Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +5 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Mišela Velbeka grāmatas Pakļaušanās recenzija. Trīs sievas pret vienu dzimteni

Mišels Velbeks ir pārspīlējis tikai nedaudz. Iespējams, paši esam pilnīgi gatavi sadarboties ar nākamo atnācēju – vai tas būtu islāms, kapitālisms vai pats sātans.

Tie, kas ir lasījuši jebkuru no slavenākajām divdesmitā gadsimta distopijām, sākot ar J. Zamjatina Mēs un Dž. Orvela 1984, turpinot ar Mārgaretas Atvudas romānu Kalpones stāsts, jaunajā franču rakstnieka Mišela Velbeka (latviešu valodā jau iznākuši viņa romāni Elementārdaļiņas, Platforma, Varbūt ir sala, Karte un teritorija) romānā Pakļaušanās atradīs vien apstiprinājumu tam, kas jau labu laiku ir virmojis gaisā. Galvenā vēstījuma līnija stāsta par Franciju 2022. gadā, Franciju, kurā demokrātiskās vēlēšanās uzvarējusi apvienība Musulmaņu brālība.

Kāpēc romāns sacēlis tādu ažiotāžu un pat mūsu slavenākais režisors Alvis Hermanis ķēries pie tā pašrocīgas tulkošanas un uzvešanas (pirmizrāde JRT 9. septembrī)? Iespējams, tāpēc, ka šopavasar par Londonas mēru kļuva Sadiks Hans, uz Eiropu vēl joprojām plūst bēgļu pūļi un bailes no svešā teju sasniegušas apogeju. Gan visā klusībā, gan pavisam skaļi ne tikai mēs Latvijā, bet arī pārējie eiropieši ir sadalījušies divās nometnēs – tā sauktie velkomisti, kuri uz arvien pieaugošo musulmaņu skaitu raugās demokrātiskā laipnībā, un pretējā nometne – kuri arvien skaļāk pauž nepatiku pret notiekošo. Taču Mišels Velbeks ne velti ir ieguvis skandālista slavu gan kā rakstnieks, gan arī privātajā dzīvē.

Fransuā, vidējais latvietis

Viņš savā romānā par galveno varoni ir ņēmis burvīgi tizlu intelektuāli Fransuā (lasītājs, domāju, drīkst viņu dēvēt par "vidējo francūzi" vai pat "vidējo eiropieti"), kurš ir ieguvis labu izglītību, bet gan dzīvē, gan sadzīvē ir inerts un absolūti apolitisks. "Intelektuāļi Francijā varēja nebūt atbildīgi, tas vienkārši nebija viņu dabā."

Fransuā gan ir augstas raudzes literatūras speciālists, viņš uzrakstījis doktora disertāciju par populāru franču XIX gadsimta rakstnieku, bet visādi citādi viņa devums cilvēcei ir niecīgs. Fransuā ir pasniedzējs vidēja līmeņa Parīzes universitātē un lasa lekcijas studentiem, taču ārpus darba viņam teju nav nekādu izpausmju. Pat savas seksuālās vajadzības viņš apmierina turpat universitātē, ik semestri izvēloties kādu no studentēm. Tāpēc, kad nu valstī iestājas jukas un gandrīz mierīgās vēlēšanās virsroku gūst musulmaņi, Fransuā tā īsti bažījas tikai par dažām lietām, un tās, ziniet, nemaz neattiecas uz kultūru un pat ne uz sabiedrību. Četrdesmit četrus gadus vecais vecpuisis bažījas par to, ko darīs, ja viņu atlaidīs no universitātes, bet vēl vairāk viņa bažas skar seksuālās dzīves apsīkumu – ja nav studenšu, kur ņemt "svaigu gaļu"?

