Trubadūri. Visādi

Tad jau redzēs. Izskatās, ka vismaz sākuma stadijā Alvis Hermanis ar savu "Trubadūra" lasījumu visā nopietnībā ir gribējis pārspļaut pašu A. Žagaru (skat. LNO iestudējumu!), jo Domingo stāsta, ka darbību bija ieplānots pārcelt uz muzeju, kurā grāfs di Luna strādā par naktssargu, bet Leonora - par apkopēju. Tas ir tas, Domingo bija darījis raizes režijas koncepcijā. Drīz jau būs skatāms gatavais rezultāts, tad arī būs skaidrība.

Lai man piedod - izcili komentāri Tev ir - tādi pārdomāti un pamatoti. Ja visi tādus rakstītu, tad KD būtu pavisam "cits gaiss". Paldies!!!!

Piekrītu daudzām pārdomām, ko visi trīs esat te sarakstījuši. Tikai dažas manas refleksijas kā atbilde: 1) Jā, treknā maizē dzīvojoši Rietumu konservatīvo vērtību cienītāji tiešām gaida kaut ko vēl pirmatnēju un nedaudz primitīvu no austrumeiropiešiem, tāpēc viegli pavelkas uz visiem tiem Latvijas jaukumiem, kurus Zahars uzskaitīja, un daudziem citiem tamlīdzīgiem. Jo tas vienkārši atbilst viņu ekspektācijām, dodoties uz nabadzīgo bijušās PSRS valsti. Tā ir aksioma, kuru pierādīt nav nekādas vajadzības. Jā, viņus kaitina, kad redz mūsos kaut kādu pakaļtaisīšanos Rietumiem. Un tomēr... mazliet jau pakaitināt viņus varam, ko? Jo vai tad tā tiešām ir tikai pakaļtaisīšanās Rietumiem? Kad viņi paši iet uz savām dārgajām, viselitārākajām operām un koncertiem Vīnē, Londonā, Ņujorkā, Milānā, Parīzē un Romā turienes senajos interjeros, sekojot gadsimtos iedibinātām tradīcijām baudīt SAVUS RIETUMU koncertus, tad tas, ka uz skatuves dzied latviešu, krievu vai ukraiņu meitenes, kas pašas skaistas kā jauna diena un vēl arī dzied tā, ka eņģeļi debesīs sāk skaust, vai mūsu tenori un baritoni savā dziedājumā spēj ietvert tādu plašumu un sāpi, kas itāļu dziedoņiem nekad nebūtu pa spēkam (cita lieta, ka arī mūsējie nekad nebūs kā itāļi, bet vai tad tas arī vajadzīgs), vai, ka tur pie diriģenta pults stāv kāds latviešu, krievu, igauņu diriģents, un arī orķestra koncertmeistari ir tie paši piejaucētie austrumeiropas "mežoņi", tad viņiem tā arī šķiet austrumeiropiešu pakaļtaisīšanās Rietumiem? Jo ne jau aiz žēlastības austrumeiropieši iekaro sev vietu šajās senajās Rietumu kultūras metropolēs, bet gan tāpēc, ka ir labākie tajā brīdī, labākie tajā konkurencē, kur tajā vietā un laikā ir. Tāpēc uskatu tomēr par Rietumu snobismu - vienlaikus Londonā vai Vīnē baudīt savu Rietumu kultūru austrumeiropiešu izpildījumā tā, it kā tam tā arī būtu jābūt, bet, ierodoties Latvijā, nevēlēties redzēt neko citu kā vien Maskačkas koka namiņus un svaigi kūpinātas zivteles (kas nenoliedzami ir burvīgi) un nicīgi vīpsnāt, kad kāds liek viņiem atcerēties, kas, sasodīts, šitas tenors, ar ko viņi te tā lepojas, tiešām pagājušās sezonas "Otello" Koventgārdenam norāva jumtu. Rietumniekus šis tiešām nedaudz mulsina, tāpēc savu pašu komforta dēļ viņi laprātāk nodala - Koventgārdens ar viesiem krieviem, latviešiem un ukraiņiem kopā ar itāļiem, frančiem un vāciešiem lai paliek Londonā, bet Maskačkas muzikanti Latvijai piederas labāk, tāpat kā lācis ar balalaiku - Krievijai. 2) Jā, Skaisle, visu to naudu, ko tērē Latvijas kultūras popularizēšanai 100 % vajadzētu novirzīt tikai un vienīgi Latvijas kultūras attīstībai tepat uz vietas. Ja tā būs laba, kopta, krāšņa un dzīvelīga, tad tā popularizēsies pati. Tā nu tas ir. Visnejēdzīgākais ir tērēt lielu naudu, lai kādam iestāstītu, ka kaut kas labs tiešām ir labs, bet vēl nejēdzīgāk - ka labs ir tas, kas knapi velk dzīvību un teju, teju iznīks. Labāk palīdzēt izdzīvošanā visiem mūsu mākslas procesiem uz vietas Latvijā. 3) Un visbeidzot, būt pašiem tas, kas mēs esam, ir pats svarīgākais, ko varam darīt šajā dzīvē. Zahars tos ir lieliski formulējis. Un netēlot no sevi to, ko mēs neesam, nevis tāpēc, ka tas kādu uzjautrina vai kaitina Rietumos, bet tāpēc, ka tas ir tukši un pazemojoši mums pašiem.

