Akrams Hans ir viens no spilgtākajiem savas paaudzes horeogrāfiem. Viņš ir dzimis Londonā 1974. gadā bangladešiešu izcelsmes ģimenē. Akrams Hans dejo kopš agras bērnības, ir mācījies pie indiešu klasiskās dejas Kathak skolotāja Sri Pratapa Pavara. Skatuves karjeru mākslinieks sāka 14 gadu vecumā, kad piedalījās režisora Pītera Bruka leģendārajā iestudējumā Mahābhārata un tā televīzijas versijā. Vēlāk Akrams Hans studēja laikmetīgo deju, 90. gados viņš sāka uzstāties ar soloizrādēm, saglabājot uzticību gan klasiskajam Kathak repertuāram, gan mūsdienu horeogrāfijai.
2000. gadā Akrams Hans nodibināja savu dejas kompāniju Akram Khan Company. Viņa izrādes ir veicinājušas laikmetīgās dejas attīstību Lielbritānijā un visā pasaulē. Sadarbībā ar Ķīnas Nacionālo baletu ir tapusi izrāde bahok, savukārt Anglijas Nacionālajā baletā Akrams Hans ir iestudējis Žizeli. Horeogrāfs regulāri sadarbojas ar dažādu mākslas disciplīnu pārstāvjiem, viņš ir dejojis duetā gan ar baleta prīmu Silviju Gilemu (izrāde Svētie briesmoņi/Sacred Monsters, 2006), gan ar aktrisi Žiljetu Binošu (izrāde in-i, 2008). Akrams Hans ir strādājis kopā ar horeogrāfu un dejotāju Sidi Larbi Šerkaui un flamenko meistaru Izraēlu Galvānu, īstenojis projektus kopā ar tēlniekiem Entoniju Gormliju un Anišu Kapūru, rakstnieku Hanifu Kureiši, komponistiem Stīvu Reihu, Nitinu Soniju un Benu Frostu. Iestudējis horeogrāfiju popzvaigznei Kailijai Minogai un grupai Florence + the Machine. Pēdējos gados Akrams Hans ir pievērsies televīzijas un dokumentālo filmu veidošanai, par viņa darbu stāsta viena laikmetīgajai dejai veltītā Netflix dokumentālā seriāla Move sērija.
Akrama Hana izrādēs savienojas izteiksmīga plastiskā valoda un smalkjūtīga, filosofiska pieeja izvēlētajām tēmām. Pērnvasar Akrams Hans noslēdza savas dejotāja gaitas – no skatuves viņš atvadījās ar solodarbu Xenos. Pirmizrāde notika 2018. gadā Atēnās, un pēdējo reizi Akrams Hans to nodejoja 2023. gada 25. jūnijā Mumbajā. Xenos ir traģisks un žilbinošs cilvēces manifests, šajā iestudējumā mākslinieks iemieso Pirmā pasaules kara koloniālo impēriju kaujinieku bailes. Izrādē, kurā apvienojas Kathak un laikmetīgā deja, Akrams Hans izzina robežu starp Austrumiem un Rietumiem, pagātni un tagadni, mitoloģiju un tehnoloģijām.
Uz Rīgu Akram Khan Company atvedīs vienu no saviem jaunākajiem baletiem Džungļu grāmata: pārrakstīta/Jungle Book Reimagined. Tas būs skatāms uz Dailes teātra skatuves 10., 11. un 12. aprīlī. Pirmizrāde notika pirms diviem gadiem Lesterā, un pašlaik Džungļu grāmata: pārrakstīta apceļo pasauli. Ģimenes auditorijai radītā iestudējuma pamatā ir Radjarda Kiplinga stāstu krājums. Tā ir zīmīga sakritība, ka vienlaikus ar Akrama Hana trupas viesizrādēm arī Latvijas Nacionālās operas un baleta repertuārā no 12. aprīļa būs jauns balets visai ģimenei Džungļu grāmata, kura autori ir horeogrāfs Raimonds Martinovs un komponists Kārlis Lācis.
