Pirms šova Teo Hačkrafts un Ādams Andersons sniedza interviju Diena.lv, savukārt pēc uzstāšanās mūziķi atzina, ka šis bija viens no lieliskākajiem un arī viskuplāk apmeklētajiem turnejas koncertiem, tāpēc viņi labprāt atgrieztos Latvijā un atkal uzspēlētu festivālā Positivus, kurā jau viesojušies 2011. gadā.
Kontinentālajā Eiropā attieksme pret Hurts ir daudz labvēlīgāka nekā grupas dzimtajā Lielbritānijā. "Duets ir neprātīgi populārs Eiropā, kur, godīgi sakot, klausītājiem patīk viss, kas kaut nedaudz atgādina Depeche Mode," pirms divām nedēļām, recenzējot Hurts šovu Londonas koncertzālē Troxy, vēstīja britu laikraksts The Guardian.
Pret žurnālistiem vokālists Teo Hačkrafts un ģitārists un taustiņinstrumentālists Ādams Andersons izturas draudzīgi un pat aizkustinoši. Ādams pēc Arēnā Rīga notikušajām intervijām ar lielu interesi centās noskaidrot, kurš/kura no žurnālistiem/žurnālistēm tik labi smaržo. Apostot visus aizdomās turamos, viņš diplomātiski paziņoja, ka viņam patīk visi aromāti. Tikmēr Teo Hačkrafts atzinās, ka viņš brieduma gados gribētu izskatīties tikpat stilīgi kā Deivids Linčs.
Kas jūs visvairāk sāpina?
Teo: Paģiras! Taču šodien man to nav. Es jūtos labi.
Ādams: Man gan ir tādas vieglas paģiras.
Tās jūs vienmēr piemeklē pēc koncertiem?
Ādams: Ne vienmēr. Dažreiz.
Teo: Ja ir paģiras, tas nozīmē, ka esam nospēlējuši labu koncertu.
Kas notiek, ja koncerts nav tik labs?
Ādams: Tad mums nav paģiru, vai arī tās ir pavisam briesmīgas. Neizturamas.
Jūs vienmēr izskatāties perfekti, un cilvēkiem šķiet, ka jūs pavadāt pārāk daudz laika pie spoguļa. Vai tiešām tā ir?
Teo: Hahaha! Nē. Jums tas var šķist aizdomīgi, taču atbilde ir – nē. Varbūt tā izskatās no malas. Tieši tāpēc mēs vienmēr ģērbjamies melnā – izskatās, ka allaž esam eleganti. Tas ir triks. Acu apmāns. Ģērbieties melnā, un visi domās, ka esat ļoti smalki.
Ādams: Godīgi sakot, mēs tikai pirms desmit minūtēm esam izkāpuši no gultas. Mēs abi daudz vairāk laika tērējam, ņemoties ar saviem viedtālruņiem, nekā skatoties uz sevi spogulī.
Parunāsim par mūziku. Jūsu debijas albumā Happiness ir dziesma Devotion, kurā skan Kailijas Minogas balss. Jaunā albuma Exile kompozīcijā Help klavieres spēlē Eltons Džons. Ar kuru zvaigzni plānojat sadarboties, ierakstot trešo disku?
Ādams: Mēs vienmēr esam jūsmojuši par Prinsu, taču es nedomāju, ka viņš būs pieejams. Galvenais, lai dziesma būtu piemērota viesim – Eltona Džona klavierspēle ideāli piestāv skaņdarbam Help.
Teo: Gan ar Kailiju, gan ar Eltonu Džonu viss notika negaidīti. Mēs bijām pietiekami drosmīgi, lai viņus uzaicinātu. Komponējot dziesmu Devotion, mēs padomājām: būtu forši, ja tajā skanētu Kailijas vokāls. Kāpēc lai mēs viņai to nepiedāvātu? Tajā laikā neviens nezināja, kas mēs esam, taču mēs nolēmām pamēģināt. Aizsūtījām e-pastu. Kailija atbildēja: jā, es piekrītu – gaidiet ciemos. Mēs, protams, bijām šokā.