Ļoti organiski ir pilsētas svētki laukos. Visi tie provinces deju kolektīvu, pašdarbības koru, pūtēju orķestru priekšnesumu ir reti dzīvelīgi un nesamāksloti. Tāda tautas enerģijas plūsma, kura tad arī kulminē Dziesmu un Deju svētkos. Ikviens to sajūt. Spīlbergam ir ļoti laba filma „Lidosta”. Visi jau mēs esam kā tas Toma Henka tēlotais vīrs no Krakozijas. Jo ātrāk sadzīvojam ar to, jo spilgtāki un vērtīgāki kļūstam. Kad sākam rietumos spēlēt baigos parīziešus, londoniešus vai sejā ievelkam Bruklinas snobiem raksturīgo smīniņu, viņuprāt, paliekam reti komiski. Viņi taču to atkož. Tas ir tāpat kā deviņdesmito gadu spekulanti Krievijā sāka pirkt dzimtas ģerboņus un aristokrātu titulus. Pat izīrēta Opera nepalīdzēs līdzināties grāfam Orlovam.

bija tāda, nē ir tāda izcila filma - Dižais Skaistums. Mana kolēģe saka, tā filma ir kārtējais uzpūstais rietumu mēsls, bet man atkal viņa ļoti ļoti patika. Iespējams , ka viens no iemesliem ir tieši šis - parādīts tas inteliģences un tieši radošās - iekšējais tukšums un vērtību šķietamība. Kad es ceļoju kopā ar meitu , viņa man saka - tu ģērbies kā austrumeiropiete, uzreiz var redzēt. Un es viņai drusku aizvainota saku - bet es arī esmu austurmeiropeite, es nevaru ģērbties ne kā parīziete, ne londoniete,bet tikai kā rīdziniece. Te nu reiz ir tā reize , kad izpaužas mūsu pašcieņas trūkums. Skatos,ka milzīgas naudas tiek piešķirtas latviešu kultūras popularizēšanai ārzemēs. Es tā nedarītu - es lielāko naudu ieguldītu kultūras attīstībai uz vietas, kultūras izglītībai. Kad es vienreiz ar tanti , piedodiet, kasījos, par jaunāko latviešu literatūru, viņa man izmisusi nokliedzās - nu tad lasi to labo ārzemju literatūru, ko tad tu lasi to,kas nepatīk. Un tad es teicu - nu bet ko tad man darīt, ka es esmu latviete?

ameba, Tu galvenais, nepadodies, nekad, ne par ko!