"Mēs dzīvojam vēl nepieredzētos apstākļos: ar neskaidrību sastopas ne tikai mūsu suga, bet arī visas pārējās sugas. Šī situācija ir izveidojusies tāpēc, ka esam aizmirsuši saikni ar savām mājām, savu planētu. Mēs visi to apdzīvojam, visi to izmantojam, kaut ko šeit būvējam, bet neizrādām pret to cieņu," uzsver Akrams Hans. Horeogrāfs kopā ar oriģinālscenārija autoru Tariku Džordanu, dramaturģi Šāronu Klārku un komponisti Džoslinu Puku ir radījis jaunu stāsta interpretāciju, kurā galvenie varoņi ir dzīvnieki (ziloņi, žirafes, pērtiķi, čūskas un citi) un Mauglis ir bēglis klimata pārmaiņu izpostītajā pasaulē. Radošā komanda vēlas, lai tiktu sadzirdētas nevis cilvēku, bet dabas balsis, kuras bieži vien tiek apklusinātas. Izrādē izmantotās tehnoloģijas – video un animācija – pārvērš skatuvi maģiskā pasaulē, kurā risinās mūsdienu mīti.
Neilgi pirms viesizrādēm Rīgā horeogrāfs Akrams Hans atbildēja uz KDi jautājumiem.
Ar ko ir īpašs iestudējums Džungļu grāmata: pārrakstīta jūsu līdzšinējā daiļradē?
Neesmu pārliecināts, vai vārds "īpašs" būtu īstais, bet es zinu, kāpēc šis darbs man ir personīgi svarīgs: tā ir viena no pirmajām izrādēm, ko esmu veidojis ģimenes auditorijai. Džungļu grāmatā ir ļoti būtisks vēstījums par mūsu attiecībām ar pasauli un dabu. Turklāt šajā iestudējumā ir ietvertas bažas, prieka sajūta, vērtības un jautājumi, kas ir ne tikai man, bet arī maniem bērniem.
Kas tās ir par bažām?
Tās ir bažas par to, ka mēs atstājam jaunākajai paaudzei salauztu, sabojātu planētu. Kāpēc? Tas ir lielākais jautājums.
Vai izrāde var veicināt atbilžu meklēšanu un domāšanas procesu?
Jā, drīzāk domāšanas procesu. Šaubos, ka izrāde spēj sniegt atbildes. Mums nav tādas varas, tā ir tikai politiķiem un cilvēkiem ar naudu. Taču tas nenozīmē, ka mēs pārstājam pretoties, pārstājam runāt par šīm problēmām. Mums ir jāturpina runāt par to, kas mūs uztrauc, jo tas iedvesmo jauniešus domāt, būt motivētiem nepadoties un cīnīties par planētu, pat ja viņi to manto no mums tik bēdīgā stāvoklī.
Kā atšķiras jūsu radošais process, kad veidojat dejas izrādi ģimenes auditorijai, piemēram, Džungļu grāmatu: pārrakstītu? Vai tajā pievēršat lielāku uzmanību stāsta skaidrībai, salīdzinot ar abstraktākiem iestudējumiem, kas domāti pieaugušajiem?
Jā, izrādei Džungļu grāmata: pārrakstīta ir naratīva struktūra – daudz lielākā mērā nekā citiem maniem darbiem. Iestudējuma pamatā ir Tarika Džordana oriģinālais scenārijs. Stāsta galvenais varonis nav Mauglis – izrādē jūs dzirdat, kā runā dzīvnieki, nevis cilvēki.
Kas, jūsuprāt, liek cilvēkiem dejot?
Cilvēks vēlas dejot, kad jūtas nošķirts no pasaules. Deja ļauj mums atjaunot saikni ar dabu un citam ar citu. Ja cilvēks nejūtas ērti savā ķermenī, viņš nekad nejutīsies ērti šajā pasaulē. Viņam ir jākustas, jo kustība ir dzīvība. Kad cilvēks kustas, viņš jūtas dzīvs.
Vai tas ir iemesls, kāpēc jūs sākāt dejot agrā vecumā?
Es sāku dejot, kad man bija trīs gadi. Bērni sāk dejot ļoti agri. To nevar saukt par deju, bet tā noteikti ir kustība. Kustība mūzikas pavadījumā, jo visi bērni kustas, dzirdot mūziku. Taču atsevišķas sabiedrības struktūras un normas, vecāki un skolas mēdz to pārtraukt, neļaujot bērniem attīstīt šīs iemaņas. Es kustībā atradu savu ceļu – mamma mani iedrošināja, es turpināju dejot, un deja dabiski kļuva par manu profesiju.
