Vēlos padalīties ar dažām pārdomām, kas varētu šķist pārāk jau sentimentālas un sīkas pret visu to, kas notiek pasaulē un kam būtu nepieciešama tribīne, tomēr, manuprāt, arī tas, par ko rakstīšu, ir svarīgi. Pat ļoti.
Pārsvarā iznācis skatīties daiļslidošanas sacensības. To nosaka gan darba grafiks, gan, nenoliegšu, arī zināma nostalģija, atceroties padomju bērnību, kad daiļslidošana šķita kaut kas sapņaini skaists ar virpuļojošām princesēm un staltiem prinčiem kā no kādas čehu pasaku filmas. Krāsas iztēlē ņirbēja pat no melnbaltā televizora ekrāna. Un kur nu vēl "tulpītes" atdarināšana ar ziemas smagajām, adītajām biksēm, ar to atlauzto kāju aiz galvas.
Daiļslidošana, iespējams, ir sporta veids, kurā kļūdas un saņemšanās nežēlīgais tuvplāns ir īpaši izteikts. Kurš gan nezina, cik drausmīgi sāpīgi ir atsisties pret ledu ar ceļiem! Kāda pašdisciplīna un dzelzs griba ir nepieciešama, lai turpinātu programmu ar seju "man nemaz nesāp"… Un ne jau tikai tehniski turpinātu – jau nākamajā sekundes daļā ir jāuzķer arī kritiena koptēls, noskaņa. Labi, ja bija iecerēts kas melanholisks. Aiz tā sāpes vieglāk paslēpt. Izmisīgāk smaids "man nemaz nesāp" izskatās pacilājošo melodiju pavadījumā. Un ja vēl pēc viena kritiena seko nākamais, un vēl nākamais, un, kas notiek, vēl viens, kā gadījās kādam visai cerīgam sportistam, kurš sazin kādas liktenīgas nepaveikšanās pēc savu numuru veica bezmaz tupus rāpus. Tur vajag dūšu turpināt un pabeigt cienīgi savu priekšnesumu.
Bet manas slejas tēma visspilgtāk atklājas pāru slidojumos, kur kļūdās nevis pats, bet partneris, tādējādi iegāzdams abu kopīgo darbu. Kad noiets no laukuma, nāk patiesības mirklis, cik katrā aiz olimpiskā mērķa un mobilizēšanās ir palicis cilvēcības. Man tie šķiet skaistākie brīži visā olimpiādē un šie zaudētāji – patiesie uzvarētāji, kuri spēj uz otra vainīgo skatienu atbildēt ar mierinošu apķeršanu un sapurināšanu – sak, neviena medaļa nav mana pārinieka asaru un vainas apziņas vērta. Katram skaidrs, ka profesionālā sporta pasaule primāri nav gluži saistīta ar sirsnību un iejūtību. Tas lai paliek atklāšanas ceremonijas runām un daiļajām ķīniešu meitenītēm – sniegpārsliņām. Varbūt tieši tāpēc tik liels prieks ir ieraudzīt tīru cilvēcības mirkli situācijā, kur tam īsti pat nebūtu vietas.
Par dūšas esamību vai neesamību labi kopā paprātot arī ar nesen izdevniecībā Zinātne izdoto folklorista, pasaku pētnieka Gunta Pakalna grāmatu Almas Makovskas pasakas ar skaistām mākslinieces Gitas Treices ilustrācijām.
Vairāk nekā 80 pasaku, ko stāstījusi viena no pazīstamākajām folkloras teicējām – Alma Makovska (1922–2004) no Vandzenes –, nepārprotami pierāda, ka īstais spēks ir tikai visa mijiedarbībā – ne kāda jēga trulam spēka mitriķim, ne kuslam sapņotājam un mīkstsirdim. Saprast to – viens, bet īstenot dzīvē – tur vajag dūšu.
Vēlot veiksmi un medaļas mūsu olimpiešiem, slienos augšā un velkos tumsā slapjdraņķī iziet savu pāris kvartālu garo "olimpisko apli", kas iestaigāts stingrās mājsēdes laikā. Katram savs. Ziniet, arī tam vajag dūšu. Augstāk, tālāk, stiprāk, kopā.