Turklāt vasara nu reiz ir tas gadalaiks, kad šāda veida brīvdabas koncerti visā Eiropā, nepārspīlējot, notiek, ja ne katru dienu, tad katru nedēļas nogali - jau nu noteikti, turklāt daudzās vietās vienlaikus. Iedomāties, ka vienam mūsējam pēkšņi būs tāda rezonanse, nozīmē vien parādīt, ka ne pārāk orientējamies tajā drēbē. Maija beigās Elīna Garanča, piemēram, piedalījās grandiozā Pēterburgas pilsētas jublejas koncertā pie Ziemas pils, kur nodziedāja dažus savus visbiežāk visur pasaulē dziedātos skaņdarbus - Habaneru, Dalilas āriju, vēl šo to. Bez viņas tur vēl piedalījās visādas klasiskās mūzikas slavenības. Jā, Pēterburgai tas nenoliedzami bija milzu notikums (divus pēdējos gadus pēc kārtas viņi pilsētas svētkos rīko klasiskās mūzikas, nevis rokmūzikas koncertu), bet nedomāju, ka visa pasaule aizturētu elpu sekoja šim notikumam. Slavenākie vasaras brīvdabas koncerti, kam visi seko ar milzu aizrautību, ir uz paliek Vīnes Šēbrunnā un Berlīnes Valdbīnē (Waldbühne). Nevajag aizmirst, ka visi klasiskās mūzikas mīļotāji ir lielākā vai mazākā mērā konservatīvi cilvēki. Rīgai, lai nepazustu šajā milzu klāstā, vajadzēja izdomāt kaut ko tiešām neparastu. Turklāt otrā kultūras galvaspilsētā - Zviedrijas Ūmeo - notiks "Jevgeņija Oņegina" iestudējums ar izcilo zviedru baritonu Petru Matei titullomā. Viņš to ar milzu panākumiem ir dziedājis Zalcburgas festivālā un arī Vīnes Valsts operā - viņu uzskata par vienu no izcilākajiem šīs lomas interpretiem šobrīd. Vīnē viņa partnere Tatjanas lomā bija Maija Kovaļevska un nākamsezon viņi pavasarī šo izrādi Vīnē atkal dziedās kopā. Varbūt bija vērts kaut kā kooperēties Rīgai un Ūmeo? Uztaisīt vienu "Jevgeņija Oņegina" iestudējumu ar sapņu sastāvu, ko nospēlē gan Rīgā, gan Ūmeo? Ar zviedru un latvieti galvenajās lomās... Latviešu mūziķi daudz derīga varētu dot šāda veida sadarbībā.

Nu, bet kurš tad izdomāja to koncepciju šim koncertam, ka visa plašā Eiropa zina mūsu klasiskās mūzikas zvaigznes? Lai arī es pilnībā piekrītu Jums tajā, kas attiecas uz savām klasiskās mūzikas zvaigznēm katrā Eiropas valstī, tomēr pats koncerts, patīk mums tas vai nē, bija iecerēts kā apriori visiem zināmu mākslinieku parāde, lai gan, jādomā, pat Latvijā ir visumā kultūras norisēm sekojoši cilvēki, kuri nemaz nezina visus mūsu starptautiskā līmeņa akadēmiskās mūzikas pārstāvjus, tāpēc koncerta "Dzimuši Rīgā" naratīva uzstādījums "ak, mums Latvijā ir daudz izcilu soprānu, bet tenors tikai viens" bija garām. Drīzāk, ja jau reiz translējoties uz teju visu Eiropu, gribējām tam pievērst uzmanību, tad, lai ieinteresētu pārsātinātu Rietumu klasiskās mūzikas mīļotāju, vajadzēja veidot koncertu kā mīļu, izklaidējošu, neuzbazīgu, nediktaktisku un kompaktu ceļvedi Latvijas akadēmiskajā mūzikā, kur gan runājamiem tekstiem, gan pašu atskaņojamo skaņdarbu programmai bija jābūt daudz pārdomātākai un konceptuālāk veidotai. Turklāt vēl viena problēma šāda veida koncertam bija visai izplūdusī robeža starp to, ar ko tad cenšamies "pārsteigt" (vai drīzāk "ieinteresēt") ārzemju publiku - ar latviešu skaņdarbiem (partitūrām, komponistu vārdiem) tātad, vai ar izpildītājiem (dzīvajiem koncerta dalībniekiem), un kad gan ar vienu, gan otru.

E.Siliņam ir tikai viena standarta neapmierināti saviebta grimase visas dziesmās un ārijās.

