Enerģiskais Kristjans Jervi vienmēr ir centies izrauties no konservatīvās klasiskās mūzikas vides. Viņš dodas negaidītos virzienos, pēta nezināmo, veido oriģinālas programmas, kuras atšķiras no citu kolektīvu repertuāra. Četrdesmit astoņus gadus vecais Kristjans Jervi ir diriģents, producents, komponists, aranžētājs, pedagogs un iedvesmotājs. Viņš ir slavenās diriģentu dinastijas pārstāvis – Kristjana tēvs Nēme Jervi un vecākais brālis Pāvo Jervi ir simfoniskās mūzikas klasiķi. 1980. gadā Jervi ģimene emigrēja no Igaunijas uz ASV. Kristjans Jervi ir apguvis klavierspēli Manhetenas Mūzikas skolā un diriģēšanu Mičiganas Universitātē. Viņš allaž ir vēlējies nojaukt žanru robežas: Kristjans Jervi ir stājies pie ievērojamu simfonisko orķestru pults, bet nav slēpis, ka vēlas veltīt laiku saviem oriģinālajiem projektiem un autordarbiem. Viņu interesē džezs, hiphops, elektroniskā, alternatīvā un pasaules mūzika.
Čaikovska pulss
Pēdējos gados savas idejas Kristjans Jervi īsteno ar paša dibināto Baltijas jūras filharmonijas orķestri, kurā spēlē entuziasma pilni, piedzīvojumiem atvērti mūziķi no desmit Baltijas jūras reģiona valstīm – Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Dānijas, Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Krievijas, Polijas un Vācijas (2008. gadā tas tika dibināts kā jauniešu orķestris). Kristjans Jervi ir vairāku kolektīvu līdzdibinātājs Eiropā un ASV – tie funkcionē kā domubiedru kopienas, piemēram, Absolute Ensemble un Nordic Pulse Ensemble.
13. novembrī ierakstu kompānija Sony Classical laida klajā Kristjana Jervi un Baltijas jūras filharmonijas orķestra albumu, kurā ir iemūžināta Pētera Čaikovska baleta Apburtā princese mūzika Kristjana Jervi apdarē. Viņš ir izveidojis jaunu aranžējumu un radījis dramatisku simfoniju, kas ilgst aptuveni septiņdesmit minūšu (kopējais baleta mūzikas ilgums ir gandrīz trīs stundas). Ar šo Apburtās princeses versiju diriģents un viņa vadītais orķestris iepazīstināja klausītājus 2019. gada martā notikušajā turnejā Ziemeļu pulss/Nordic Pulse – koncerti skanēja Lietuvā, Latvijā, Igaunijā, Somijā un Krievijā. Apburtā princese tika ierakstīta turnejas noslēgumā Sanktpēterburgā. Koncertos mūziķi spēlēja no galvas, tādējādi pārvēršoties no partitūras interpretiem par stāstniekiem: rodas sajūta, ka viņi stāsta pasaku par Apburto princesi pirmo reizi.
Iepriekš Čaikovska ierakstu ciklā Kristjans Jervi ir iepazīstinājis ar savu Sniegbaltītes un Gulbju ezera versiju. Drīzumā viņš plāno izveidot Riekstkoža aranžējumu. Diriģents ir pārliecināts, ka šādas klasikas versijas atbilst mūsdienu auditorijas vajadzībām. Baltijas jūras filharmonijas orķestra koncerti ir audiovizuāli priekšnesumi, kuros tiek izmantoti skaņu un gaismu efekti, videomāksla un jaunās tehnoloģijas. Mūziķi spēlē no galvas un nevis sēž, bet stāv. Ja programmas dramaturģija ļauj, koncertā mūziķi var arī pārvietoties un komunicēt cits ar citu, ar diriģentu un publiku.
"Mēs spēlējam no galvas, nevis lai atstātu iespaidu uz klausītājiem un parādītu, ka spējam iegaumēt sarežģītu partitūru, bet lai attīstītu orķestri kā dzīvu, elpojošu organismu," skaidro Kristjans Jervi. Galvenais orķestra darbībā ir nevis talants lasīt no lapas, bet spēja izpausties intuitīvi un nostiprināt savstarpēju uzticību, kas balstās mūziķu jūtīgumā un inteliģencē. "Tas palīdz nodot vēstījumu klausītājiem un uzrunāt viņus emocionāli," piebilst diriģents.
Pirms četriem gadiem Kristjans Jervi un Baltijas jūras filharmonijas orķestris Sony Classical paspārnē izdeva albumu The Ring: An Orchestral Adventure. Tajā skan Riharda Vāgnera tetraloģijas Nībelunga gredzens fragmenti, kurus holandiešu komponists Henks de Vlīgers savienojis simfoniskā audeklā. Šā gada maijā iznāca vēl viens Kristjana Jervi vadībā ierakstīts albums: tajā ir iekļauts Igora Stravinska Vijoļkoncerts un Filipa Glāsa Pirmais vijoļkoncerts. Stravinski spēlē Baltijas jūras filharmonijas orķestris, Glāsu – Londonas simfoniskais orķestris. Solists – jaunais šveiciešu vijolnieks Dāvids Nebels.
Brāļi un māsas
Paša Kristjana Jervi komponētā mūzika ir apkopota autoralbumā Nordic Escapes, ko šogad ir laidusi klajā ierakstu kompānija Modern Recordings. Viņš ir sacerējis mūziku filmām un seriāliem, to vidū ir Bada spēles/The Hunger Games, Karalisks piedāvājums/A Hologram for the King, Parfīms/Perfume, Mākoņu atlants/Cloud Atlas, Astotais prāts/Sense8 un Bābele Berlīne/Babylon Berlin. Kristjans Jervi ir vācu režisora, producenta un komponista Toma Tikvera radošās komandas loceklis. Viņš ir strādājis ar Matriksa autorēm – režisorēm, scenāristēm un producentēm māsām Lanu un Liliju Vačovskām (agrāk pazīstami kā brāļi Lerijs un Endijs Vačovski).
Pēc Kristjana Jervi pasūtījuma ir tapuši komponistu Arvo Perta, Erki Svena Tīra, Pētera Vehi, Ģedimina Gelgota, Džo Zavinula un Heinca Karla Grūbera opusi. Viņš ir sadarbojies ar daudzām mūzikas pasaules izcilībām – Stīvu Reihu, Filipu Glāsu, Giju Kančeli, Taņu Duņu, Maksu Rihteru, Braisu Desneru, Anušku Šankaru, Frančesko Tristāno un citiem. Kristjans Jervi ir bijis somu diriģenta Esas Pekas Salonena asistents Losandželosas filharmonijas orķestrī. Viņš ir ieņēmis Zviedrijas pilsētas Ūmeo operas teātra NorrlandsOperan, Vīnes orķestra Tonkünstler un MDR Leipcigas Radio simfoniskā orķestra galvenā diriģenta amatu. Kopš 2015. gada Kristjans Jervi atkal dzīvo Tallinā. Viņam ir sava producēšanas kompānija Sunbeam Productions.
Savās pārdomās par notiekošo mūsdienu kultūras dzīvē Kristjans Jervi dalās sarunā ar KDi.
Uzreiz jautāšu par aktuālo situāciju. Kā, jūsuprāt, pašreizējās krīzes iespaidā mainīsies mūzikas pasaule?
Nevēlos būt pesimists. Iespējams, šajā situācijā ir kaut kas pozitīvs, bet neapgalvoju, ka tā arī ir. Daudz ko esam pieraduši uztvert par pašsaprotamu ikdienas sastāvdaļu – muzeju, koncertzāļu, teātru un restorānu apmeklējumu, socializēšanos. Mēs gribam būt kopā ar citiem cilvēkiem, un tas ir dabiski, taču varbūt nekad agrāk par to nebijām aizdomājušies. Tāpat nebijām aizdomājušies par to, ka klasiskās mūzikas patērēšanas veidi, kas mums tiek piedāvāti, – koncertu, fizisko nesēju un digitālajā formātā – patiesībā ir "vecas ziņas".
Tagad pēkšņi atskārstam – mēs pat nebijām domājuši par to, kā modernizēt šos formātus. Līdz šim kultūras dzīvi uz priekšu lielā mērā virzījuši finansiālie apsvērumi: koncerti tiek rīkoti, lai pārdotu biļetes; pilna zāle nodrošina ienākumus; koncertu rīkotāji ir laimīgi, un orķestris vai rokgrupa var uzstāties. Gribas teikt: paga, paga! Varbūt visam ir jānotiek otrādi? Vai kādreiz ir bijis tā, ka kultūra – nevis nauda – ir kļuvusi par virzītājspēku? Pašlaik esam nonākuši situācijā, kas ļauj pārdomāt šo mehānismu un tā funkcionēšanas principus. Vairs nedrīkst teikt: "Mums nav pietiekami līdzekļu, lai kaut ko izdarītu, tāpēc mēs to nedarīsim." Mums ir jārada jauni veidi, kā mēs varētu sanākt kopā un strādāt tā, lai kultūra veicinātu svarīgus sabiedriskos procesus un ļautu nopelnīt.
Vai varat nosaukt kādu piemēru?
Sāksim ar izglītību – cik vijoļspēles pasniedzēju strādā Mūzikas akadēmijā Rīgā un Tallinā? Topošam mūziķim iestāšanās akadēmijā ir gandrīz vai privilēģija. Vai zināt, cik daudz talantīgu vijolnieku varētu strādāt ar studentiem, bet viņi to nedara? Tie ir mūziķi, kuri spēlē simfoniskajā orķestrī, operas teātra orķestrī un kameransambļos. Tagad viņiem ir iespēja pasniegt mūzikas stundas tiešsaistē – ja viņi vēlas, tas ir jādara. Tas nozīmē, ka vairāk iespēju ir gan pasniedzējiem, gan studentiem. Pēkšņi šajā laukā ir vairāk vienlīdzības.
Tagad, kad aktivitātes ir pārcēlušās uz virtuālo vidi, pirmo reizi vēsturē Berlīnes filharmonijas orķestris un Pērnavas pilsētas orķestris darbojas vienlīdzīgos apstākļos. Viss notiek tiešsaistē, un mums ir vienāda piekļuve gan vienam, gan otram. Protams, galvenais kritērijs ir tas, cik labi un kvalitatīvi orķestris spēj organizēt savu darbību digitālajā realitātē, kā tas piesaista sev uzmanību un cik intriģējošu saturu piedāvā. Šis ir laiks aizdomāties – kāds ir orķestra eksistences uzdevums un mērķis? Kāpēc tādai pilsētai kā Pērnava vispār ir nepieciešams savs orķestris? Ir jāatrod pārliecinošas atbildes. Kāpēc man būtu jānopērk tiešsaistes biļete uz Pērnavas orķestra, nevis Berlīnes filharmoniķu koncertu? Varbūt tāpēc, ka Pērnavas orķestrim ir interesantāka programma un saistošāks pasniegšanas veids. Varbūt diriģents un orķestra mūziķi Pērnavā šķiet pievilcīgāki, pārsteidzošāki nekā viņu kolēģi Berlīnē, kur principā mēs labi zinām, ko saņemsim.
Covid-19 krīze daudz ko koriģē un izlīdzina. Veidojas līdzsvars. Šajā situācijā cilvēki sāk nevis konkurēt savā starpā, bet palīdzēt cits citam. Visi ir kļuvuši laipnāki, uzmanīgāki un izpalīdzīgāki. Daudz labāk saprot cits citu, daudz rūpīgāk ieklausās cits citā. Mūzikas jomā neko tādu cilvēcisko attiecību ziņā man vēl nav gadījies pieredzēt. Varbūt esmu noskaņots pārāk optimistiski. Viss ir atkarīgs no rakstura, taču nevienam neiesaku ieslēgties sevī un ieslīgt depresijā – piezvaniet kādam, ieslēdziet Skype vai Zoom, dodieties pastaigā, aizejiet uz mežu, lai asinis sāktu cirkulēt ātrāk. Tikai nesāciet dzert! Ticiet, ka tagad daudz vairāk cilvēku nekā jebkad agrāk ir gatavi īstenot ar jums kopīgus projektus. Šis ir laiks, kas mūs apvieno, pat ja nevaram satikties klātienē.
Vai jūsu teiktais liecina, ka kaut kas būtiski mainās mūzikas industrijas hierarhijā?
Par to vēl nevar spriest, bet šis ir informācijas iegūšanas periods. Piemēram, nesen internetā ieraudzīju latviešu vijolnieces Kristīnes Balanas video no tikko Rīgā notikušā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncerta. Viņai steidzami bija jāaizstāj cits solists, Kristīne spēlēja Pētera Čaikovska Vijoļkoncertu. Pie pults bija igauņu diriģente Kristīna Poska. Tā es uzzināju, ka kaut kas tāds Rīgā ir noticis. Mums ir visas iespējas atklāt sev daudz jauna.
Bijām pieraduši, ka ar orķestru un solistu popularizēšanu galvenokārt nodarbojas viņu aģentūras un menedžmenta kompānijas, kas nāk kā buldozeri. Tagad viss mainās – pašreizējos apstākļos, izmantojot sociālos medijus, var mirdzēt mūziķi un kolektīvi, kuriem ir visradošākā pieeja. Mēs gribam sajust personības mērogu un spēku. Var saprast, kāpēc ķīniešu pianists Lans Lans ir tik slavens un veiksmīgs. Viņš gudri izmanto sociālos tīklus un īsteno projektus arī ārpus mūzikas. Lans Lans ir pieprasīts ne tikai sava muzikālā talanta, bet arī personības starojuma dēļ. Internetā var just, kam piemīt pievilcība, un šiem mūziķiem ir daudz sekotāju.
Šogad tīmeklī esmu pavadījis daudz vairāk laika nekā jebkad agrāk, tas ir kļuvis par sava veida atkarību, bet man izdodas atrast fantastiskas lietas. Es nesēžu televizora priekšā, es meklēju informāciju diezgan mērķtiecīgi. Var teikt, ka ik dienu dodos interneta safari.
Vai jums ir daudz "trofeju"?
Mani ļoti interesē mūzika, kas nav klasiskā. Eju cauri daudzu mākslinieku sastādītajām skaņdarbu izlasēm straumēšanas platformā Spotify, tādējādi uzzinu par viņu gaumi. Skaņu mākslas pasaule ir daudzpusīga, bet maza – visi esam tuvu cits citam. Lēdija Gāga un Džastins Bībers ir tikpat viegli sasniedzami kā jūsu kaimiņš.
Šorīt negaidīti saņēmu ziņu no pazīstamā franču sitaminstrumentālista un komponista Mino Činelu. Mēs sadarbojāmies 2000. gadā, kad ierakstījām kubiešu un amerikāņu klarnetista, saksofonista un komponista Pakito D’Riveras albumu Habanera. Pēc tam pazaudējām saikni. Tagad gan Mino Činelu, gan manus ierakstus izdod Vācijas kompānija Modern Recordings, kas specializējas džezā, jaunajā akadēmiskajā, elektroniskajā un dziesminieku mūzikā.
