Vai jau esat pieraduši?

Es jau biju reģistrēta lietotāja. Redakcijai bija un ir mana ip adrese, pasē minētais vārds un uzvārds, patiesībā, pat pases dati man nebūtu žēl. Tas,ka nauda kultūrai vajadzīga, ka kāds, kas to caur to pašu Satori kādu honorāru saņem,kas varbūt atrisina kādu sasāpējušu problēmu, kur trūka naudas - nē pret to nav iebildumu. Iebildumi ir par cenzūru. Tā pati inteliģence,kas vēl tik salīdzinoši nesen kāpa Dziesmu parka estrādes tribīnē un uzrunāja tūkstošus - mana bāreņu tauta ... tā pati tagad klusē par to kādā prettiesiskā veidā nauda nonāk līdz viņiem. Būtībā - inteliģence tiek padarīta par prettiesiskuma sistēmas līdzzinātājiem. Tāpēc es iedrošinos apgalvot,ka latviešu tauta pati sevi iznīcina.

stingrā mamma. Kuram nav skaidrs,ka es šeit piesaucu Ievu Zībarti, nevis Imantu Ziedoni. Lūk, nesen man no jauna vajadzēja reģistrēties biļešu paradīzē, jo biju veco paroli pazaudējusi. Un man visu laiku atbild - tāds lietotājs jau ir. tāds lietotājs jau ir. Man fantāzija aptrūkās,kā sevi nodēvēt. Lasu par to Jūrmalas trūcīgo miljonāri, lasu par mūsu "nabagu" ārstu uzdzīvēm - un atkal spriežu - cik netaisna sabiedrība mēs esam , un vai vispār ir cerība kaut jel kāda mums kā nācijai izdzīvot. Bagātie - tie izdzīvos, protams, bet tauta kopumā. Tā,kas vēl runā latviešu valodā.

Jā, un šajos KD komentāros ,kad es izteicu savu viedokli par MZ, kāds tikpat anonīms jau man draudēja ar tiesu darbiem, un cik tas nelāgi esot utt. Arī to es saprotu,kā MZ atkal un atkal dēstītā un lolotā verga pasaules izjūtu manos tautiešos. Lūdzu - atgādiniet man, lūdzu norādiet man - kur ir tie dzejnieki, kur ir tās pašas Māras Zālītes vārdi par Latvijas valsts izzagšanu, par mūsu tautas jaunu rusifikācijas vilni, kur ir tie dzejnieku un rakstnieku spēka, stipruma , ticības un paļāvības vārdi. Es ar putām uz lūpām esmu kritizējusi L.Langu, bet tieši L.Langa bija tā,kas LA rakstīja par čekas maisiem, kas rakstīja par liberālpatriotismu utt. Cits jautājums kam viņa to rakstīja un ko viņa tur rakstīja. Bet .... jā , tas man ir ļoti uzkrītoši ... mūsu divkosība, liekulība, neiecietība. Un tad mans slavenais gadījums ar Satori, kad es atļāvos ļoti asi un konkrēti paust viedokli, partiju iedibināto "legālās" koprucijas sistēmu Latvijā ? Es to nezuskatu par normālu situāciju un joprojām dzīvoju ar viedokli , ka ap satori viss nenormāli smird.

Manā sapratnē tas ir tas, ko IZ par šo atmiņu grāmatu uzsvēra - tās dzeltenumu. Bet - kas man šķiet svarīgi - mūsu spēja respektēt dažādus viedokļus. Ja U.Skulme stāstītu tikai par savu gleznotāja dzīvi, savām mākslinieka pārdomām, pieredzi - tā visticamāk tad būtu cita grāmata. Šī ir par cilvēkiem. Ja es rakstītu savu dienasgrāmatu par šodienas dzīvi Latvijā - tajā būtu tik daudz ļaunu vārdu par politiķiem, par bāriņtiesu, par galma dzejnieci Māru Zālīti. Un iedomājieties,ja šo grāmatu par dzīvi šodienas Latvijā rakstītu tā pati Nora Ikstena. Tur būtu vieni vienīgi ceļojumi, stipendijas, balvas, lasītāju pielūgsme un atzinība, visi mīļie kolēģīši tiktu nosaukti vārdā un sumināti un varbūt ar kādu pušplēstu vārdu būtu pieminēti interneta troļļi un skauģi. Vai atkal - nesen redzēju Līgu Plaudi uz ielas. Un atkal atcerējos to TV pārraidi pirms kādiem gadiem nu jau 10 varbūt. Žurnālsists viņai jautā, kā viņa vērtē to,ka ES struktūrfondu nauda ir piešķirtas viņas privātīpašumā esošai pilij un nevis Latgales ceļu un citas infrastruktūras attīstībai ? Un LP atbildēja - bet es nevienam neko neprasīju, man piešķīra -es paņēmu. Āmen. Un tad tie bomži , kas guļ pa ceļmalām - gan dzērumā atslēgušies, gan sāpēs un nespēkā. Cik ir tādi ,kas viņus objektīvi neredz - aizbrauc garām ar mašīnu ik dienu, visu laiku un vispār nenojauš cik mums tādu ir. Dzīvo savā skaistajā sakārtotājā - jā jau jā - pašu sakārtotajā, pašu izcīnītajā utt. pasaulē, bet nemaz neredz, nezin, kas notiek aiz viņu labklājības žoga. Ko Tu tādam pārmetīsi? Tā kā neesmu šīs atmiņas lasījusi, man nav viedokļa par šo grāmatu, bet man ir interesanti uzzināt, ko domā un secina citi lasītāji un tad es to labprāt salīdzināšu ar saviem iespaidiem.