Viņai viss patīk! Ja salīdzinām divus koncertus- Rīgā (pieoperas) un Cēsīs (koncertzāles atklāšana ), tad man Cēsu mākslinieciskais līmenis šķita augstāks. Siliņš tragiski mīmikoja un tēloja, cik jaudas, atklādams, ka super bas-baritonam nav ne mazākās nojausmas kāds ir dziesmas "Brīnos es " saturs. Varbūt būtu paklausījies Zābera ierakstu, varbūt labāk nebūtu dziedājis šo dziesmu nemaz.. Antoņenko jāiegādājas privātskolotājs, kas elemntāri pastāsta par ģērbšanās kultūru, ja iespējams, tad abos koncertos. Taisnības labad jāsaka, ka Kovaļevska tēlojuma ziņā Siliņu pārspēja operas skvērā. Kur mēs esam sasmēlušies tik daudz provinciālisma, arī numuru izvēlē un salikumā, kas bija kā trešajā dienā no lielās Rasola bļodas. Bet bija arī Pauls un man, piemēram likās, Šimkus nespēja noslēpt aizvainojumu, ka viņam jāspēlē iespiestam "kabatiņā".

Jā, redz kā ir - Lai man piedod NN - cik Tu smalkas un nopietnas pārdomas uzrakstīji. Un tepat vienu stāvu zemāk - Sniedzei tik vien bija kā apēstas bezdelīgas un gada koncerts ,ar ko lepoties visā pasaulē. Ka es saku - tie KD eksperti tādi kā es baletdejotāja. Bet nu labi, jālec jūrā atvēsināties.

Jā, un par proviniciāli pārspīlētu šo pasākumu, kam pēc idejas bija ļoti daudz potenciāla, padarīja tieši orgnaizatori, nevis mūziķi. Sākot ar programmas izvēli (varbūt nevajadzēja tomēr pašiem māksliniekiem jautāt, ko viņi paši grib dziedāt / spēlēt, bet gan piedāvāt vairākus variantus izvēlei? Jo viņi jau, izvēloties, nevarēja zināt, ko izvēlēsies citi - tā mēs dabūjās vienā katlā "Carmina burana", Mimi āriju, Čaikovski un mūsdienu latviešu komponistus, apkaisītus ar E. Dārziņu un J. Mediņu, dodot arī obligāto nodevu Vāgneram, kurš mūsu apziņā ir un paliek mūžīgi rīdzinieks... Katrā ziņā ar to, kas bija pieejams šim pasākumam, to varēja izveidot daudz gudrāk un pārdomātāk, jau izvēloties to, kas šajā koncertā vispār skanēs. Un tad jau tālāk arī visu pārējo koncepciju sakārtojot tā, lai tā līmētos kopā organiskāk.

Man arī piemīt niķis pameklēt pasaules informācijas telpā par daudzdaudzām lietām vairāk informācijas. Arī Dzimuši Rīgā nebija izņēmums :) Šis provinciāli pārspīlētais nozīmīgums lika man sakaunēties.

