"Gunars Janovskis bija manu vecvecāku laika cilvēks. Viņa teksti ir gandrīz zudušās, nokautās Latvijas pieminēšana. Rakstīti cerībā, ka brīnums notiks, ka viņa atkal elpos. Nozīmīgākais, paliekošākais Gunara Janovska devums ir tāds vēsturisko notikumu atgādinājums, kas nevis vispārina, bet konkrēti un tieši parāda, kā idejas un ideoloģijas (un to apmātie nesēji) samin cilvēku dzīves," raksta Osvalds Zebris.
"Osvalds Zebris ieved mūs ietilpīgu simbolu un tipāžu pasaulē, kur literatūra ir pati dzīve un otrādi. Vēstījums skan rakstnieka Gunara Janovska balsī, un vienīgais, kas tajā jūtams no Osvalda Zebra, ir plašāka perspektīva, sava veida nojausmas par to, kas būs tālāk. Kā daudzpunkte starp laikmetiem Mežakaija veido vienotu latviešu stāstu, kurā pat kara šausmās un degošā Pētertorņa ēnā pastāv kas augstāks, kāda nenoteikta cilvēcības, dzīvības dzirksts,” pauž rakstniece Ilze Jansone.
"Ja esi ko saņēmis, tas vienmēr maksā. Tāpat par visu, ko esi darījis vai nedarījis, rēķinu katrs saņem savā laikā un vietā. No samaksas brīža nevar izvairīties - tas ir gluži kā kaijas, kas ķērc virs galvas, metas lejup, knābj mugurā. Velti lūgties pēc žēlastības. Ir vai nu jāslejas pretī, vai jābēg, taču kaijas neatstājas. Tā ir atziņa, ko cauri garajam mūžam iznesis Gunars Janovskis un ko skaudri atklāj Osvalds Zebris Mežakaijas lappusēs,” par romānu saka Gundega Blumberga.
Osvalds Zebris (1975) studējis ekonomiku un biznesa vadību Latvijas Universitātē. Strādājis par žurnālistu un redaktoru laikrakstos un žurnālos. Prozā Osvalds Zebris debitē 2010. gadā ar stāstu krājumu Brīvība tīklos, kas godalgots ar Latvijas Literatūras gada balvu nominācijā Spilgtākā debija. Par romānu Gaiļu kalna ēnā (2014) rakstnieks 2017. gadā saņēmis Eiropas Savienības Literatūras balvu. 2019. gadā iznācis romāns Māra, bet 2021. gadā - stāstu krājums Šaubas.
Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis.