Nonākot pie piena produktu plaukta, man jāizvēlas, uz kuru pusi bēgt, lai nesaskrietos ar pircēju, kurš man ir pienācis pārāk tuvu. Varbūt pārāk ilgi tur stāvu. Laikam jāatmet ieradums bezjēdzīgi pētīt preces plauktos, galvā mēģinot tām atrast pielietojumu vai cenšoties pēc tējas paciņas satura apraksta uzminēt tās garšu. Beigās paņemu tikai to, pēc kā biju nākusi, un nostājos pie dzeltenā marķējuma uz grīdas.
Pircēju nav daudz. Rindā esam četri, un varbūt katrs no mums no jauna mēģina saprast, cik liels attālums ir divi metri. Kad stāvu rindā uz kasi ar brokastu olām, pienu, ūdeni un tumši violetajām krizantēmām podiņā, ienāk prātā ainava ar krustā piesisto Jēzu Kristu. Kad jau esmu aizdomājusies par to, ka Jēzus izplesto roku garums kopā ir divi metri, mani no domām izsauc pārdevēja – viņa lūdz nopīkstināt maksājuma karti un ieklepojas. Cilvēku rinda satrūkstas, kā iekšēji nodrebēdami katrs savā zemestrīcē. Tādi laiki.
Pulkstenis rāda trīs naktī. Nevaru aizmigt. Lai gan man jau asaro acis, nespēju atrauties no telefona ekrāna. Pētu Krievijas prezidenta Vladimira Putina dzelteno aizsargtērpu un ziņas par palīdzības sniegšanu Itālijai. Pēdējais, ko, iemiegot ar telefonu rokās, izlasu, ir "From Russia with love". Sapnī esmu dīvainā telpā, satieku svešus cilvēkus, kurus nekad neesmu dzīvē satikusi. Varbūt sapņos mēs kļūstam par vēstniekiem, kā rakstnieks Jāks Jeerīts, kurš vēstnieka amata pienākumu pildīšanas laikā sarakstījis veselu grāmatu Ziņas par nāvi.
Kad pamostos, uzleju kafiju un paņemu no plaukta Jeerīta grāmatu. "Kopā saklikst kaut kādas noslēpumainas ķēdes posmi, tie ir manas dzīves posmi, bet, kur ķēde sākas un kur tā beidzas, un kāda tam ir nozīme, tas nav zināms. Cauri vēsturei vīd tikai svešas pilsētas un dzirdamas pasaules gala šalkoņas, bet, ja es dzīvē vispār esmu bijis laimīgs, tad pašlaik."
Pašlaik aiz loga spīd saule. Sazvanos ar mammu, kura jau divas nedēļas visu laiku uzdod hamletisko jautājumu: "Braukt vai nebraukt?" Sarunas beigās vienmēr paliekam pie tā, ka labāk nebraukt ciemos. Tādi laiki.
Nākamās dienas nākamā diena. Kalendārā jau kādu laiku neskatos, bet šķiet, ka tas mani nav uztraucis arī apstākļos, kas nav ārkārtēji. Telefonam, kurš no ziņām verd kā vulkāns, cenšos nepieskarties.
Naktī atkal bezmiegs. Ar māsu nodezinficējam savas piecstāvu mājas kāpņutelpas rokturus, elektrības slēdžus un durvju kodu. Aizmiegu tad, kad kaimiņu suns mostas. Ilgojos pēc suņa. Visu laiku ilgojos. Paņemu telefonu un uzrakstu cilvēkam, pēc kura ilgojos, ka man viņa pietrūkst. Apleju istabas augus, kurus saulainā laikā uz palodzes spīdzina pārāk spožā pavasara gaisma. Arī augiem asaro acis. Viens augs draud nokalst. "Nemirsti. Ļauj man iemācīties, ka mīlestība ir kaut kas vairāk nekā tikai es," romānā Astoņkājis raksta Olīvija Langa.
Kamēr pasaules pilsētu ielas piepilda tukšums, cilvēkus piepilda drosme. Baidīties vairs nav laika, un ilgošanās nav atcelta. Tad es domāju, pēc kā ilgojās Josifs Brodskis, kad Venēcijā uzrakstīja dzejoli: "Neesi muļķis! Esi tas, kas citi nav bijuši. Neizej no istabas. Dod vaļu mēbelēm, nostājies aci pret aci ar priekšmetiem. Saņemies un noslēpies skapī no kosmosa, erosa, rases un vīrusa."