Par atmiņu grāmatu. Tagad zinu, ka šo grāmatu noteikti nopirkšu. Tāpat kā lugās allaž interesantāki un sulīgāki ir negatīvie tēli, tā arī atmiņu grāmatās valdzina autora spēja izrakt neordinārus notikumus un garšīgi tos pasniegt.

Kā raidījumā Nacionālie dārgumi stāstīja mākslinieka dēls Jurģis Skulme – sākumā bijuši tēva stāsti, kas, ģimenes lokā ļoti garšīgi pasniegti, likuši gleznotāja tuvākajiem cilvēkiem mudināt Ugu Skulmi tos pierakstīt. Kā vēstīts Atmiņu grāmatas ievadā, pēc Staļina nāves ģimenē iestājies tāds kā atvieglojuma brīdis un, Jurģa Skulmes mudināts, Uga Skulme sācis rakstīt. Pirmais ieraksts atmiņu grāmatu kladē datēts ar 1957. gada 20. maiju. Varbūt pašam autoram toreiz tā šķita nelaime, bet, iespējams, tā ir liela veiksme visiem mums – rakstītājam jau nebija nekādu cerību vai domu, ka to visu kādreiz kāds nodrukās. Piezīmju mērķis ir saglabāt šos stāstus ģimenei. Līdz ar to Uga Skulme savos tekstos ir dzīvelīgs, nesamākslots, ļoti dabisks un vēsta par lietām, ko cits droši vien publicēšanas reizē arī aiz pārprasta smalkuma noklusētu. Rezultāts ir izcils. Latviešu lasītājs saņem aizraujošu latviešu kultūras vēstures cilvēkstāstu, kas uzbur gan neatkarības laiku līdz 1940. gadam, gan vēlākos notikumus – abas okupācijas, padomju periodu pēc Otrā pasaules kara – neizskaistinātā, bet vienlaikus tīrā gaismā. Atceros, ka pēc dzelzs priekškara sabrukuma latviešu lasītāji jūsmoja par Andreja Johansona kultūrvēsturiskajām esejām un Marisa Vētras atmiņām. Manuprāt, Ugas Skulmes teksti pārspēj tos abus gan vitalitātes, gan arī plašā diapazona ziņā. Gleznotājs apraksta ne jau tikai savus pirmskara Latvijas amata brāļus, grāmatas lappusēs mudž žurnālisti, rakstnieku zieds, to laiku kultūras izdevumi, vēsturnieki, politiķi, citu profesiju pārstāvji. Lakoniski, trāpīgi, emocionāli, subjektīvi, vietumis sirsnīgu naivuma devu. Skaidri redzams, ka autors nav profesionāls rakstītājs, bet viņš nenoliedzami ir dzimis stāstnieks. Īpaši mīļi ir tas, kā viņš apraksta tagadējos latviešu divdesmitā gadsimta kultūras klasiķus. Viņi šajos tekstos ir dzīvi cilvēki. Autors nevairās no negāciju pieminēšanas, dažādiem anekdotiskiem atgadījumiem, trāpīgiem vērojumiem, pieminot šķietamas detaļas, ko spēj fiksēt vērīgā gleznotāja acs. Rezultātā dažos skopos teikumos veidojas aprakstāmā varoņa miniportrets... (A.Jundze NRA) Piekrītu Skaisles viedoklim. Mēs tiešām esam dažādi. Un, kas var vairāk par U.Skulmi pateikt kā viņš pats.

Pasaule gan tikai viena(mums pagaidām pieejamā). Runa varētu būt par redzes problēmām, jo kāds redz tikai to, kas pie kājām, bet cits kāds daudz tālāk. Protams, slikti, ja tālēs raugoties nepamana to kam kāpj virsū, bet tas ir cita problēma.