sanāks"! Reālajā pasaulē ir aprēķināts, ka tuvu simt procentiem nesanāks vis, bet atkarīgais pieturas pie sektantiskas ticības, ka viņš būs izņēmums. Un tāpēc viņam nevar būt kauns.
Izņēmums taču ir Vietnieks zemes virsū.
Vai tāpēc man nesvinēt valsts svētkus?
Dēļ vainas, ka esmu dzīvs?
Tomēr svinības ir dziļi iegremdētas vēsturē, kuru tad neuztveram kā fona dekorācijas, bet svētkos izstādām priekšplānā. Ikdienā arī mani ir pārņēmis kauns. Tik garlaicīgi ir noskatīties diendienas parādēs. Svētkos "sliktie aktieri" rādās pat pieņemami uz degošas vēstures fona. Tad arī bezjēga var kaut ko nozīmēt salāgojumos ar pagājušo. Nenoliedzu, ka svētkos iejušanās mazliet attālina apziņu no godprātīgas kauna sajūtas šolaiku greizo izrāžu dēļ. Svētkus ir vērts izdzīvot kā atelpas mirkli.