Ar kuru no dīvām gāja grūtāk – ar Kailiju vai Eltonu?
Ādams: Nebija grūti ne ar vienu. Ne Kailija, ne Eltons nav dīva. Jā, viņi ir slavenības, taču abi ir brīnišķīgi cilvēki. Eltons mums stāstīja par futbolu, saviem bērniem, savu dzīvi. Nekas neliecināja par to, ka viņam būtu milzīgs ego. Eltons bija laipns un atvērts.
Teo: Gaidot viņu, mēs bijām uztraukušies, jo nezinājām, ko gaidīt. Tas bija ļoti nozīmīgs notikums – tūlīt nāks Eltons Džons, lai ierakstītu klavieru partiju mūsu dziesmai! Jau brīdī, kad viņš ienāca, mēs sapratām, kas viņš ir par cilvēku. Eltons izdarīja darbu pusstundas laikā, un tad viņš vienkārši palika pie mums uz vairākām stundām. Mēs ar Ādamu saskatījāmies: OK, nu ja viņš vēlas palikt...
Vai sers Eltons jums deva kādu vērtīgu padomu par to, kā var izdzīvot mūzikas industrijā?
Teo: Labākais padoms bija viņa personība un attieksme. Tas, ka viņš visu laiku ir tik patīkams un laipns. Viņš izrādīja lielu interesi par mūsu darbu, un tas mums tik daudz nozīmēja – tā ir ļoti vērtīga atziņa, kas mums palīdz darboties. No viņa var mācīties, kā izturēties pret cilvēkiem, kā veidot labvēlīgu atmosfēru ap sevi. To pašu var mācīties no Kailijas. Viņa vienmēr ir tik gracioza un optimistiska – tās ir kvalitātes, kuras ļoti grūti sevī attīstīt un uzturēt, jo īpaši, ja tu esi publiska persona. Tas iedvesmo.
Kad Mančestrā ierakstījāt savu pirmo albumu, jūs abi bijāt bezdarbnieki un dzīvojāt nabadzībā. Jauniešu bezdarba līmenis Eiropā ir augsts, un nabadzība ir aktuāla problēma. Vai lēmums kļūt par popzvaigzni ir labs risinājums?
Teo: Tolaik ilgus gadus mēs bijām maznodrošinātie, mums nebija algota darba, taču mēs konsekventi nodarbojāmies ar mūziku, komponējām dziesmas – tas bija vienīgais veids, kā neieslīgt depresijā. Mēs bijām aizņemti ar savu mūziku, un mums nebija laika žēloties un raudāt. Patiesībā mēs darījām to pašu, ko darām pašlaik. Mēs katru dienu saceram dziesmas un sniedzam koncertus.
Ādams: Viss ir atkarīgs no jūsu pārliecības par saviem spēkiem un gatavības turpināt, pat ja saskaraties ar grūtībām. Mēs vienmēr esam bijuši ļoti pārliecināti par to, ko darām. Mums nebija citas izvēles, mēs negribējām darīt neko citu. Bezdarbs bija viens no šķēršļiem, taču mēs centāmies to ignorēt. Ne visi jaunie mūziķi spēj to izturēt un būt tik mērķtiecīgi. Daži, nonākot līdzīgā situācijā, padodas, viņiem nolaižas rokas.
Jūs bijāt tik pārliecināti, ka jums izdosies gūt panākumus?
Ādams: Mums bija jābūt pārliecinātiem, jo vienīgā alternatīva būtu smaga depresija. Mēs turpinājām strādāt. Mēs katru dienu atceramies par to, cik sīvi mums bija jācīnās. Šī apziņa dod pārliecību un spēku. Tas arī nozīmē, ka panākumi, kuri gūti tik smaga darba rezultātā, neaizmiglos tavu prātu.
Teo: Turklāt mūsu mērķis nekad nav bijis nopelnīt daudz naudas. Mēs tikai vēlējāmies gūt baudu no tā, ko darām, lai cik banāli tas izklausītos. Mēs neesam mainījušies.
Cik lielā mērā jūs jūtaties piederīgi Mančestrai?
