Ar dievišķi ekscentriskā kriminālromānu rakstnieka Kirila Bonfiljoli (1928—1985) daiļrades spožāko sāgu — Mortekaja triloģiju — lasītājs līdz ar šo, sāgas trešo romānu (pirmie divi — Netēmē uz mani un Galanti, ar revolveri), nu būs iepazīstināts un, cerams, savaldzināts uz laiku laikiem, jo pieticība, kā zināms, nav nabaga Čārlijam rada.
Labo eņģeļu (rīkļurāvēja Džoka un ciniķes Johannas) sargātajam Mortekajam neticamā kārtā izdevies pārdzīvot visdažādākās likstas gan pirmajā, gan otrajā romānā, taču laimīgajā brīdī, kad vecais lāga Čārlijs nu visbeidzot varētu sākt baudīt rāmu un labi nodrošinātu džentlmeņa dīkošanu, atgadās kāda sasodīta šmuce ar… hrm, nujā, tas lasītājam jāuzzina pašam.
"Vārdi paliek vārdi; patiesība ir dārgums, kuru dabū dzirdēt tikai tuvinieki. Tādēļ neplēsiet kiškes, pūloties noticēt tam, ko es te rakstu, — vienkārši lasiet ar labpatiku," saka grāmatu autors Kirils Bonfiljoli.
"Mortekaja triloģiju var uztvert kā dekonstruētu Džeimsu Bondu, var — kā melanholisku atzīšanos mīlestībā P. G. Vudhauzam, un abējādi būs trāpīts, taču viens gan — tai neder nāvīga nopietnība. Izlaidīgu, klaji nostalģisku un vīzdegunīgi pārgudru — savu otro es Kirils Bonfiljoli radīja septiņdesmitajos gados, kad politkorektums vēl nebija izgudrots. Bonfiljoli ņem veco, omulīgo angļu detektīvromānu un izgriež ar oderi uz āru, piebāzdams pilnu ar aprautiem sižeta pavedieniem, bezgaumīgiem jokiem, īstiem un sagrozītiem citātiem. Tur varēja iznākt kaut kas visai neciešams, ja ne pavisam īsta un sāpīga zemstrāva, kas atkal un atkal pavīd, un ar to šī grāmatiņu trijotne iegraužas atmiņā," saka grāmatas tulkotāja Māra Poļakova.
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis.