Johans Sebastiāns Bahs ir beļģu horeogrāfa Alēna Platela visvairāk iemīļotais komponists, viņš to klausoties katru dienu nu jau vismaz trīsdesmit gadu. Bahs iztīra dvēseli un atdod dzidrumu sirdij. Līdzīgi strādā arī Alēns Platels, velkot cilvēkus ārā no miskastēm un pamalēm, no slimībām un nepilnībām un atklājot viņu dvēseli sarunā ar debesīm. Tas ir šī režisora spēks un vienreizējība – spēja parādīt jebkuru cilvēku uz skatuves kā garīgu būtni. Lai kādā grāvī vai pavārtē viņš arī būtu nonācis.
Kopā ar nīderlandiešu aktrisi Elsī de Brauvu un beļģu trupas les ballets C de la B dejotājiem veidotā izrāde tauberbach atklāj cilvēku metafiziskā sarunā ar sevi un pasauli. Šogad šis uzvedums tika iekļauts uzmanības vērtāko Vācijas, Austrijas un Šveices izrāžu desmitniekā, kas ik gadu tiek izrādīta Berlīnes skatē Theatertreffen. Tur tā piedzīvoja stāvovācijas, kas šajā teritorijā nav novērojamas tikpat kā nekad. Profesionālā teātra žurnāla Theater Heute šī rudens kritiķu aptaujā tauberbach daudzkārt ir nosaukta kā gada izrāde.
Alēns Platels un viņa trupa les ballets C de la B, kurā ir strādājuši ne tikai dejotāji, bet arī akrobāti, mūziķi, cirka mākslinieki, turklāt ne tikai profesionāļi, bet arī amatieri, pēc ārējiem parametriem jau ir klasiķu statusā. Šogad apvienība svin 30. dzimšanas dienu. Kā šiem māksliniekiem ir izdevies izvairīties no rutīnas un palikt dzīviem, arī tā ir viena no Alēna Platela mīklām. 2003. gadā, būdams pašā slavas virsotnē, Platels aizgāja prom no visa. Pārstāja veidot izrādes, parakstīt līgumus ar teātriem un starptautiskajiem festivāliem. Pagāja gadi, līdz viņš atsāka radīt jaunus darbus.
"Es skatītāju uztveru ārkārtīgi nopietni," uzsver Alēns Platels. Kā spēļu mākslu iespēju bagātinātājs viņš ir saņēmis Eiropas teātra balvu Jaunās teātra realitātes. Gentes trupas les ballets C de la B un Minhenes kamerteātra izrāde tauberbach 8. un 9. novembrī būs skatāma Rīgā, Ķīpsalas izstāžu centrā. Tā ir iekļauta Eiropas kultūras galvaspilsētas laikmetīgā teātra programmā forte forte, kuru organizē Latvijas Jaunā teātra institūts.
Jūsu darbiem piemīt neparasts emocionālās iedarbības spēks. Tie ietiecas skatītājam zem ādas. Tas ir tas lielais noslēpums, ko ar estētiskiem skaidrojumiem neizdodas izprast. Šajā līmenī jūsu izrādes līdzinās Pīnas Baušas kosmosam; viens no atslēgas jautājumiem, ar ko viņas teātris nodarbojās, bija cilvēka ilgas. Kas ir jūsu jautājumi?
Man šķiet, ka lielākais jautājums, kas mani nodarbina un ko es uzdodu cilvēkiem, ar kuriem es kopā strādāju... mani interesē, kā cilvēki dzīvo un kā viņi izdzīvo, kā viņi tiek galā ar dzīvi. Šis jautājums man ir kļuvis par apsēstību. Tas aizvien atkārtojas visos mūsu mēģinājumos.
Nevis estētiskas dabas jautājumi, bet tie, kas attiecas uz dzīvi un cilvēku?
Jā, jā. Estētiskie jautājumi nāk daudz vēlāk.
Jūsu izrādēs uz skatuves visbiežāk redzami autsaideri. Ne tie parastie, "normālie" cilvēki. Kāpēc?
Es parasti protestēju, ja man to saka, taču tā tiešām ir – gan tēmām, ar kurām es strādāju, gan cilvēkiem ir sakars ar to, ko mēs dēvējam par "anormālo pasauli". Mēģinājumos mēs ļoti daudz runājam tieši par šo zonu katra paša personiskajā pieredzē. Dalāmies ar savām sajūtām un domām. Ja ilgstoši strādā kopā, starp grupas dalībniekiem izveidojas uzticēšanās, tādas ļoti īpašas, tuvas attiecības. Cilvēki kļūst ārkārtīgi atklāti, stāstot par to, kas mājo viņu domās, viņu atmiņās un kā viņi ar to tiek galā. Ja tu pats sevi pietiekami labi pazīsti, tu reizēm domā: "Mīļais dievs, patiesībā mēs visi esam sajukuši, mēs visi esam ar visdažādākajiem traucējumiem." Manā uztverē līnija starp normālo pasauli un to, kura skaitās, ka tāda nav, ir ārkārtīgi plāna.
Taču mūsu izrādēs runa ir ne tik daudz par sabiedrības autsaideriem, bet drīzāk par sajūtu autsaiderismu. Par tām sajūtām, kuras ir grūti izteikt vārdos. Zināmām emocijām vārdi nepadodas, tie izvairās, un ķermenis ņem virsroku. Deja vienmēr ir mēģinājusi fiziskā veidā izteikt emocijas, kuras mēs nevaram izrunāt.
Man bieži jautā, kāpēc man ir tādi traki un pussajukuši tipāži uz skatuves. Ja jūs viņus satiktu pēc izrādes, jūs saprastu, ka tie ir pavisam normāli cilvēki. Tikai viņi lieto ekstremālu izteiksmi. Tā ir izteiksme sajūtām, kuras, cerams, atpazīst ļoti daudzi cilvēki.
Viens no izrādes tauberbach iedvesmas avotiem ir Markosa Prado dokumentālā filma Estamira (2004). Tas ir stāsts par kādu sievieti, kura dzīvo Brazīlijā atkritumu izgāztuvē. Kas jūs aizķēra šajā filmā?
Divas lietas. Tā ir sava veida filozofija, ar kuru šī sieviete tur staigā apkārt. Dažas viņas frāzes ir neprātīgi skaistas. Mēs izrādē esam tās izmantojuši, pārvēršot par universāliem apgalvojumiem. Otra lieta, kas mani fascinēja, ir šīs sievietes lēmums dzīvot tur. Tā ir viņas izvēle. Tā nav kaut kāda nolemtība šai atkritumu zonai. Viņa nav spiesta tur dzīvot, viņai ir mājiņa ārpus izgāztuves. Taču viņa ir izšķīrusies dzīvot izgāztuvē, nevis kopā ar savu ģimeni, jo viņa apgalvo, ka viņai ir nepieciešamība pēc reāliem cilvēkiem un reālas dzīves. Mani ieinteresēja šis lēmums.
Ja latviešu skatītājam pateiks, ka izrādes darbība notiks izgāztuvē, kur vēl gaisā riktīgi sīc mēslu mušas, viņš labi pārdomās, vai nākt uz šādu izrādi. Kāpēc jums tā atkritumu izgāztuve ir vajadzīga? Vai to stāstu nebūtu bijis iespējams izstāstīt bez tās?
Mēs mēģinājām. Tas bija jautājums, kuru uzdeva viens no dejotājiem kādā mēģinājumu brīdī. Kā būtu, ja mēs atteiktos no tās atkritumu kaudzes? Vai izrāde nedarbotos? Tas ir grūti atbildams jautājums. Izrāde attīstās un izaug mēģinājumu laikā. Soli pa solim visi elementi sanāk kopā un veido izrādi. Ja jūs ieskatāties izrādē, jūs pamazām sākat ieraudzīt tajā brīnišķīgus elementus. Tā ir estētika, kas atveras palēnām, skatītājs sāk redzēt, ieraudzīt lietas, kuras viņš nebija pamanījis pašā sākumā.
Piemēram, arī to, ka atkritumu kaudze ir pavisam citāda nekā reāli dzīvē sastopamās. Tā ir veidota tikai no drēbēm, kas nepārraida nekādu sapuvušu miskastes auru, bet kaut ko pavisam citu. Rietumu kolēģi, skatoties uz šo skatuvi, atcerējās paši sevi, savu nemitīgo drēbju pirkšanu un to sviešanu ārā nākamajā sezonā. Citiem rodas asociatīvas saspēles ar franču mākslinieka Kristiāna Boltanska darbiem, bet tās gan jūs noraidāt.
Jā, šim māksliniekam ir ļoti daudz no drēbēm veidotu mākslas darbu, un mūs pašus visvairāk biedē tieši šīs asociācijas, jo izrādei ar to visu nav nekāda sakara. Pie drēbēm mēs nonācām, mēģinot veidot asociatīvu vidi, kurā Estamira dzīvo, bet necenšoties to uzlikt uz skatuves burtiskā veidā. Mēs atteicāmies no idejas strādāt ar veciem krāmiem vai atkritumiem, likās, ka drēbes varētu būt interesanta alternatīva. Tās mums radīja arī negaidītas iespējas, jo pēkšņi viss uz skatuves notiekošais kļuva ārkārtīgi kluss. Drēbes noņēma sadzīvisko skaņu un piedāvāja brīnišķīgas optiskās iespējas. Piemēram, iespēju visiem dejotājiem momentā pazust, vienkārši noguļoties zemē, – tas ir skaisti. Un tad viens izbāž ārā kāju. Es ceru, ka Rīgas skatītājus tas nebloķēs un viņi pakāpeniski atklās sev šo drēbju skaistumu. Man pašam tas nemaz neatgādina atkritumu kaudzi. Man šī skatuve drīzāk saistās ar dzīves haosu.
Otrs būtisks iedvesmas avots jūsu izrādei ir poļu mākslinieka Artura Žmijevska videodarbs, kurā Baha skaņdarbu dzied kurli cilvēki. Kā cilvēki, kuri nekad nav dzirdējuši Baha mūziku, zina, kā to dziedāt?
Es arī esmu strādājis ar kurliem cilvēkiem, un es pats viņiem kādā brīdī uzdevu šo jautājumu, jo viņi, protams, nezina, kas ir šī mūzika, un viņi to nespēj iedomāties. Ja cilvēks ir pavisam kurls, viņš to nevar iedomāties, kas tas ir – mūzika. Tā bija izrāde Wolf, un toreiz tā bija nevis Baha, bet Mocarta mūzika. Es mēģināju izstāstīt, kas tā mūzika ir. Viņi jutās samulsuši. Jo tad, kad es lūdzu viņiem dziedāt, sākumā viņi to negribēja darīt. Jo zināja, ka viņu balss, jau tad, kad viņi tikai runā, atstāj dīvainu efektu uz cilvēkiem, kuri to dzird. Viņi bija traumēti no cilvēku reakcijas. Ziniet, bieži cilvēki smejas, kad kurli cilvēki runā. Viņu balss ir ārkārtīgi dīvaina, un viņi domāja – ja viņi sāks dziedāt, tas būs ārkārtīgi slikti. Viņiem tas tiešām bija ļoti, ļoti grūti – pārvarēt sevi un nolemt dziedāt.
Kā Arturs Žmijevskis ar to strādāja, es skaidri nezinu. Es pieļauju, ka tas varētu būt bijis līdzīgi, kā to darīju es. Mēģinot mīmiski to atdarināt. Taču domāju, ka tas bija sarežģīti. Rezultāts ir ārkārtīgi spēcīgs. Cilvēki, kuri to pirmoreiz dzird, pat nobīstas. Es pats redzēju savu dejotāju reakciju, kad viņi pirmo reizi to klausījās. Viņi bija šokēti.
Es ļoti mīlu Baha mūziku. Mani vienmēr šī mūzika ir emocionāli skārusi. Es to nekad neesmu uztvēris kā matemātisku, ļoti inteliģentu un gudru mūziku, bet gan kā ārkārtīgi emocionālu mūziku. Es esmu to izmantojis daudzās izrādēs un dažādos kontekstos. Klausoties tauberbach versiju, man tā šķita visemocionālākā Baha mūzikas versija, kādu es jelkad esmu dzirdējis. Jo tā skar tevi tieši, tavās sajūtās, tavās emocijās. Varbūt tā ne vienmēr tiek uztverta kā skaista, taču – jo vairāk jūs to klausāties, jo vairāk jūs atklājat balsu skaistumu. Tas ir iemesls, kāpēc es katrā ziņā gribēju izmantot šo mūziku.