Ko jūs dejojāt triju gadu vecumā?
Tā bija bangladešiešu tautas deja, ko man iemācīja mamma. Vēlāk apguvu indiešu klasisko deju.
Kurā brīdī sapratāt, ka deja ir jūsu dzīves misija?
Tas notika pēc sadarbības ar režisoru Pīteru Bruku, man bija piecpadsmit sešpadsmit gadu. Divos nākamajos gados pārliecinājos, ka nevēlos darīt neko citu. Es apjēdzu, ka bez dejas neizdzīvošu. Es būtu emocionāli, garīgi un fiziski salauzts, ja nebūtu iesaistīts dejas mākslā.
Vai deja jums ir palīdzējusi atrast sevi un savu vietu pasaulē?
Tā man vienmēr ir palīdzējusi orientēties pasaulē. Mums nav vietas pasaulē, mums te nepieder neviena vieta. Deja palīdz orientēties pasaulē, kurā dzīvojam, un šī pasaule mainās arvien straujāk. Vieta, kurā jūs dzīvojat, ir radikāli mainījusies pēdējos divdesmit gados. Tas, ko mēs zinājām, ir mainījies. Tas, par ko domājām, ka zinām, ir mainījies. Vērtības ir mainījušās. Daba ir mainījusies. Politika ir mainījusies. Pasaule mainās, to ir ietekmējušas gan tehnoloģijas, gan cilvēku alkatība. Šajos apstākļos man palīdz deja, tā mani savieno ar zemi un ļauj orientēties šajā mainīgajā pasaulē.
Kā jūs raksturotu savas dzīves un karjeras posmu, kurā pašlaik esat?
Esmu pārejas posmā. Pērn vasarā noslēdzu savu dejotāja karjeru – uz skatuves pats vairs neuzstājos. Man ir trīs bērni, un es cenšos līdzsvarot ģimenes un profesionālo dzīvi. Mans darba grafiks ir ļoti piepildīts, man ir daudz lielu projektu, tas viss ir aizraujoši. Jūtos privileģēts un pagodināts, bet es arī izjūtu pasaulē notiekošo traģēdiju un karu smagumu.
Kāpēc nolēmāt pārtraukt dejot?
Tāpēc, ka esmu vecs! Es vienmēr dejošu, bet tas vairs nebūs skatītāju priekšā. Es katru dienu vingrinos, lai uzturētu sevi formā. Man drīz būs piecdesmit gadu, un šajā vecumā ir ļoti grūti demonstrēt uz skatuves tādu līmeni, kādu es gribētu rādīt publikai.
Skats no Akrama Hana monoizrādes Xenos, ar kuru 2023. gada vasarā viņš noslēdza savu dejotāja karjeru. Foto – Žans Luijs Fernandess
Jūs noslēdzāt savu dejotāja karjeru 2023. gada jūnijā ar izrādi Xenos. Kā tajā brīdī jutāties – vai tās bija skumjas vai prieks, kas jūs pārņēma?
Tā bija atbrīvošanās un atvieglojuma sajūta – tas nozīmē, ka esmu pieņēmis pareizo lēmumu. Ja tās būtu skumjas, tas nozīmētu, ka es joprojām turos pie savas pagātnes. Mūs visu mūžu māca turēties pie kaut kā un neko nelaist vaļā. Sabiedrība mums liek visu satvert un nelaist to vaļā. Tas nav cilvēku dabā – pēc savas gribas no kaut kā atbrīvoties. Mums ir iemācīts turēt visu pie sevis, bet mums ir jāmācās laist to vaļā.
Kā to iemācīties?
Tam ir vajadzīga drosme. Neviens neko negrib laist vaļā. Kad nomira mans tēvs, es biju viņam blakus. Redzēju, ka īsi pirms nāves viņš bija pārbijies. Kad nāve bija pavisam tuvu, viņš vienkārši apklusa – gandrīz kā bērns. Es sapratu, ka tajā brīdī viņš beidzot ir atbrīvojies – viņš atteicās turēties pie šīs pasaules un uzreiz kļuva mierīgs. Tas patiešām prasa drosmi.