Platformā Spotify varat iepazīties ar manu iecienītāko skaņdarbu izlasi NEscapes – astoņas stundas mūzikas. Visu nosaka tas, cik oriģināla ir mākslinieka daiļrade un kā tā rezonē ar klausītājiem. Mani aizkustina mūzika, kurā ir jūtama gan sentimentalitāte, gan visaugstākā klase un talanta lidojums. Paraugs ir Ludviga van Bēthovena Mēnesnīcas sonāte. Tajā ir ilgas, skaistums un kaut kas neaprakstāms. Šim skaņdarbam ir raksturīga izcilība, kuru spēj panākt tikai mākslinieks ar nevainojamu gaumi. Mēnesnīcas sonāte ir visu laiku izcilākā popmelodija. Ir arī citi piemēri. Nav brīnums, ka dziesmā All by Myself, kas ir slavena Selīnas Dionas izpildījumā, tiek izmantots Sergeja Rahmaņinova Otrā klavierkoncerta otrās daļas fragments. Tajā ir kaut kas netverams, teju minimālistisks un bezgala skaists, tajā ir iekodēts personisks stāsts, kas uzrunā ikvienu. Tas ir mans stāsts, tas ir jūsu stāsts, tas ir katra klausītāja stāsts.
Ko jūs pašlaik darāt? Kādus digitālos projektus īstenojat?
Esmu Baltijas jūras filharmonijas orķestra vadītājs, šis kolektīvs ir universs pats par sevi. Esam sākuši tiešsaistes projektu Mūzikas ceļš/Musical Chain, kas nosaukts pēc analoģijas ar Baltijas ceļu, kad cilvēki sadevās rokās kopējās idejas vārdā. Orķestra mūziķi veido jaunas klasisko skaņdarbu versijas, turpinot un papildinot cits cita veikumu. Tā ir muzikāla ķēde un stafete.
Šajā procesā mēs rakstām un pārrakstām klasiskos opusus, apmainoties audio un video failiem. Mūziķi attālināti ne tikai ieskaņo savu partiju, bet arī improvizē ar harmonijām un ritmiem. Viņi spēlē ne tikai mājās, bet arī ārā. Tagad pat ar telefonu var veidot labas kvalitātes ierakstu. Mūziķi kļūst par aktieriem, kuri iekļaujas kolektīvi topošā skaņdarba dramaturģijā. Visi ieraksti nonāk pie manis, un šajā darbā es mazāk piedalos kā diriģents un komponists, bet vairāk kā producents, kurš visu saliek kopā. Remiksu videoklipus var noskatīties mūsu kanālā YouTube un Facebook. Šis sadarbības formāts ir mainījis iekšējās attiecības ansamblī – esam nevis klasisks orķestris, bet domubiedru grupa.
Šādā ceļā esam pārveidojuši Edvarda Grīga Rītu, Ludviga van Bēthovena Piektās simfonijas fragmentus un Žana Sibēliusa Balto gulbi – trīs video jau ir skatāmi. Nākamajā sērijā interpretēsim dažas dejas no Pētera Čaikovska Riekstkoža.
Vienmēr esam centušies pārvērst Baltijas jūras filharmonijas orķestra koncertu par piedzīvojumu. Katra uzstāšanās ir audiovizuāls šovs. Kopš 2008. gada esam mainījušies: sākumā bijām jauniešu orķestris, kas uzstājās sēžot, bet tagad mūziķi orķestrī spēlē, stāvot kājās. Mūsu acu priekšā vairs nav partitūras – repertuāru atskaņojam no galvas. Priekšnesumu papildina gaismas un videoefekti. Izmantojam horeogrāfiju. Ja vajag – dziedam. Tagad turpinām radošo procesu, atrodoties mājās un slīpējot savas iemaņas.
Pašlaik visi esam vienā laivā. Mūziķiem nav jēgas žēloties: "Briesmīgi, ka mums nav darba un ienākumu." Tas skar visus – menedžerus, diriģentus un pārējos –, tāpēc mums ir jāapvieno spēki un jārada kaut kas vērā ņemams, ko var piedāvāt globālajai auditorijai.
Vai jums patīk tas, ko dara grieķu diriģents Teodors Kurendzis? Viņa vadītajā Krievijas orķestrī musicAeterna mūziķi arī spēlē, stāvot kājās.
Jā, ļoti patīk, bet Teodors Kurendzis darbojas stingri klasiskās mūzikas kontekstā. Savukārt mēs ar Baltijas jūras filharmonijas orķestri cenšamies nojaukt žanru un stilu robežas. Mēs atskaņojam cilvēku sacerētu mūziku, lai kāda tā arī būtu.