Vidējā eiropieša Fransuā spēju absolūti nelikties zinis par lietām, kas tieši neskar viņa paša dzīvi, Mišels Velbeks parāda diezgan šausminošā atklātībā. Mani satrieca aina, kurā īsi pirms lielajām pārmaiņām valstī Fransuā, paziņu pamācīts, ir izbraucis ārpus Parīzes un konstatē, ka vēlēšanu dienā valstī notiek jukas. Viņš iebrauc benzīntankā, kurā atrod nogalinātu operatoru un turpat netālu vēl "divus jaunus magribiešus" ar šautām brūcēm. Fransuā saprot, ka degvielu savam auto še dabūt neizdosies, un mierīgi dodas tālāk. Izskatās, ka ļoti daudzi franči tajās dienās rīkojas līdzīgi Fransuā, un arī tad, kad nu beidzot tiek izziņoti vēlēšanu rezultāti, visi tikai rāmi noraugās, kā tiek veidota jaunā valdības koalīcija. Kad tiek dalīti ministru portfeļi un ietekmes zonas, franči mierīgi pieļauj, ka Musulmaņu brālība uzurpē izglītības jomu.

Būdami izglītoti, "vidējie franči" mierīgi spriedelē: "Ekonomika un pat ģeopolitika, viņuprāt, ir tikai dūmu laišana acīs – kurš ir noteicējs pār bērniem, ir noteicējs pār nākotni, un punkts." Un tā visi draudzīgi piekrīt, ka turpmāk ikvienam bērnam Francijā ir tiesības iegūt musulmaņu izglītību. Vairs nedrīkst pastāvēt jauktas klases, meitenes galvenokārt tiek gatavotas laulībai, par skolotājiem turpmāk drīkst strādāt tikai musulmaņi un tā tālāk.

Par ko sapņo vidējais eiropietis

Kad nu Fransuā ir pieļāvis, ka viņa darbības lauks kļuvis ierobežots, viņš uzzina arī labo vēsti – atlaistajiem skolotājiem un pasniedzējiem vīriešiem tiek izmaksātas dāsnas kompensācijas, faktiski viņi visi saņem pensiju algas apmērā un turpmāk drīkst atpūsties. Taču ir arī otra iespēja – pieņemt islāmu, izbaudīt visas izcila alfa tēviņa un vīrieša priekšrocības: turpināt darīt iemīļoto darbu, saņemt krietni lielāku algu, dzīvot labākā mājā un... pats galvenais, apņemt vairākas sievas.

Kad Fransuā ir izbaudījis, kā šī sistēma strādā pie viņa ašākajiem kolēģiem, ir skaidrs, ka viņš nevilcināsies izmantot pēkšņās priekšrocības. Cīņa ar sevi un saviem (teju neesošajiem) principiem ir īsa. "Nācijas nebija nekas cits kā nāvējošs absurds [..], no kura izriet nihilisms, anarhisms un citas cūcības." Fransuā ātri vien atzīst: "Nespēju nedomāt arī par to, kā viņš dzīvo – četrdesmitgadīga sieva virtuvei, piecpadsmitgadīga citām lietām... gan jau viņam ir vēl viena vai divas arī vidējā vecumā."

Un tad kļūst mazliet baisi, saprotot, ka Mišels Velbeks rakstot ir gan ironizējis, gan vienlaikus iztēlojies visus šādā sabiedriskajā iekārtā pieejamos labumiņus un ka mēs, kas vēl joprojām neesam lāga spējuši nosodīt savus vectēvus un tēvus par kolaborēšanu ar padomju iekārtu, iespējams, paši esam pilnīgi gatavi sadarboties ar nākamo atnācēju – vai tas būtu islāms, kapitālisms vai pats sātans. Mūsu dvēseles gaidīt gaida pircēju – jo mēs esam aizmirsuši, ko citu ar tām varētu darīt. Varbūt ir pienācis pēdējais brīdis to atcerēties?

Top komentāri

Varis
V
Lieliska recenzija. Beidzot KD izdevies atrast erudītu un iedziļināties spējīgu autori.
nu jā
n
Palasīju komentārus. Ir tik vienkāršoti domājoši ļautiņi, kuriem vari skaidrot to autora domu, kādēļ viņš ir rakstījis par kaut ko.... bet viņi neuztver neko vairāk kā faktu atreferēšanu, konkrētu darbību aprakstu. It sevišķi, ja tiek skarta seksuālā sfēra, nu tad vispār nekas cits no teksta netiek uztverts.... Bet piedēvēt recenzijas autorei, ka viņa atbalsta romānā... to darbību sauc par domāšanu.attēloto.... Nu nav dots cilvēkiem, bet par necenšas
Nesapratu
N
kurā vietā bija recenzija? Es te izlasīju atstāstījumu pamatskolas skolnieka līmenī!
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja