Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā 0 °C
Apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Baudas gūšanas mehānismi. Intervija ar Alni Stakli

Alnis Stakle (1975) ir mākslinieks, kurš savu radošo darbību apvieno ar pedagoga darbu vairākās Latvijas augstskolās. Savukārt viņa fotogrāfijas tikušas atzinīgi novērtētas arī ārpus mūsu valsts robežām. To apliecina arī vairāki pasākumi šovasar – GRID 2012 Foto biennāle Amsterdamā, Photograffiti festivāls Permā, Krievijā un personālizstāde Not Even Something Briseles mākslas centrā Bozar.

Intervijā, kas norit stundu pirms konsultācijas studentiem, turklāt svētdienā, Alnis runā par gaidāmajiem notikumiem, mākslu, radošumu, baudas gūšanas mehānismiem un pārvietošanos.

Lūdzu, pastāsti par saviem vasaras plāniem – GRID Amsterdamā, Krievijas Photograffiti un izstādi Bozar mākslas centrā Briselē.

Tie gan neaizņem visu vasaru, tomēr šoreiz es uz visiem pasākumiem braucu, kas to padara par tādu kā ceļojumu. Bieži ir tā, ka darbi kaut kur nonāk bez manas klātbūtnes. Pasākumos būšu fiziski klāt, un arī ar to visu pietiekami aizņemts. Šobrīd nezinu, cik labi tas ir, bet katrā gadījumā iepazīšu to, kas tur notiek.

Krievijas pasākums ir mana iniciatīva, jo tas noritēja daļēji kā konkurss. Tika izvēlēti kādi desmit dalībnieki, kurus uzaicina uz Permu, ko viņi nedēļas laikā fotografē, un tad notiek izstāde. Ir pirmā - desmit dalībnieku izstāde, un paralēli notiek otra - ar atlasītajiem darbiem, kas tikuši fotografēti uz vietas.

GRID (Intervija norisinās pirms festivāla, šobrīd A. Stakle norāda uz A. Balčus komentāru http://www.diena.lv/kd/eksperti-blogeri/latvijas-maksla-iekaro-rietumeiropu-13949323?cp=1#comments) un Bozar izstāde nākušas pa dažādiem, pat vairākiem ceļiem vienlaikus. Daļēji tas ir saistīts ar vēstniecību aktivitāti, piemēram, Latvijas vēstniecību Briselē, kur uz vietas ir bijusi kuratore Inese Baranovska, kas ir saistīta ar rekomendācijām abiem šiem pasākumiem. Process par Bozar ir diezgan neskaidrs arī pašam - zinu tikai to galarezultātu.

Un galarezultāts ir ļoti apmierinošs. Teiksim, pērn tajā pašā laikā Bozar tika izstādīti Džefa Vola (Jeff Wall) darbi

Rezultāts nav apmierinošs, tas ir ļoti labs, jo Bozar ir augsta līmeņa mākslas centrs, zināms pasaulē. Summer of Photography viņiem norit vēl arī Antverpenē, blakus pilsētās un dažādos muzejos. Milzīgs piedāvājums skatītājam.

Liela daļa Tavas radošās darbības saistīta ar ārzemēm, internacionālu vidi. Kas šeit nav labi?

Šeit ir fantastiski! Bet es pieļauju, ka uz vietas ir diezgan liels fotogrāfu piedāvājums. Otrs - ierobežots finansējums. Turklāt patiesībā ir maz telpu, kas būtu gatavas rādīt fotogrāfiju. Tās, protams, rāda vairākas institūcijas, bet fotogrāfija ir proporcijā ar pārējiem medijiem. Ir fotogrāfijā balstīti mākslinieki, video, instalācijas, glezniecība, un tad viņi mēģina kaut kā sabalsansēt to visu savā repertuārā, līdz ar to procents, kas paliek fotogrāfijā balstītiem māksliniekiem ir…adekvāts. Vienkārši mazs un adekvāts. Nav jau īsti, kur ielauzties.

Rudenī man būs izstāde LMC Ofisa galerijā. Nezinu, cik tā būs saistīta ar fotogrāfiju, katrā ziņā tā nebūs tikai fotoizstāde. Survival Kit ietvaros būs apskatāmi tie paši darbi, kas Bozar. Nākamgad būs izstāde Arsenāla Radošajā darbnīcā.

