Ne visas ziņas Adventes laika kultūras dzīves jaunumu vidū ir iepriecinošas. Manuprāt, nepavisam nav labi, ka saites ar Liepājas Lielo dzintaru sarāvis Ints Dālderis, kurš pēdējos koncertzāles liktenim izšķiroši nozīmīgajos gados stāvējis un kritis par to, lai būvniecība neiestrēgst pusratā, – izcīnīja un nosargāja finansējumu, veidoja māksliniecisko programmu, pat brauca uz Hamburgu izvēlēties koncertklavieres un pats spēlēja solo, koncertzāles atklāšanā atskaņojot Ērika Ešenvalda Klarnetes koncertu Arktikas nakts vīzijas. Vēl novembrī jaunā koncertnama svinīgās atklāšanas gaisotnē Ints Dālderis (Vienotība) pieļāva, ka varētu atstāt deputāta krēslu un atgriezties SIA Lielais dzintars valdē. Kas ir licis tik strauji mainīt nodomus? Saprotams, iekšējā berze, kā jau mums Latvijā ierasts, vai to sauktu par cilvēka faktoru vai teiktu, ka katram ejams savs ceļš. Par to liecina arī tas, ka darbu Lielajā dzintarā uzteikusi arī Dāldera līdzgaitniece producente Anete Toča.
Žēl, jo Ints Dālderis ir mūziķis ar vērienīgu stratēģisku valsts kultūrpolitisko redzējumu par mūzikas nozares attīstību un telpu. Tas iepriekš apkalts Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktora postenī un norūdīts krīzes laika valdības kultūras ministra amatā. Koncertzālei tas noteikti būs zaudējums, jo Dālderim bija vīzija un skaidrs, mērķtiecīgs plāns, kā Lielo dzintaru ierakstīt pasaules izcilo koncertzāļu kartē. Kā panākt, lai jaunais koncertnams un Liepājas pilsēta kļūtu par vietu, uz kurieni mūzika un jūra vilinātu izcilus mūziķus un klausītājus no tuvienes un tālienes. Kā gādāt, lai Lielais dzintars neieslīgst provinciālā pašpietiekamībā? Turpmāk par to domās līdzšinējā valdes locekle Baiba Bože un Liepājas simfoniskā orķestra vadība. Idejas esot.
Cilvēciskā berze nav patīkama, tomēr nav arī tāds smilšpapīrs, kurš samaltu putekļos stipras idejas. Visticamāk, Dālderis kopā ar domubiedriem papildinās Eiropas neatkarīgo mūzikas topmenedžeru rindas. Nav arī izslēgts, ka darba rezultātu vienalga baudīsim tieši Liepājā. Taču es sliecos ļauties rīdzinieces egoismam un tieši ar šādu motivāciju domāt, ka dzīvē viss tomēr notiek uz labu. Proti, Intam Dālderim un viņa domubiedriem atbrīvosies rokas, laiks un enerģija kam citam. Šķiet, šis ir īstais brīdis atgādināt, ka mums joprojām trūkst pienācīgas akustiskās koncertzāles Rīgā. Jo nožēlojamāka šī situācija ir kļuvusi tagad, pēdējos trijos gados, kad jaunas, lieliskas koncertzāles ir uzceltas Rēzeknē, Cēsīs un Liepājā. "Varat iedomāties, kādus skandālus es rīkotu par to, ka galvaspilsētā joprojām nav koncertzāles simfoniskajai mūzikai?" viesojoties Rīgā, teica Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra priekšgalā bijušais galvenais diriģents Karels Marks Šišons. Bet par Rīgu konstruktīvas amatpersonu sarunas ar konkrētiem ierosinājumiem un plānu valsts kultūrpolitikas līmenī nedzird. Ir tikai asprātīgas mūzikas profesionāļu akcijas, kādu nesen izrādīja košās celtnieku vestēs tērpies Latvijas Radio koris savā jubilejas programmā Rēzeknes Gorā. Jaunajā gadā sauksim visi kopā – Rīgai vajag koncertzāli!