Jūs daudz laika veltāt jauno mūziķu izglītošanai. Kopā ar savu tēvu Nēmi Jervi un brāli Pāvo Jervi katru vasaru vadāt diriģēšanas meistarklases Pērnavas Mūzikas festivālā. Kā jūs iedrošinātu jauniešus, lai viņi turpinātu attīstīt savas prasmes pašreizējos neskaidrības apstākļos? Viņi nezina, kad izdosies kāpt uz skatuves un vai viņi varēs nopelnīt iztiku, tāpēc daudziem nolaižas rokas.
Man ir viens padoms – labākais veids, kā pašam tālāk mācīties un attīstīties, ir sākt mācīt citus. Tagad tam ir ideāli piemērots laiks. Izmantojiet zināšanas, kas jums jau ir! Mācot citus, jūs pats daudz ko iemācīsieties. Cilvēks attīstās, kad izskaidro lietas gan sev, gan citiem. Cilvēks attīstās, kad ieklausās tajā, ko pats spēlē un saka. Bieži vien tas, ko cenšaties izskaidrot citiem, un tas, ko jūs vēlaties, lai viņi panāktu, ir tieši tas, ko pats vēlaties panākt. Tāpēc māksliniekiem, kuri vēlas attīstīties un izglītoties, iesaku ieiet internetā, sākt veidot savu publicitāti un pasniegt mūzikas stundas tiešsaistē. Izmantojiet šīs iespējas, pieslēdziet virtuālo norēķinu termināli. Šīs aktivitātes ļaus nopelnīt. Jūs palīdzēsiet citiem cilvēkiem, sniedzot viņiem zināšanas. Rezultātā vinnētāji būs visi.
Varbūt pats esat iemācījies kaut ko jaunu Covid-19 krīzes laikā?
Daudzi mani koncerti tika atcelti, taču man pavērās jaunas iespējas un apvāršņi. Ne ar vienu no saviem pieciem bērniem neesmu pavadījis tik daudz laika kā šogad ar savu jaunāko meitu, kurai ir gads un mēnesis. Viņa aug manu acu priekšā – neko tādu vēl nebiju piedzīvojis, jo agrāk nekad neesmu bijis mājās tik ilgu periodu. Manam vecākajam dēlam ir divdesmit gadu. Meita mani iedvesmo katru dienu. Esmu sapratis – lai es justos laimīgs, lai būtu par sevi pārliecināts, man nevajag saņemt apliecinājumu no citiem, ka es patiešām esmu labs.
Skatos uz meitu, un šī ir vispatīkamākā sajūta, kas sniedz vislielāko gandarījumu. Ģimene man dod spēku radīt. Gada laikā esmu sacerējis vairāk mūzikas nekā jebkad agrāk tik īsā laika posmā. Man nepārtraukti rodas idejas, un man pat nav jāiet ārā no mājas. Pirmo reizi mūžā man nekur nav jāsteidzas, nav jābrauc uz lidostu piecos no rīta, nav jānakšņo viesnīcā – tā biju pieradis dzīvot pēdējos divdesmit gadus. Tagad kļūst skaidrs, ka lietas var īstenot citādi. Es nesaku, ka nevēlos sniegt koncertus. Es vēlos! Taču tiem ir jābūt tādiem koncertiem, kādus es pats gribu sniegt, nevis tādiem, kādus var sniegt kāds cits mūziķis manā vietā.
Ideālajā variantā gribētu sniegt ar citiem kolektīviem tādus koncertus, kādus sniedzu kopā ar Baltijas jūras filharmonijas orķestri. Es varētu gatavot īpašas programmas, varētu būt radošo koncepciju autors un producents. Tam ir jābūt kaut kam neordināram. Ja kāda institūcija vai kolektīvs tajā ir ieinteresēts, varu atbraukt un radīt šādu programmu un organizēt tiešsaistes aktivitātes. Es varētu nodiriģēt kādu no savām Pētera Čaikovska mūzikas programmām.
Tikko ir iznācis Baltijas jūras filharmonijas orķestra albums, kurā ir iemūžināta Čaikovska baleta Apburtā princese mūzika manā aranžējumā. Man patīk diriģēt savu Apburtās princeses versiju koncertā. Ja gribat mani uzaicināt, lai nodiriģēju kādu parastu klasisko programmu, labāk pasauciet kādu citu. Mani tas neaizrauj. Jūs taču neaicināsiet Ivo Pogoreliču, lai viņš nospēlētu jūsu sastādīto programmu. Jūs aicināsiet Pogoreliču, lai viņš spēlētu to, ko pats vēlas, jo tikai tādā gadījumā viņš mirdzēs uz skatuves. Nav tā, ka viņš nevar spēlēt neko citu, bet tajā nebūs dvēseles.
Mūzikas industrijā ir bijis pieņemts, ka diriģentiem, vijolniekiem, pianistiem un citiem mūziķiem tiek ieteikts repertuārs: "Mūsu dramaturgs ir izveidojis koncerta programmu. Vai jūs varētu atskaņot Ēriha Volfganga Korngolda Vijoļkoncertu?" Protams, es varētu, bet mana motivācija nedrīkst būt vēlme sniegt koncertus neatkarīgi no repertuāra un manām mākslinieciskajām interesēm. Man ir jādiriģē mūzika, kuru es mīlu. Šajā situācijā, ko ir izraisījusi pandēmija, daudzas lietas un arī domāšana mainīsies uz labo pusi.