Vai ir vajadzīga drosme, lai katru vakaru kāptu uz skatuves?
Jā, ir jābūt ļoti drosmīgam, jo mākslinieku vērtē tik daudz cilvēku. Kāpt uz skatuves nav nekāds joks. Tiklīdz tu uznāc uz skatuves, tevi visi vērtē.
Horeogrāfs Akrams Hans izrādes Džungļu grāmata: pārrakstīta mēģinājumā. Foto – Ambra Vernučo
Vai atšķiras gandarījums, ko gūst dejotājs un horeogrāfs? Jūs labi pazīstat abas lomas. Kura sniedz lielāku prieku?
Tagad man patīk būt horeogrāfam. Dejošana ir sāpīga profesija, bet reizēm, kad redzu brīnumskaistus, intriģējošus darbus, man tās pietrūkst, bet, kā jau teicu, es trenējos katru dienu. Pašlaik galveno uzmanību veltu horeogrāfijai un režijai, šajā darbā esmu laimīgs un piepildīts pat tad, kad iet grūti. Esmu bēdīgs, kad izrādes sagatavošanas process ir beidzies. Pirmizrādē apzinos, ka bērns atstāj mājas un ir gatavs doties pasaulē.
29. jūlijā svinēsiet piecdesmit gadu jubileju. Vai tas būs zināms pagrieziena punkts dzīvē?
Kas ir vecums? Tā ir cilvēka radīta skaitīšanas sistēma. Paši esam izveidojuši šo laika izjūtu. Tas nav dabas laiks. Tas nav okeāna laiks, tas ir cilvēka laiks. Piecdesmit gadu vecuma sasniegšana ir noteikts atskaites punkts, bet nevajag to pārvērtēt. Dažas parādības mēdzam uztvert kā pārāk svarīgas, bet tās tādas nemaz nav. Tas ir tikai viens posms dzīvē. Ja sāc par to uztraukties, tu aizmirsti to, kas vēl ir priekšā.
Tomēr dejotājiem ir savs dzīves ritms, ko nosaka ķermeņa stāvoklis. Var teikt, ka dejas māksliniekiem ir steidzīgāka laika izjūta – viņi jau no paša sākuma zina, ka nevarēs dejot mūžīgi, jo ķermeņa novecošana nav apturama. Kā sadzīvot ar domu, ka dejotāja galvenais instruments vairs nav tik fiziski spēcīgs un elastīgs kā jaunībā? Vai šī apzināšanās ir emocionāli traumatiska?
Tas ir process, un ar to ir jātiek galā mūža garumā, jo ķermenis visu laiku mainās. Tu saproti, ka pēc noteikta vecuma sasniegšanas dzīve tev kaut ko atņem, nevis pievieno. Pirmo trīsdesmit gadu laikā tā tev nepārtraukti dod, tāpēc vēlāk ir grūti pierast pie tā, ka tev kaut kas tiek atņemts. Tas nekad nebeidzas, šai sajūtai nav galapunkta, tu pastāvīgi cīnies, lai pieņemtu faktu, ka daba ņem savu, ka daba dara to, ko tā dara ar tavu ķermeni.
Vēlos uzsvērt, ka uzstāties ir milzīga privilēģija. Esmu gandarīts, ka esmu varējis dejot uz lielās skatuves, brīvi izpausties un strādāt ar visiem māksliniekiem, ar kuriem man bijusi iespēja sadarboties. Man tas nav darbs – tā ir dāvana. Esmu pateicīgs, ka varēju un joprojām varu to darīt.
Kādi ir ieguvumi, kļūstot vecākam?
Ieguvumi ir dzīve un pieredze. Visu izšķir pieredze: briedums palīdz daudz ko redzēt skaidrāk, uztvert kontekstā, izprast lietu būtību. Cilvēku vairs nevirza tikai emocionāli kāpumi un kritumi. Viņš spēj būt daudz uzmanīgāks. Varbūt tas nav raksturīgi visiem, bet es tā jūtos, gadiem ejot. Man patīk vērot, ko nozīmē būt bērnam. Tas ir tik skaisti! Kad pats esi bērns, to īsti nevar saprast – tu nespēj novērtēt, ko nozīmē būt bērnam, jo pats esi bērns.
Bērnu piedzimšana man ir vislielākā dāvana. Man ir aizraujoši būt bērnības lieciniekam. Redzu, kādu laimi bērnam sagādā spēja apgriezties! Viņš apgriežas ap savu asi – un tā ir visa viņa pasaule! Varbūt bērnam pat ir patīkami, ka no šīm kustībām nedaudz griežas galva. Tās ir tādas mazas, vienkāršas lietas, kas ir saistītas ar ķermeņa spēju atklāšanu un kas mums šķiet pašsaprotamas. Bērns tās atklāj pats, un ir aizkustinoši to novērot.
Kādas ir jūsu pašreizējās attiecības ar savu ķermeni?
Tās ir nepārtrauktas diskusijas. Es nemitīgi sarunājos ar savu ķermeni: mans ķermenis grib darīt mazāk, es gribu darīt vairāk.
Kura, jūsuprāt, ir visskaistākā cilvēka ķermeņa daļa?
Tā daļa, kuru jūs neredzat. Visskaistākais ir tas, ko deja atstāj pēc sevis. Tas, kas paliek, kad dejojoši ķermeņi pamet skatuvi.
Kura ir visskaistākā kustība, ko varat iedomāties?
Nav tādas fiziskas kustības, ko uzskatu par visskaistāko. Visas kustības ir skaistas, bet es teiktu, ka visskaistākā ir stāvēšana pilnīgā klusumā un mierā ar absolūtu pārliecību.
Jūs esat radījis ļoti daudz izrāžu un turpināt iestudēt jaunas. Ko jūs meklējat šajā darbā? Ko vēlaties panākt?
Parasti es pētu trīs galvenās tēmas: traumu, mitoloģiju un uzskatu sistēmas. Katrā izrādē cenšos atrast pavedienu, kas ļauj apvienot šos aspektus.
Iestudējumu veidošanā esat sadarbojies ar dažādiem komponistiem, instrumentālistiem, vizuālajiem māksliniekiem, rakstniekiem, aktieriem un citiem radošo jomu pārstāvjiem. Kustību jūs uztverat kā daļu no plašākas mākslas kopainas. Kāpēc jums allaž ir bijusi svarīga šī partnerība?
Es interesējos par iespēju stāstīt stāstus visās formās un žanros. Sadarbojos ar citiem māksliniekiem tāpēc, ka mani fascinē stāsti, ko viņi stāsta, izmantojot savu žanru, savu valodu.
Skats no aktrises Žiljetas Binošas un horeogrāfa un dejotāja Akrama Hana kopīgi veidotās izrādes in-i, ar kuru viņi apceļoja pasauli 2008./2009. gadā. Foto – Tristrams Kentons
Viena no jūsu spilgtākajām izrādēm, kuru man ir laimējies redzēt, ir in-i, ko 2008. gadā iestudējāt un izpildījāt duetā ar aktrisi Žiljetu Binošu. Scenogrāfiju tai ir radījis tēlnieks Anišs Kapūrs. Ko jaunu uzzinājāt par skatuves mākslu un radīšanas procesu, sadarbojoties un uzstājoties kopā ar Žiljetu Binošu, kura nav profesionāla dejotāja?
Tas ir viens no sarežģītākajiem darbiem, kādu jebkad esmu veidojis. Tas ir darbs, kurā bija visvairāk problēmu, – varu to teikt, atskatoties uz šo procesu ar laika distanci. Man tas noteikti ir viens no visproblemātiskākajiem darbiem. Tagad, šajā vecumā, es tādu izrādi vairs neiestudētu, bet tajā laikā, pirms sešpadsmit gadiem, darbs ar Žiljetu man bija atklājums. Viņa nav dejotāja, es neesmu profesionāls kinoaktieris. Esmu strādājis teātrī kopā ar Pīteru Bruku, bet kino ir kaut kas pavisam cits. Izrāde in-i bija izaicinājums, un es daudz ko iemācījos. Galvenais secinājums – ir jābūt pilnīgai skaidrībai, kādi ir jūsu nodomi, kad sākat kaut ko radīt.
Kāpēc in-i ir viens no jūsu visproblemātiskākajiem darbiem?
Tāpēc, ka Žiljeta un es vēlējāmies sasniegt kaut ko citu, katrs savu. Jā, mēs gribējām stāstīt par mīlestības meklējumiem un dažādām mīlestības izpausmēm, bet mums bija ļoti atšķirīgs veids, kā vēlējāmies to īstenot. Žiljeta ir aktrise, nevis režisore, un es esmu režisors un horeogrāfs. Žiljeta man daudz ko iemācīja, piemēram, ka vārdi nav svarīgākā daļa no tā, ko mēģinām pateikt. Vārdi ir tikai struktūra, un tā emocionālā iecere, ko mēģinām nodot, izmantojot izvēlētos vārdus, ir daudz svarīgāka nekā paši vārdi.
Ko esat iemācījies no sadarbības ar Silviju Gilemu – vienu no XX gadsimta beigu izcilākajām klasiski izglītotajām dejotājām –, ar kuru dejojāt jūsu 2006. gadā iestudētajā izrādē Svētie briesmoņi?
Silvija Gilema ir neticama. Man ļoti patika ar viņu strādāt – Silvija ir tik dāsna, un viņa pilnībā iegulda sevi darbā. Tas nekad nav stāsts par viņu un viņas ego, viņa vienmēr koncentrējas darbam, jo darbs ir galvenais. Silvija ir nevainojama profesionāle un godīga māksliniece. Kad lietoju vārdu "mākslinieks" un "māksliniece", es runāju par cilvēku, kurš nepārtraukti uzdod jautājumus par katru savas daiļrades aspektu. Tas kādu var padarīt traku, bet tā ir skaista, vērtīga īpašība. Es vēlētos, lai būtu vairāk mākslinieku, kuri ir tikpat ieinteresēti visā, ko viņi dara, kā Silvija Gilema. Viņa nav Silvija Gilema tikai tāpēc, ka ir lieliska dejotāja. Jā, viņa ir lieliska, bet ir arī citas lieliskas dejotājas, bet viņa ir Silvija Gilema, jo viņa ir tik ļoti ieguldījusi sevi visu tajā, ko viņa ir darījusi savā mākslā. Tieši tas viņu padara unikālu.
Silvija Gilema uz visiem laikiem ir mainījusi sieviešu lomu klasiskajā baletā (viņa dejoja no 1984. līdz 2015. gadam; 50 gadu vecumā māksliniece atstāja skatuvi – J. J.). Pirms viņas neviena dejotāja nav bijusi tik animālistiska, nevienai nav bijis tik lielas ietekmes uz šā žanra attīstību. Klasiskajā baletā sieviešu lomas lielākoties tiek skatītas vīriešu acīm. Silvija Gilema tam nepakļāvās, viņa teica: "Es to varu darīt, bet es to darīšu pa savam. Es esmu zvērs." Tāda viņa arī bija uz skatuves – viņa bija zvērs. Viņas paraugam seko citas sievietes dejas mākslā, Silvija Gilema turpina viņas iedvesmot. Viņa ir parādījusi, ka ir visdažādākie veidi, kā izpausties dejā, un to var darīt citādi – ne tā, kā ir bijis pieņemts līdz šim.
Esat iestudējis horeogrāfiju Kailijas Minogas turnejai Showgirl: The Homecoming Tour (2006–2007). Kādi ir jūsu iespaidi par darbu ar Kailiju?
Kailija ir brīnišķīga. Viņa ir viena no tām retajām māksliniecēm, kas dzīvē un darbā ir tieši tāda, kādu mēs redzam viņu uz skatuves un publiskajā telpā. Viņa neko netēlo. Ikvienam cilvēkam ir daudz šķautņu un īpašību, ko izvēlamies atklāt dažādās situācijās. Ir viena puse, ko parādām sabiedrībai. Ir vēl viena puse, ko atklājam ģimenei. Ir puse, ko rādām saviem vecākiem. Ir puse, ko rādām saviem bērniem. Kailija visās situācijās ir silta un apburoša – tāda viņa ir publikas priekšā, tāda viņa ir dzīvē, tāda viņa ir mēģinājumu telpā, un tas bija visskaistākais atklājums darbā ar viņu.
Džungļu grāmata: pārrakstīta
Dailes teātra Lielajā zālē 10., 11., 12.IV plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 40–120
Informācija: akramkhancompany.net