Protams, šai analoģijai ir savas robežas. Maxima sabrukšana nebija vienreizējs, bet pakāpenisks process dažādās nozīmēs. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc katastrofa kļuva par mediju notikumu. Bez tā, ka tā bija dziļi traģiska un tāpēc nozīmīga, tās apmēri un konsekvences atklājas tikai laika gaitā. Televīzijas skatītāji un interneta lietotāji varēja burtiski novērot lavīnas efektu un to, kā šis notikums sasniedz un parauj līdzi cilvēkus citu pēc cita. Runa nav tikai par fiziski cietušajiem un bojāgājušo tuviniekiem, draugiem un paziņām, bet arī arhitektiem, būvinženieriem, inspektoriem, ierēdņiem, politiķiem, policistiem, prokuroriem un ne jau tikai viņiem, un ne jau tikai tiem, kas bija tieši iesaistīti notikušajā. Turklāt šis process vēl ne tuvu nav beidzies. Cita starpā jau redzams, ka Zolitūdes traģēdija varētu kļūt par būtisku tēmu Saeimas vēlēšanās, kam var būt dažādas tālejošas sekas.
Mūsu skatienam atklājās arī tas, cik komplicēts un savstarpēji saistīts ir to faktoru kopums, kura rezultāts bija ēkas sabrukšana un lielais upuru skaits. Turklāt atšķirībā no mežā izgāzto koku saknēm šim faktoru tīklojumam ir dziļums, kas nav viegli pārskatāms. Tādā ziņā man likās būtisks Valsts prezidenta Andra Bērziņa sestdien Latvijas Televīzijā teiktais par mūsu radīto "amorfu sistēmu", kurā "vājums un bezatbildība ir visos līmeņos". Tas bija mēģinājums palūkoties uz valstī notiekošo kopumā.
Un tieši šeit, manuprāt, slēpjas vismaz daļēja atbilde uz to, kā varēja notikt tas, kas notika. Vājumu un bezatbildību patiešām var atrast "visos līmeņos", un šo vājumu un bezatbildību stiprina spēja līmeņus nodalīt, kā Maxima spēja nodalīt jumtu no pārējās ēkas. Viens ir atbildīgs par jumtu, otrs par grīdām, viens par signalizāciju, otrs par signalizāciju nekā nezina. Bet, ja izrādās, ka katrā līmenī ir problēmas vai kaut kas ne līdz galam atrisināts, tad kopums arī veidojas vājš. Un, ja runājam par pārvaldi kopumā vai sabiedrību kopumā, vai prezidents ir šī vājuma un bezatbildības neskarts? Vai vājuma un bezatbildības neskarti ir mediji? Vai ugunsdzēsības dienestā nav ne tikai ārēju, bet arī iekšēju faktoru izraisītu problēmu? Maxima pircēji ir upuri, bet kurš no mums nav ignorējis trauksmes signālu vai kurš no mums ir aktīvi iestājies pret to, kā veikals izturas pret saviem pārdevējiem, par ko medijos jau gana sen ir rakstīts?
Es nevēlos teikt, ka visi ir vainīgi un tāpēc neviens nav vainīgs. Es vienīgi gribu pievienoties aicinājumiem vismaz mēģināt nopietni padomāt par procesu kopumā, tas nozīmē nopietni domāt par to, ko mēs vēlamies gan sabiedrībā kopumā, gan katrā "līmenī sasniegt" un ko var izdarīt, lai šim mērķim pietuvotos.