Jūsu izrādēm piemīt pārsteidzoša cilvēciska kvalitāte, ar to es domāju šo īpašo spēju parādīt uz skatuves jebkuru cilvēku ar neviltotu cieņu. Mūsu sabiedrībā tas ne vienmēr tā ir. Spēja akceptēt un pieņemt kā līdzvērtīgu nereti paliek labās gribas teritorijā, satiekoties ar cilvēkiem, kas atšķiras – vai tā būtu cita rase, cita seksualitāte vai dažādi fiziskas dabas traucējumi. Kas jūsu uztverē ir šo cilvēku spēks? Kāpēc jūs viņus vienmēr iekļaujat savās izrādēs?
Es esmu studējis pedagoģiju. Studijās mani konfrontēja ar cilvēkiem, kuriem bija dažādas grūtības. Tieši šajā laikā, intensīvi ar viņiem strādājot, es sapratu, ka pasaulē nav neviena nenormāla cilvēka. Es jau nerādu cilvēkus ar kaut kādiem defektiem. Es rādu cilvēkus, kuriem ir savs izteiksmes veids, kas atšķiras. Tieši tas mani interesē. Mani interesē cilvēka vienreizējība. Es uzskatu, ka katram cilvēkam ir tiesības tikt sadzirdētam. Mēs daudz strādājam ar zemapziņu, un šajā līmenī mēs visi esam vienlīdzīgi.
Runa ir nevis par nenormālu cilvēku rādīšanu, bet par to, ka jebkurā no mums ir sastopami visi nenormalitātes veidi. Ja cilvēks spēj to akceptēt, viņā rodas empātija attiecībā uz visiem citiem cilvēkiem. Tā es domāju. Tā ir mana dziļākā pārliecība.
Jūs savas izrādes kustību valodu dēvējat par "bastarda deju". Tā attīstījusies, dejotājiem ietiecoties savas apziņas zonās, ko nav skārusi civilizācija. Kā to saprast?
Viens no vingrinājumiem, ko mēs bieži veicam mēģinājumos, ir šāds. Es lūdzu iedomāties, ka viņi nezina, kā lietas darbojas. Piemēram, ja jūs nezināt, kā dzert ūdeni no glāzes, un jūs esat konfrontēts ar ūdensglāzi. Ko jūs darīsiet? Tie ir tādi praktiski vingrinājumi. Tā ir ar visiem jautājumiem. Ja jūs nezināt, kas ir mīlestība. Kā jūs mēģināt tuvoties? Kā jūs mēģināt satikties ar otru cilvēku? Kā jūs to mēģināt saprast? Dejotājiem ļoti patīk šie vingrinājumi. Viņiem tie patiešām patīk. Man šķiet, ka, tā strādājot, atklājas šīs zonas, ko nav skārusi civilizācija. Šie vingrinājumi ved cilvēkus turp, kur viņiem izdodas kaut ko atklāt pirmo reizi. Mēs esam tik ļoti pieraduši pie visām lietām, un šie vingrinājumi ir veids, kā vispār iespējams nonākt šajās zonās.
Cilvēkiem jau ir mīlestības pieredze. Kā to aizmirst un piedzīvot civilizācijas neskartā veidā?
Jūs to redzēsiet izrādē. Tajā ir tāda aina starp vīrieti un sievieti, tas ir šo vingrinājumu rezultāts. Ja jūs vairāk nezināt, kā norisinās seksualitāte starp vīrieti un sievieti, ko jūs darāt?
Izrādes tauberbach veidotāji uzsver, ka tā neatspoguļo realitāti nekādā veidā. Ko tā atspoguļo?
Es domāju, ka mūsu izrāde pilnīgi noteikti ir iedvesmojusies no realitātes. Taču mēs mēģinām radīt pasauli, kas sniedzas tai pāri. Tā nav realitātes imitācija. Balstoties realitātē, mēs mēģinām radīt iedomātu pasauli, kurai mēs aicinām pievienoties. Ja cilvēkiem patiešām notiek saskarsme ar to, tas iedvesmo viņus domāt par daudzām lietām. Mans aicinājums cilvēkiem, ar kuriem es strādāju un dalu savu dzīvi, ir dzīvot tik intensīvi, cik vien iespējams. Arī tad, ja tas ir slikts moments, dzīvot tajā tikpat intensīvi, cik labā. Un tā – ik katru brīdi.
Tauberbach
Beļģijas trupas les ballets C de la B un Minhenes kamerteātra viesizrāde Ķīpsalas izstāžu centrā 8., 9.XI plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 20