Manā virtuālajā mākonī/ burbulī ziņu un stāstu plūsma iedalās šādi: 1. Kultūrpersonību refleksijas par pandēmijas sajūtām, kuras saasinājusi piespiedu pauze gadiem ilgi ierastajā dzīves ritmā. Dzīvē, kur žonglēšana ar pienākumiem, darbiem, rakstiem, prezentācijām u. c. tika uzskatīta par laikmeta garam atbilstošu normu. 2. Intensīvs kultūras satura piedāvājums – tiešsaistē skatāmi un izpētāmi elitāru pasaules operteātru un drāmas teātru iestudējumi, dažādi on-line kursu un bibliotēku resursi. 3. Protams, filmas, kas ir pieejamas bez maksas un par maksu, legālos un "pelēkos" resursos. Pievienojam vēl tiešsaistes performances – tautā iemīļotu aktieru lasījumus mājas apstākļos, mūziķu improvizācijas utt. Jā, varam arī vingrot tiešsaistē, apmeklēt virtuālās jogas nodarbības un citos veidos uzturēt formā savu garu un miesu.
Vai izdodas? Man ne – neatvērto saišu klāsts bezcerīgi krājas. Šķiet, drīz būšu pieveikusi iekšējās vainas izjūtu, ka tās tā arī netiks atvērtas. Pašizolācijas laika plusi un mīnusi gan ir katra privātā lieta. Viens no manējiem – masveida piespiedu virtualizācija, kurā nonāca augstskolu pasniedzēji (un skolotāji), arī es. Pārsteidzoši, bet pēc šoka efekta pārslēgšanās uz interaktīvo tiešsaistes lekciju formātu ir ļāvusi novērtēt šīs mācību formas... priekšrocības. Piemēram, komunikācijas tiešumu, mērķtiecīgumu, kompaktumu.
Refleksijas par privātām sajūtām nekādi neatbild uz lielajiem jautājumiem. Kad "tas viss beigsies", kas mainīsies, cik dziļi būs ievainota ekonomika, kā mēs dzīvosim tālāk – personīgā harmonijā un ekoloģiskā laimībā – pasaulē, kur zilzaļos Venēcijas ūdeņos plunčājas delfīni (atsauksme uz pandēmijas laika viltus ziņu), vai, daudz ticamāk, vēl jo agresīvākā darba tempā un patēriņa režīmā, mēģinot atgūt nokavēto?
Un vēl – par zvaigznītēm. Šī ir trešā nedēļa, kad KDi izpaliek neliela rubrika – filmu vērtējumi/īsrecenzijas, ko savulaik ar kolēģi Normundu Naumani dēvējām par "zvaigznītēm". Šo rubriku aizsākām nepieklājīgi sen (vairāk nekā pirms divdesmit gadiem). Tās mērķis bija īsā formā no kinorepertuāra plūsmas akcentēt jaunās filmas. Rubrika dzima ērā pirms interneta, vienā no toreizējiem Dienas pielikumiem – tagadējās KDi priekštečiem –, laikā, kad kaut kā novērtēšana ar "zvaigznītēm" un atsauksmi nebija virtuālā vidē izplatīts atgriezeniskās saites nodrošināšanas rīks.
Laiks gāja, Latvijā parādījās pirmais daudzzāļu kinoteātris, palielinājās izrādāmo filmu skaits. Divu kritiķu vēlme novērtēt jaunumus vairs nebija reāla, štruntus izlaidām un turpinājām. Arī 2020. gada sākumā kinoteātri pasaulē turpināja būt filmu demonstrēšanas platforma, kas nodrošina industrijas pamatienākumus. Patlaban kinoteātri lielā daļā pasaules valstu ir slēgti. Kā šis fakts būs mainījis globālo kino industriju un tās biznesa modeli? Vēl viens pagaidām neatbildams jautājums.
Pēc manām aplēsēm, Dienas filmu vērtējumu rubrika ir eksistējusi vismaz divdesmit gadu, tātad līdz šim publicēta vismaz 1040 reižu. Esmu uzrakstījusi 5200 filmu vērtējumu. Kinoteātri ir slēgti, zvaigznīšu brīdis vairāku desmitu gadu garumā – arīdzan.
Jan Janson