Šogad ir iznākuši trīs jūsu albumi. Kāpēc jums ir svarīgi izdot ierakstus?
Tas joprojām ir vislabākais dokuments. Ierakstā ieguldām vairāk līdzekļu, nekā pēc tam saņemam atpakaļ. Mēs to darām, lai informētu cilvēkus par savām aktivitātēm. Tam vairs nav obligāti jābūt fiziskam nesējam, albums var eksistēt tikai digitālajā formātā. Tagad atkal ir pieprasīts vinils – plati ir patīkami turēt rokās, jums ir sajūta, ka esat iegādājies kaut ko vērtīgu. Plati var skaisti noformēt. Par kompaktdiskiem vairs neesmu tik ļoti pārliecināts... Es gribēju, lai mans autoralbums Nordic Escapes līdzinātos grāmatai un mākslas darbam. Jā, tur iekšā ir šis plastmasas gabals. Vairākumam cilvēku vairs nemaz nav kompaktdisku atskaņotāja. Visu var atrast internetā.
Pirms Čaikovska Apburtās princeses šogad tika izdots albums, kurā esam ieskaņojuši Igora Stravinska Vijoļkoncertu un Filipa Glāsa Pirmo vijoļkoncertu. Stravinska koncertu kopā ar Baltijas jūras filharmonijas orķestri ierakstījām Liepājas koncertzālē Lielais dzintars, tur ir brīnišķīga akustika. Gribēju, lai klausītāji novērtētu tieši šādu kombināciju – Stravinski un Glāsu.
Man ir pamatojums, kāpēc izdodu katru albumu. Oriģinālmūzikas albums Nordic Escapes ir mana mākslinieciskā pozīcija, mans vēstījums. Noklausoties to, varat uzzināt, kas es esmu, – ja kādam ir šāds jautājums. Šajā albumā izģērbjos kails. Man šķiet, ka brīžiem cilvēki joprojām ir neizpratnē: kas ir šis jocīgais čalis? It kā diriģents, bet pretendē vēl uz kaut ko. Daži saka: nē, tas nav nopietni. Citi apgalvo: tas, ko viņš dara, ir lieliski. Apzinos, ka izraisu pretrunīgas reakcijas, esmu kontroversiāls. Ieraksts Nordic Escapes parāda, kas es esmu.
Stravinska un Glāsa mūzikas albums arī parāda, kas es esmu. Mīlu abus komponistus, šis salikums sniedz ieskatu manā gaumē. Solo spēlē šveiciešu vijolnieks Dāvids Nebels. Viņš ir burvīgs! Savos divdesmit četros gados Dāvids ir gudrāks un foršāks, nekā es biju tajā vecumā. Uzskatu, ka mūsdienu jaunieši ir daudz labāki nekā viņu vienaudži jebkad agrāk.
Mana būtība izpaužas arī Čaikovska mūzikas ierakstu ciklā. Čaikovskis ir rokzvaigzne! Viņš ir dzīvojis mūzikā, kuru rakstīja. Viņš pilnvērtīgi ir dzīvojis uz nošu lapas. Publiskajā vidē, sabiedrībā Čaikovskis nevarēja atļauties būt tāds, kāds viņš bija. Varbūt viņš to varēja atļauties tikai Sanktpēterburgas slepenajās aprindās. Viņš tika uzskatīts par aristokrātu, gandrīz par imperatoru dzimtai piederīgu. Ja ieklausīsieties Apburtās princeses mūzikā, jūs sadzirdēsiet paša autora stāstu – tās ir Čaikovska fantāzijas, kuras viņš ir izdzīvojis miegā. Savā ziņā tikai nāves brīdī Čaikovskis ir atmodies. Tikai pēc nāves viņš ir kļuvis par to komponistu, kuru mēs pazīstam un dievinām.
Es ieskatos partitūrā un nespēju iedomāties, kā viņš varēja radīt kaut ko tādu, jo īpaši tajā laikā, kad orķestri nebija labi, dejotāji nebija labi, ja salīdzinām ar mūsdienu līmeni. Šīs mūzikas interpretāciju ir ietekmējuši ne pārāk veiksmīgas horeogrāfijas tempi, tāpēc dažādos lasījumos var dzirdēt daudz pretrunu. Tāpēc, ņemot par pamatu Apburtās princeses partitūru, esmu radījis dramatisku simfoniju. Tas vairs nav baleta formāts. Es gribētu, lai pēc iespējas vairāk orķestru un diriģentu atskaņotu šo Apburtās princeses versiju. Parasti ir diezgan grūti izveidot Apburtās princeses svītu, jo deju numuri ir īsi, mūzika ir fantastiska, bet tās ilgums ir trīs stundas. Es centos saglabāt stāsta dramaturģiju, izņēmu dažus atkārtojumus, dažiem fragmentiem izveidoju jaunu orķestrāciju, beigās pats sacerēju nelielu epizodi. Visa šī mūzika ir daļa no manis.