Dienas Tev ir ļoti aizņemtas?

Jā, tāpēc ir nakts fotogrāfija. Es ironizēju, varbūt ne gluži tāpēc, jo interese par nakts telpu sākās jau pirms tam.

Šobrīd izbaudu laiku ceļā, pēdējos mēnešus es tiešām daudz laika pavadīju vilcienā vai atrodoties kaut kur ārpus ierastās vides. Neko nedarot ar fotogrāfiju, nedarot neko radošu. Mācību process gan tāds ir, bet tas tomēr ir savādāk, tas ir arī darbs.

Novembra video intervijā Fotokvartālam (http://fotokvartals.lv/2011/11/29/intervija-ar-alni-stakli/) teici, ka ziemas pilsētainavas ir sērija, ko vēlies turpināt. Tagad Bozar tiks izstādīta Not Even Something. Vai nu liksi punktu?

Ne uz vienu no darbu sērijām lielākoties neskatos tādas tradicionālas sērijas ietvaros, jo tām nav ne sākuma, ne gala, nav kulminācijas. Tas nav mēģinājums izstāstīt kādu lineāru stāstu. Darbi nav tā apskatāmi, vismaz man tie tādi nav.

Būtība ir iekšēja nepieciešamība pēc kaut kādas pieredzes. Šajā gadījumā - pārvietošanās naktī. Tas paralēli ir domāšanas process, ko iekšēji piekopju tajā brīdī, jo tā ir pilnīgi cita sevis izjūta telpā, kurā uzturēšanās nav ikdienišķa. Nepieciešamības sajūta pēc nakts telpas un tās iepazīšanas joprojām turpinās, tāpēc es to praktizēšu līdz brīdi, kad tā izzudīs.

Fotoaparāts kalpo kā instruments, papildus piešprice, lai noticētu, ka man tur ir nepieciešams pārvietoties, kas patiesībā varbūt ir būtiskāk nekā pati fotogrāfija. Fotografēšanas process naktī un ziemā fiziski nav patīkams, tur ir kaut kādi citi baudas gūšanas mehānismi, kas uz mani darbojas, un kurus es līdz galam varbūt pat nepazīstu. Kaut kas tek uz galvas, ir auksti - tā ir arī fiziska pieredze. Iešanas pieredze.

Pēc tam ir gandarījums?

Gandarījums ir tajā brīdī. Varbūt nedaudz mazohistisks gandarījums par to, ka tu tur atrodies. Pēc tās nakts fotogrāfijas, kad pavasarī izdomāju pastaigāties dienā, sajutos kā frīks, kas izgājis ārā nepareizajā laikā. Viss bīstami un nepatīkami atklāts. (Smiekli) Dīvaina sajūta. Tāds skatuves efekts.

Arī fotogrāfijas ciklā Home Sweet Home jeb Privāts tapušas naktī

Jā, tas laikam bija pirmais mēģinājums pavazāties apkārt. Mani vienmēr ir interesējuši arhetipiski sižeti, šajā gadījumā - māja. Primitīvā izpausmē, ne kā dizaina objekts vai arhitektūras šedevrs, bet tāda, kas ir uzbūvēta, lai tajā pilsētas nomalē tiešām dzīvotu. Kā bērnībā - kastīte ar trīsstūrīti kā jumtiņu un spīdošu lodziņu. Tas mani vienmēr ir interesējis gan vizuāli, gan tāpēc, ka mājas vairākkārt redzu sapņos. Skaidrs, ka tie ir kaut kādi simboli, un samērā viegli interpretējami. Mani saista vienkāršās mājas tēls.

Tevi interesē arī cilvēki, kas tur dzīvo?