Kritika par koncertu: Dzimuši Rigā 21.07.2014. unvarnishedoutspoken Kultūras galvaspilsētas programmā iederas arī iespaidīgi koncerti. ‚Dzimuši Rīgā‘ ir viens no klasiskās mūzikas augstākajiem punktiem tajā. Līdzsvara meklējumi starp pretenciozitāti un spēju piesaistīt plašu publiku, kas jāpanāk ikvienai kultūras galvaspilsētai, ir atstājuši iespaidu arī zu šo pasākumu. Senām tradīcijām bagātās Nacionālās operas priekšā ir izveidots stūrains, sudrabaini spīdošs loks:‚Dzimuši Rīgā‘ skatuve. Gandrīz visi solisti tiešām ir dzimuši Rīgā. Kultūras pārraide „Arte“ tomēr izteicās šādi: „Ar iecienītu Gala repertuāru Latvijas starptautiskā līmeņa operdziedātāji rūpējas arī par mūzikas draugu kulinārajām gaidām.“ Laikam tomēr organizētājiem bija jāpieņem lēmums: vai tam jābūt koncertam ar viegli pārkāpjamu pieejamības slieksni, kam viegli piekļūtu arī tādi cilvēki, kuriem nav ieraduma interesēties par klasisko mūziku? Vai labāk veidot tādu programmu, kas izturas nopietni gan pret klasisko mūziku, gan publiku? Līdz ar to koncerts ir manāmi sadalījies divās daļās: pēc gluži nezināmiem, arī laikmetīgiem skaņdarbiem, kas izskanēja tā pirmajā daļā, otrā daļa pēkšņi sastāvēja vienīgi no populārām, vispārzināmām melodijām. Programma sākas ar Riharda Vāgnera, kurš Rīgā savulaik strādāja divus gadus kā kapelmeistars, operas „Loengrīns“ uvertīru. Tai seko vēl ‚Abendlich strahlt der Sonne Auge‘ no ‚Reinas zelta‘. Basbaritons Egils Silinš nedaudz pārdozē vibrato savā balsī. Tomēr nepatīkamākais ir tas, ka šis dziedājums, līdzīgi kā vēl citi tajā pašā vakarā, beidzas kaut kā pēkšņi un gaišā karājoties. Baiba Skride spēlē uz savas Stradivari vijoles Jāzepa Mediņa ‚Latviešu capriccio‘, kāds koris dzied 1948. gadā dzimuša latviešu komponista Jura Karlsona kompozīciju „Neslēgtais gredzens“. Pa to starpu kāda sieviete spēlē uz kokles – cītarai līdzīga stīgu instrumenta – tautasdziesmu, kas gan kļūst patētiska, tikai pievienojoties arī klavieru un stīgu pavadījumam. Jozefa Jongena koncerta ērģelēm un orķestrim pēdējās taktis pavada diskotēkas gaismām līdzīgs gaismu šovs, izplešoties visā operas frontona garumā. Lai novestu šo miču-maču līdz pilnībai, sešu dejotāju ansamblis nodejo arī vēl tango-baletu. Līdz ar to publika šķiet tāda neizlēmīga. Tā pieklājīgi aplaudē, tomēr sajūsmu nepauž arī tad, kad desmitgadīgs vijoļspēles brīnumbērns pēc Georga Pelēča skaņdarba “Plaukstošs jasmīns” atskaņošanas laipni paspiež roku marimbas solistam. Koncerta otro daļu ievada jau tāpat ārkārtīgi melodiskais Roberta Šūmaņa „Veltījums“. Pat jaunais pianists Vestards Šimkus nespēj glābt Franča Lista apdari klavierēm no tā, lai neskanētu kā otršķirīgas viesnīcas fona mūzika. Straujā tempā viņu nomaina nākamais publikas mīlulis: čellists Miša Maiskis krata savas mežonīgās sirmo matu cirtas Pētera Čaikovska Rokoko variāciju pavadījumā, lielais jauktais koris dimdina ‘Vedi! Le fosche‘ no Džuzepes Verdi ‚Trubadūra” un soprāns Maija Kovaļevska, koķeti smaidot un neizrādot ne vismazāko piepūli, aizvītero līdz Džakomo Pučīni “Bohēmas” augšējām notīm. Tās ir tieši tās zvaigznes, kuras piešķir šim vakaram benefices iezīmes, dāsni laistot to ar saviem hitiem. Vēl pirms noslēgumā izskan Emīla Dārziņa “Melanholiskais valsis”, tenors Aleksandrs Antoņenko nodzied ‘Nessun dorma’. Viņš pat aptuveni nespēj turēt līdzi mūžīgi netaisnīgajam salīdzinājumam ar Lučāno Pavaroti. Tomēr publika viņu mīl vairāk par visiem citiem, kas bija šajā vakarā, ilgstoši aplaudē un izkliedz sajūsmas saucienus. Kad vakara vadītājs visbeidzot aicina uz skatuvi visus māksliniekus, publikā visi pieceļas un aplaudē. Vēsai vasaras naktij Rīgā šī programma nav nepiemērota. Atpūtai mājās uz dīvāna mierīgi būtu pieticis ar mazāk šova elementiem.