Ja vēlaties uzzināt, kas ir Kristjans Jervi, noklausieties šos trīs albumus. Jūs esat aizmirsis nosaukt ceturto, kas arī ir man ļoti tuvs projekts, – Losandželosā strādājošā vācu elektroakustiskās mūzikas autora un producenta Roberta (Robota) Koha šogad iznākušo albumu The Next Billion Years, kura tapšanā esmu piedalījies kopā ar ansambli Nordic Pulse. Šo apvienību veido mūziķi no Igaunijas, Latvijas, Somijas un Krievijas, daži no viņiem ir spēlējuši Baltijas jūras filharmonijas orķestrī, daži joprojām ir orķestra dalībnieki. Albumu The Next Billion Years ierakstījām Tallinā Igaunijas Radio studijā.
Vai mūziķu tiešsaistes aktivitātes var kļūt par ienākumu avotu? Vai tomēr galvenais peļņas avots joprojām ir uzstāšanās koncertzālēs ar skatītāju klātbūtni?
Šā gada decembrī man bija paredzēta liela Vācijas turneja ar šovu Babylon Berlin Live, kurā skanētu mūzika no populārā seriāla Bābele Berlīne. Koncerti notiktu sporta arēnās. Esmu viens no seriāla mūzikas autoriem. Skaidrs, ka es būtu saņēmis labu atalgojumu, bet turneja ir atcelta.
Pašlaik strādājam, lai palielinātu savu auditoriju sociālajos tīklos. Ir tādi mūziķi kā, piemēram, ukraiņu izcelsmes pianiste Valentīna Ļisica, kura ir YouTube zvaigzne. Viņa no tā gūst pamatīgu peļņu (Valentīnas Ļisicas videoieraksti YouTube ir skatīti vairāk nekā 200 miljonu reižu, viņas kanālam ir 630 000 abonentu; pianiste spēlē Bahu, Bēthovenu, Mocartu, Listu, Šopēnu, Rahmaņinovu, Šostakoviču, Bernsteinu u. c. – J. J.). Ierakstiem, kuri tiek ievietoti YouTube, ir jābūt kvalitatīviem – nepietiks ar to, ka jūs nofilmēsiet sevi ar telefonu viesistabā. Skatītājiem ir nepieciešama augsta skaņas un attēla kvalitāte. Likumsakarīgi, ka viņi grib par jums uzzināt vairāk. Ja mākslinieks ir gatavs tajā dalīties ar auditoriju, ja viņam ir talants, magnētiska personība un vēstījums, viņš var piesaistīt lielu auditoriju un gūt panākumus, arī finansiālos.
Tagad ir vispiemērotākais laiks, lai paplašinātu auditoriju sociālajos medijos un investētu tajā. Ja nebūtu ārkārtējās situācijas, mēs turpinātu sniegt koncertus un izdot ierakstus un varbūt nerūpētos tik daudz par klātbūtni virtuālajā telpā. Iespējams, kad krīze būs pārvarēta, arī koncertu formāts kaut kādā ziņā mainīsies. Ja jums būs liela auditorija, cilvēki noteikti vēlēsies dzirdēt jūs koncertzālē, kad atkal būs šāda iespēja.
Novembra sākumā Parmā diriģēju orķestri Filarmonica Arturo Toscanini, zāle bija tukša, koncertu, kurā skanēja Stravinskis un Šūberts, varēja skatīties tiešsaistē. Vai guvu no tā baudu? Es noteikti būtu laimīgāks, ja zālē būtu klausītāji. Taču iespēja sniegt koncertus joprojām pastāv. Lielais pārejas posms tikai sākas, un neviens nevar prognozēt, kur mēs nonāksim un kā mainīsies koncertdzīve. Esmu pārliecināts – ja strādāsim kopā un apmainīsimies ar idejām, mēs varēsim izdomāt kaut ko oriģinālu, jo cilvēkiem ir jābūt kopā ar citiem cilvēkiem. Mēs nevaram dzīvot kastītēs un nekomunicēt savā starpā.
Gada sākumā Elbas filharmonijā Hamburgā jūs ar Baltijas jūras filharmonijas orķestri piedalījāties britu grupas Bastille koncertā. Pastāstiet, lūdzu, par to.
Bastille mūziķi ir fantastiski. Viņi ir augstas raudzes profesionāļi, kuri ir atvērti sadarbībai. Bastille nav ne popgrupa, ne rokgrupa tradicionālā izpratnē. Patiesībā Bastille nemaz nav nepieciešams orķestris, taču, pateicoties aranžētājam Džonijam Ābrahamam, grupas dziesmas ir ieguvušas skanējumu, kurā orķestrim ir nozīmīga loma. Koncertā orķestris tika integrēts skanējumā un netika izmantots tikai kā stīgu instrumentu grupa, kurai ir jāspēlē daži akordi. Tā bija meistarīgi veidota Bastille repertuāra orķestrācija. Es to atceros kā vienu no aizraujošākajiem projektiem, kādā jebkad esmu bijis iesaistīts. Koncerts notika janvārī, tagad šķiet, ka tas bija tik sen.
