Ik reizi, kad kāds novēl priecīgus Ziemassvētkus, domāju – nez kas gan Ziemassvētkos man varētu sagādāt prieku? Tuvinieki, protams, taču viņi mani iepriecina nepārtraukti. Es runāju par nepazīstamu cilvēku apsveikumiem – no plašsaziņas līdzekļiem vai, piemēram, apkalpojošās sfēras. Es noteikti neesmu mērķauditorija Lattelecom uzsaukumam – katram tētim sportu, katrai māmiņai seriālu! Man patīk seriāli, bet ne tie, kuros izšķirošā dabūšanās intriga kulminē uz staniolā ievīstītu dāvanu paku kaudzes. Izņēmums varētu būt The New Normal (Latvijā to rāda ar nosaukumu Tāda mums ģimenīte) kā tiešām asprātīga parodija par ģimenes un līdztiesības tēmu. Es principā neieredzu romantiskas komēdijas. Animācijas īpatsvars latviešu kultūrā mani mulsina tikpat ļoti kā kora dziedāšanas īpatsvars. Man patīk brīvdienas, kā radošam cilvēkam tās var būt kaut katru dienu, bet apgrūtina, ja brīvdienas ir citiem.
Tomēr, sastopoties ar apsveikumiem, es pateicīgi saprotu, ka ir darīšana ar tradicionālu žestu. Taču tradicionālo vērtību izpratne tik ļoti var atšķirties! Man, piemēram, viena no svarīgākajām šķiet sekulāra sabiedrība, kurā ticības jautājumi ir katra paša ziņā un savstarpējā saskarsme organizēta pēc citiem principiem. To arī, manuprāt, vispirms vajadzētu darīt zināmu citu civilizāciju pārstāvjiem, ja tādi te atrastos. Vēl pirms rokasspiediena un tradicionālo galda dziesmu mācīšanas, un pie viena atkārtot sev pašiem. Tāpēc es vēlu priecīgus Ziemassvētkus arī visiem, kam reliģiskā piederība liek tos svinēt citā laikā. Tradicionālām un netradicionālām ģimenēm, kā arī tiem, kuriem vienīgie dzīvesbiedri ir dators un alus bundža (arī tiem, jo atšķirībā no vadošā telekomunikāciju operatora neesmu seksists). Latvijas kultūras darbiniekiem, kas sviedriem vaigā raujas kārtējā Ziemassvētku raundā, un tiem, kam pie apvāršņa iemirdzējies Latvijas simtgades finansējums. Arī tiem, kas drīz vien būs spiesti pierādīt Valsts ieņēmumu dienestam, ka tiešām ir tik nabadzīgi, cik ir, un VID dāmām, kurām tas strauji pieaudzēšot kapacitāti. Apsveicu plašo Sabiedrības integrācijas fonda kolektīvu, kura titānisko pūliņu rezultātā Latvija beidzot ir gatava uzņemt 10 patvēruma meklētāju. Apsveicu izglītības sistēmu, kas ir sastapusies ar tādu izaicinājumu kā trīs arābu bērni bez nevienas Bildu ābices (pēc sabiedriskās TV ziņām, kas jau gadu sasprindzinās, lai tautu cik necik civilizētu). Tāpat apveicu masīvos NATO spēkus, kurus esam gatavi uzņemt katru mīļu brīdi, bet pašmāju militāristi ar palielināto budžetu gan jau apsveiksies paši. Apsveicu Latvijas Nacionālo mākslas muzeju ar jaunu logo, ko es pirmajā brīdī sapratu kā ielūgumu uz Sprunguļmuižas gadatirgu. Apsveicu muzeja nolīgto zīmolvedi ar puķkāpostu uz galvas, kura panākusi, ka pat šī profesionālisma citadele ir atvērta šarlatāniem. Apsveicu tautu, kurā neviens negrib būt par premjerministru, izņemot, kā stāsta, vienu, kas pati liedzas. Galvā turpinu šo apsveikumu virkni bezgalīgi, jo patiesi, kurš gan nav pelnījis apsveikumu Ziemassvētkos?