Deviņdesmito gadu sākumā atjaunotajā Latvijas valstī pēc nīstās PSRS sistēmas sabrukšanas kultūras kā atmodas un brīvības alku rupora loma bija izpildīta. Beidzot it kā drīkstēja visu, bet kur ņemt naudu? Pašam sanācis strādāt pie divām pilnmetrāžas filmām ar Alvi Hermani un Andi Strodu galvenajās lomās, kas palika nepabeigtas. Režisoriem Genādijam Zemelam un Atvaram Gorim vien zināmo investoru nauda izbeidzās, jaunus atrast neizdevās, un par abu turpmākajiem likteņiem ziņu nav...
Slidena un entuziasmā balstīta avantūra ar labākajiem nodomiem bija arī pasaulē tobrīd aktuālās deju mūzikas (techno, house) popularizēšanai izveidotās Radiodejas, pašiem kā alpīnistiem rāpjoties un stutējot uz jumtiem un stabiem raidītāja antenas. Kā saka visu šo aktivitāšu šefs Uģis Polis, entuziastus vadījusi naiva ticība, ka tas padarīs dzīvi labāku un laimīgāku. Turpinājumā bija radio Super FM un klubs Bezdelīgu ielā ar jauniešu rindām pie ieejas. Visa tā izveidošanai paņemtos kredītus atdot nevarēja, un sekoja tiesu izpildītāju vizīte, kurā konfiscēta radiostacijas aparatūra. Jānis Krauklis, otrs zināmākais cilvēks pie šīs sākotnēji izglītojošās misijas šūpuļa, atminas, ka tiesu izpildītāji bijuši riktīgi bandīti ar pistolēm. Pašlaik kinoteātros ir skatāma Viktora Budas dokumentālā filma par trīsdesmit gadu ceļu no Radiodejām līdz Eiropas hitu radio (EHR), kas jau labu laiku ir biznesa struktūra, kam ar lāpas nešanu tumsonībā turētiem ļaudīm maz sakara.
"Tajos laikos" Uģis Polis atgriezties nevēloties, jo esot bijuši absolūti nejēgas biznesā, un brīnās, ka ar viņiem nekas nenotika, ar to nepārprotami domājot vēl nežēlīgāku izrēķināšanos nekā aparatūras atņemšana. Problēmas tomēr atrisinātas, uz Super FM bāzes izveidojot komercradio EHR, kurā daudzi sākotnējie aktīvisti vietu vairs neatrada. Arī Jānis Krauklis, kurš tagad piegādā aparatūru un velk vadus klubos, koncertzālēs, bāros. Šim Jānim Krauklim ar leģendāro dīdžeju sakrītot tikai dzimšanas datums. Un atmiņas.
Filmu Radiodejas derīgi noskatīties kaut vai kā atgādinājumu, ka vēsturi nedrīkst aizmirst, jo no tās var daudz mācīties. Pagājis gana ilgs laiks, lai cilvēki pie stabilitātes un ērtas pārliecības par rītdienu būtu pieraduši tiktāl, ka deviņdesmitie jau šķiet kā aizraujošs trilleris, kas nevar būt taisnība, bet te pēkšņi – bladāc! – pandēmja un nāves draudi, izolācija un maskas, karš Ukrainā un cenas kosmosā! Savelkas netiešas paralēles – kā atceras cits filmas varonis Jānis Garjānis, Radiodeju laikā nekad nebija skaidrs, kas būs rīt, un tāpēc dzīve bijusi interesanta. Lūk, Viestura Kairiša filma Janvāris par 1991. gada barikādēm tikko godalgota daudzos ārzemju festivālos, par šaušalīgu deviņdesmito gadu slepkavību sēriju jaunajā grāmatā raksta Jānis Joņevs.
Tā ir visai zīmīga sakritība, ka abu jaundarbu nosaukumos ir gada aukstākie mēneši, un arī šī būs barga ziema. Lai samaksātu rēķinus, Dzelteno pastnieku klasiķis Ingus Baušķenieks jau izpārdod ierakstu kolekciju, bet citam varbūt būs piedāvājama tikai niere.