Vai lūdzat padomus savam tēvam Nēmem Jervi? Vai uzdodat viņam profesionāla, tehniska un mākslinieciska rakstura jautājumus?
Agrāk uzdevu tēvam daudz jautājumu, īpaši par repertuāru. Viņš man ļoti ir palīdzējis. Viņš zina tik daudz mūzikas! Tas ir kaut kas traks. Viņš zina tādus komponistus un skaņdarbus, par kuriem es neko nebūtu uzzinājis, pat ja būtu meklējis šādu informāciju. Mums ar Pāvo un māsu Māriku ir paveicies, ka mums ir šāds cilvēks, kurš mums tik daudz ko ir atklājis mākslā, dzīvē un profesijā. Viņš vienmēr var parādīt ceļu.
Tēvs nekad neko nav mums uzspiedis. Tagad viņam ir astoņdesmit trīs gadi. Visu mūžu viņš ir dzīvojis, it kā nemanāmi, eleganti diriģējot. Stājoties orķestra priekšā, viņš neko neuzspiež ar varu. Viņš visu panāk ar minimāliem žestiem, ar savu klātbūtni izstaro autoritāti, empātiju un cieņu pret cilvēkiem. Viņam ir īpaša enerģija. Kad tēvs diriģē, rodas sajūta, ka viņš kaut ko rada no gaisa. Viņš ir gaisa tēlnieks. Cilvēkus tas apbur.
Vai tēvs kādreiz ir izteicis jums kritiku?
Mūs ietekmē vide, kurā esam. Šo vidi veido mūzikas industrija, mūsu pasniedzēji akadēmijā, mūsu ģimene un mājas, orķestri un darbavietas – dzīves garumā tas ietekmē mūsu priekšstatus par to, kas ir labs un slikts. Tā veidojas katra cilvēka morālais kods. Vieniem Pjērs Bulēzs ir labs, citiem – slikts. Vieniem nepatīk Billijs Džoels, jo viņu favorīts ir Eltons Džons. Katra cilvēka morālais kods ir atkarīgs no vides, kurā viņš ir audzis un izglītojies un kurā dzīvo un strādā.
Reiz tēvs man teica: "Varbūt tagad pamēģināsi būt nopietnāks?" Kad viņš atnāca uz koncertu un paklausījās, viņa viedoklis pilnībā mainījās. Tāpēc visiem iesaku pašiem paklausīties, ko dara mūziķis, un izdarīt secinājumus. Viena lieta ir kritizēt no tāluma, balstoties tajā, ko saka citi, un pavisam cita lieta – izveidot savu viedokli, kad personiski būsiet piedzīvojuši mākslas notikumu.
Es radu mūziku ar sirdi, nevis prātu. Klasiskās mūzikas pasaulē daudzi rada ar prātu, nevis sirdi un domāšana tiek vērtēta augstāk nekā jūtas. Tehniskā perfekcija, precizitāte un nevainojamība it visā tiek vērtēta augstāk par improvizāciju, spontanitāti, radošumu un emocionalitāti. Es strādāju tieši šo īpašību dēļ, tāpēc dažreiz rodas domstarpības ar cilvēkiem, kuri mūzikas un mākslas pasaulē pārāk daudz domā, analizē un atrod komfortu šādā pieejā. Es nevienam nelieku sevi mīlēt. Ja jums nepatīk tas, ko daru, varat klausīties kaut ko citu.
Vai, augot klasiskās mūzikas ģimenē, jutāt vēlmi eksperimentēt, būt impulsīvam un citādam savās radošajās izpausmēs?
No astoņu gadu vecuma dzīvoju un mācījos Ņujorkā. Laiku, kurā veidojas personības mugurkauls, pavadīju pilsētā, kurā varēju kļūt par jebko, par ko vēlētos būt. Es biju brīvs savās izpausmēs. Varēju darīt un runāt visu, ko gribēju. Varēju kliegt tik skaļi, cik gribēju. Pēc tam dzīvoju Detroitā, Losandželosā un Maiami. Daudziem ir grūti saprast Ameriku, bet tā ir lieliska ar to, ka ikviens var izvēlēties un atrast savu Ameriku.
Man nav vajadzības pierādīt citiem, cik labs es esmu. Katram ir jācenšas būt laipnam, godīgam, atvērtam un ziņkārīgam. Katram ir jāpamēģina izdarīt kaut ko jaunu un uzņemties risku. Tad jums priekšā ir brīnišķīga dzīve! Jums nav jāuztraucas, ko padomās citi, jo katrā cilvēkā ir visums. Esam atkarīgi tikai paši no sevis un enerģijas, ko izstarojam. Ja sūtām pozitīvus signālus, mēs tos saņemam atpakaļ. Kaut kā tā viss arī notiek.
Informācija: kristjanjarvi.com, baltic-sea-philharmonic.eu