Ādams: Mančestra ir pilsēta, kurā pirms daudziem gadiem mēs satikām viens otru un kurā mēs iemācījāmies kopā radīt mūziku. Viss labais un sliktais, ko esam piedzīvojuši, ir noticis Mančestrā. Atgriešanās Mančestrā katru reizi ir ļoti emocionāls piedzīvojums.
Teo: Mēs dzīvojam Londonā, taču Mančestra ir daļa no mūsu grupas. Mančestra ir daļa no mums. Tur tika ierakstīti abi Hurts albumi. Šī pilsēta, tās sajūtas dzīvo mūsu dziesmās. Mēs uzstājāmies Mančestrā pirms divām nedēļām, un katru reizi, esot tur, es spēju saredzēt mūsu mūziku Mančestras vidē. Tai ir milzīga ietekme uz mūsu daiļradi, jo tieši tur mēs esam iemācījušies sacerēt dziesmas. Katram skaņdarbam ir piestiprināta kāda noteikta emocija un atmiņas.
Tomēr Hurts dziesmas ļoti atšķiras no tās mūzikas, kuru vairums klausītāju asociē ar leģendāro Mančestras scēnu.
Ādams: Es domāju, ka arī mūsu mūzikā ir elementi, kas atspoguļo Mančestras kultūru. Tādas grupas kā Oasis bija ļoti ambiciozi un vērienīgi domājošas, tās neradīja mūziku tikai Mančestrai vai tikai par Mančestru – tā bija globāla, universāla parādība. To pašu var teikt par The Smiths un New Order. Mančestrā vienmēr tapusi mūzika, kura centās izlauzties lielajā pasaulē, jo mūziķiem bija vērienīgs domu gājiens. Mēs esam daļa no šīs kultūras. Mēs ļoti gribējām apceļot pasauli ar savu mūziku. Ambīcija ir iekodēta katras Mančestras grupas DNS.
Teo: Mēs pārstāvam savu laiku. Mēs neesam tā paša laika pārstāvji kā Oasis vai The Smiths. Tajā laikā Mančestra bija pavisam cita un mūzika arī. Pašlaik Mančestra ir moderna, lieliska un diža pilsēta. Tā vairs nav tik depresīva kā agrāk.
Kuras ir jūsu iemīļotākās vietas Mančestrā?
Teo: Man patīk rajons Castlefield, kas atrodas kanāla malā. Ļoti skaista, sena vieta.
Ādams: Es labprāt aizbraucu uz laukiem ārpus Mančestras. Pilsētas centrs ir mazs, tur ir tikai viena augstceltne. Tā nav ne Londona, ne Ņujorka. Ārpus pilsētas ir brīnišķīgi dabas skati.
Teo: Mančestrā ir klubs The Star and Garter, kuru mēs regulāri apmeklējām.
Šovasar es biju šajā klubā, tajā kopš 1994. gada katra mēneša pirmajā piektdienā notiek Morisejam un The Smiths veltīta diskotēka.
Teo: Jā! Vau! Tu tur esi bijis? Tas ir unikāls klubs, ļoti nozīmīgs pilsētai, tās iedzīvotājiem un arī mums. Sen tur neesam bijuši.
Kas, jūsuprāt, pašlaik ir britu populārās mūzikas simbols?
Teo: Pēdējo gadu tas noteikti ir Kelvins Hariss, kurš pārstāv britu mūziku visā pasaulē. Viņš un Adele ir divas lielākās zvaigznes, kuras parādījušās Lielbritānijā pēdējos 10–15 gados. Viņu mūzikas skanējums ir ietekmējis klausītājus visā pasaulē.
Nesen jūs ierakstījāt dziesmu Under Control kopā ar Kelvinu Harisu. Vai tas ir virziens, kurā turpmāk attīstīsies jūsu skanējums?
Teo: Mums bija interesanti kļūt par kāda cita mūziķa darba sastāvdaļu. Kelvins Hariss ir dīdžejs un elektroniskās mūzikas meistars, un viņa skanējums nemaz nav tik atšķirīgs no tā, ko darām mēs, taču tā tomēr ir cita pasaule.