Mājas jau nenotiek bez cilvēkiem, viņi tur ir iekšā. Māja ir cilvēka darbības rezultāts. Bet es nesaskaņoju fotografēšanu ar viņiem, ja tas tevi interesē. Ja atrodi vietu, kur fotografēt, tur jāpavada padsmit minūtes. Tas nav tik ilgs laiks, lai kāds pamanītu. Neviens jau neskatās, nevienu neinteresē, kas notiek ārpusē. Lielāko daļu sabiedrības, manuprāt, vispār neinteresē, kas notiek ārpus maģiskā trīsstūra starp tirdzniecības centru, darbavietu un gultasvietu. Nevienu neinteresē blenzt ārā naktī pa logu, jo varbūt kāds tur stāv vai staigā. Vienīgi, ja kāds nejauši ierauga, bet es maz sastopu cilvēkus. Naktī viņi izvairās komunicēt - stāvēt ar statīvu tumšā pilsētas nomalē ir kaut kas galīgi nesaprotams, mazākā mērā dīvaini.

Svarīgāks ir tas, KO Tu piedzīvo un redzi, nevis tas KĀ Tu to atspoguļo. Esi mēģinājis gleznot, rakstīt?

Esmu pārāk slinks, lai gleznotu, kaut gan es augstu vērtēju to kā prasmi, sevišķi spēju attēlot kaut ko reālistiski, tas ir fantastiski! Tāpat kā mūziķus. Šajā ziņā fotogrāfija ir vieglākais medijs, kas ļauj parazitēt uz zināmām tehnoloģiskām priekšrocībām.

Esi saņēmis starptautiskas atzinības, tostarp pagājušajā gadā uzvarējis The Sony World Photography Awards. Ko Tev nozīmē citu novērtējums, vai tas sakrīt ar subjektīvo viedokli par to, kura no paša fotogrāfijām ir izdevusies?

Redz, es nerādītu fotogrāfiju cilvēkiem, ja es neuzskatītu, ka tā vismaz kādā aspektā ir lietojama. Var ņemt vērā, kā cilvēki skatās, bet tas nemaina iekšējo pārliecību. Reizēm novērtējumi aizmiglo skatienu, it īpaši portfolio skatēs, kad esi jauns un rādi darbus. Citi stāsta: "Tas ir tavs īstais stils! Šis ir galīgais mēsls!" Tomēr vismaz man pēc kāda brīža tas noskaidrojas - es saprotu, kāpēc cilvēks ir tā skatījies. Kāpēc muzeja direktoram šķiet, ka tā ir pareizi - skaidrs, tāpēc, ka viņš tādus darbus rāda muzejā, un tas ir trendīgi. Daļa no tās darbu grupas ir teju meinstrīms. Bet otra daļa arī it kā ir manējā, un tad tu mēģini vai nu izmanipulēt vai arī tā…sev uzticēties. Vissvarīgāk ir, lai es pats justos komfortabli ar saviem darbiem.

Daudz par Tevi var uzzināt mājaslapā. Kā izvēlies, ko atklāt plašākai publikai?

Tā ir informatīva - lai būtu pieejama esence no darbu sērijām, jo šobrīd, ja neesi internetā, tevis nav. Ja bankai agrāk bija vajadzīga laba ēka prestižā pilsētas rajonā, un tad to varēja uzskatīt par atpazīstamu un drošu, tad šobrīd, ja bankas nav internetā, tad ne ar kādu ēku nevar izlīdzēties. Šādas izmaiņas skārušas jebkuru nozari. Māksliniekam ir nepieciešams būt interneta vidē, ar pieejamiem attēliem, tekstiem, jo tas ir veids kā par tevi uzzina.

Linku sadaļa man pašam merkantili ir ļoti noderīga informācijas apkopošanai – tur ir rezidenču iespējas, mākslinieki, kuri man šķiet labi esam, un kurus negribu aizmirst un varu arī parādīt studentiem. Varbūt arī kādam citam noder.

Turpat Tu citē arī Borhesu: "Neesmu pārliecināts, vai vispār eksistēju. Esmu visi rakstnieki, ko esmu lasījis, cilvēki, ko saticis, sievietes, ko mīlējis, pilsētas, ko apmeklējis…" Šādi raugoties, vai ir kādi fotogrāfi, kuri atstājuši spēcīgu ietekmi uz to, ko Tu dari?

Citātiņš ir jauks, lipīgs. Dažādos laika posmos ietekmes ir bijušas dažādas. Sākuma posmā tie bija Amerikas fotogrāfijas pārstāvji, kas man ļoti patika, tādi kā Stīvens Šūrs (Stephen Shore), Ričards Mizraks (Richard Misrach), Sols Leiters (Saul Leiter), Viljams Iglstons (William Eggleston), piemēram. Viņi joprojām man patīk, bet posms ir mazliet pavirzījies uz priekšu un ir dažādi citi autori, kas šķiet pietiekami interesanti.

