Diriģents Karels Marks Šišons neslēpj, ka viņam joprojām pietrūkst LNSO

K. M. Šišons: "Latviešu komponistu mūziku man patīk atskaņot divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka, manuprāt, tā ir ļoti kvalitatīva. Tas ir pats galvenais. Otrkārt, tāpēc, ka to izprotu. Esmu apprecējies ar latvieti, strādājis Latvijā un dzirdējis, kā šo mūziku spēlē latviešu orķestris. Jūs nevarat iedomāties, cik grūti ir ar citiem orķestriem labā kvalitātē nospēlēt Emīla Dārziņa . Ir gandrīz neiespējami viņiem izskaidrot, kādu skaņu no viņiem gaidu. Tā ir ļoti īpaša latviskā melanholija, kādas nav ne vāciešiem, ne austriešiem, ne spāņiem. Attiecībā uz Andri Dzenīti viss ir ļoti vienkārši. Mūsu starpā ir īsta, reāla sadarbība. Tā nebeidzas ar to, ka es pasūtu un viņš man iesniedz jauno skaņdarbu. Es izstāstu, kur un kādos apstākļos šī mūzika izskanēs (kādā kontekstā, koncerta sākumā vai beigās), un viņš komponēdams to patur prātā. Mani ļoti iepriecina sadarbība ar komponistu, ar kuru radoši saprotamies, kurš ieklausās manās domās, ar kuru strādājam kopā. Domāju, ka tieši tāpēc Dzenīša mūzikai ir tādi panākumi orķestros. Kad divi mākslinieki ir vienisprātis, to jūt arī orķestris, tad arī rezultāts ir labāks. Tas attiecas arī uz manu un Elīnas sadarbību.

Gribu vēl piebilst, ka mūsu dienās ar daudziem komponistiem vispār nekāds kontakts nav iespējams. Viņi nenāk uz mēģinājumiem, neatnāk pat uz koncertu. Andris ir katrā mēģinājumā. Viņam rūp viņa darbs, un viņš ir ne tikai profesionāls, bet arī saprotošs. Varam runāt, kas skanēs un kas ir jāmaina."

Kāpēc no atmiņas neizblāv Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra tēls?

Tiklīdz izkāpu Rīgas lidostā un it īpaši, kad ierados Vecrīgā, pirmās atmiņas uzreiz, protams, bija par LNSO. Tas bija un vēl joprojām ir mans bērns. Neuzdodu jautājumus, taču sekoju, ko tas dara. Protams, man šī orķestra pietrūkst.

Strādājot Rīgā, daudzas ieceres neļāva īstenot naudas trūkums. Zārbrikenē problēmu nav?

Zārbrikenē man savus plānus, ambīcijas īstenot ir vieglāk, jo orķestra mūziķu vidējais atalgojums ir aptuveni 30 000 eiro gadā, solistiem (grupu koncertmeistariem) - 40 000 eiro. Ja vajadzīgs baroka timpānists, tādu nopirks. Orķestrim ir ļoti labas mēģinājumu telpas un lieliska koncertzāle. Nauda ir liela priekšrocība, tomēr orķestra mūziķi Vācijā jūtas jau pārāk komfortabli un droši. Visus aizsargā Vācijas darba likums, arodbiedrības ir ļoti labi organizētas, un viņi var arī necensties pēc augstāka emocionālā rezultāta, dedzīgākas pašatdeves. Mūziķi Vācijā ir ļoti atbildīgi, vienmēr ir ļoti labi sagatavojušies mēģinājumiem. Viņi ir augstā līmenī, tomēr emocionālais kontakts ar orķestri Rīgā man bija daudz lielāks, būtiskāks. Es tiešām jutu, ka LNSO man atsaucas un dāvā savu dvēseli, it īpaši koncertos. To sajuta arī publika, tā nāca tieši šīs emocionālās pašatdeves dēļ. Zārbrikenē man tā mazliet pietrūkst. Nekaunos atzīties, ka man iekšēji pietrūkst LNSO. Tomēr domāju, ka aizgāju īstajā brīdī.

Šosezon gaidāmo debiju Ņujorkas Metropolitēna operā gaidāt ar satraukumu?

Tas ir liels izaicinājums, tomēr tas nav tik grūti kā citur, jo Ņujorkas Metropoles operai ir izcils orķestris. Lielisks ir arī koris, un Madama Butterfly izrādēs gaidāms spožs solistu sastāvs un teātra darbs ir organizēts izcili. Es nenervozēju. Ļoti gaidu šo notikumu un tikšanos ar Kristīni Opolais, kura dziedās četrās no 13 izrādēm, kuras diriģēšu šā gada pavasarī. Publika nopērk biļeti, un publika ir galvenais tiesnesis, vērtētājs. Tā ir mākslinieka dzīve. Bet pat tad, ja mūziķi vai pats esmu kļūdījies - un ir pilnīgi normāli, ka tā notiek -, es priecājos par to, kas man ir. Man ir brīnišķīga dzīve, divas lieliskas meitas, jauka māja Malagā un Rīgā. Vai man ir iemesls žēloties? Tā ir spāņu pieeja: strādāt, lai dzīvotu, nevis otrādi. Malagā, kur joprojām jūtama krīze, nupat bija liels skandāls, jo pašvaldība nopirka svētku eglīti un rotājumus par 250 000 eiro. Viens mans draugs, vācietis, atbrauca un teica: redzi, Spānijā ir krīze, toties ir krāšņi svētki, kamēr man Vācijā krīzes nav, bet ir ļoti skopi rotāta eglīte.