Kādas ir Tavas attiecības ar Latvijas kolēģiem, vai izjūti konkurenci?

Tos, ar kuriem es sazinos, es neuzskatu par konkurentiem. Nezinu, kā viņi uztver mani. Latvijas ietvaros konkurence ir simboliska, varbūt tas ir goda jautājums par izstāžu vietām - kurš tad tur ir bijis, kurš nav. Vai cik bieži izstādījies. Bet to nevar uzskatīt par konkurenci, jo fotogrāfijai, runājot par mākslas nevis komerciālo, nav tirgus. Nozare praktiski nepastāv, ir personības, kas piedalās kaut kur ārzemēs, tāpēc ar kapitālisma mērauklu mērāmas konkurences šeit nav. Varbūt kaut kur ir emocionāla vai morāla, bet es īsti to nejūtu.

Personības, kas "kaut kur piedalās" šogad ir arī Arnis Balčus un Aleksandrs Gronskis. Kopā būsiet gan GRID, gan Photograffiti. Ko domā par viņu veikumu?

Tas ir fakts, ka viņi šobrīd Latvijā ir fotogrāfijas laikmetīgais gals, man patīk viņu darbi. Bet tā kā abus pazīstu personīgi, viņi nav tādi, par kuriem tikai no fotogrāfiju aspekta varētu pateikt - redz, viņi arī ko izcīnīja. Tā nav. Viņus personīgi pazīstu, un arī samērā pozitīvi uztveru.

Latvijas šaurajā vidē vispār ir iespējams par kādu runāt tikai pēc viņa darbiem?

Es neesmu nekādos fotopulciņos, fotoklubos, mākslinieku savienībās, jebkādās apvienībās. Es pat priecājos, ka neesmu, līdz ar to varu skatīties distancēti. Nepazīstu tās personālijas un, ja arī pazīstu, attieksme ir neitrāla. Tāpēc domāju, ka var. Sevišķi manā gadījumā, jo vairāk tomēr dzīvoju Daugavpilī.

Fotografē Daugavpili tāpēc, ka šeit dzīvo?

Jā, man ir būtiska vide, kurā es uzturos, tā sniedz pieredzi, sajūtas, un tad es to arī vizuāli ekspluatēju. Ja esmu Ņujorkā, ir Ņujorka, Parīzē - Parīze.

Kur ir vieglāk – mājās vai ārzemēs, svešā vidē?

Tā ir citādāka pieredze, bet ne vieglāk/grūtāk kategorijā. Ir jāsaprot, kas notiek, kura vieta labvēlīgāka, kura - ne tik ļoti, kur vajag fotografēt, kur nevajag, ar kādiem cilvēkiem vajag sarunāties, ar kādiem ne. No kā izvairīties un pa kādiem maršrutiem iet. Tomēr negribētu teikt, ka ir grūtāk vai sarežģītāk, jo tas process man sagādā pietiekami daudz prieka, lai vismaz šo lietu savā dzīvē nesauktu par grūtu. Ir pietiekami citu lietu, kuras par tādām var nosaukt. Šī ir no baudu kategorijas.

Kuras vietas Daugavpilī Tev pašam ir vistuvākās?

Paradoksāli, bet es nezinu pat nosaukumus - tā ģeogrāfiski, rajonu nosaukumus, kas joprojām ir saglabājušies visai dīvaini. Man patīk Pārdaugava, man patīk mans dzīvoklis - būtiskāka nav vieta, bet sajūtas, kādas tā sniedz. Reizēm arī Dubrovina parks ir ļoti patīkams, bet ne tūristu skatiem. Un reizēm fotografēt nav nepieciešams - ne jau tikai tādēļ es pārvietojos pilsētvidē. Skatīšanās sagādā prieku.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Dinozaurs metro

Ir viena lieta, kas nebeidz iepriecināt rudens drēgnumā, – tie ir sarkanbaltsarkanie ēdieni. Kā tik mums nav! Kulinārajā ziņā ar karogu mums noteikti ir paveicies

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja