Franču režisora Žana Pola Salomē filmas Dīlere/La Daronne/Mama Weed (2020) iznākšana uz ekrāniem sākotnēji bija paredzēta pavasarī, taču koronavīrusa pandēmijas dēļ tika atlikta. Pirmizrāde Parīzē notika pagājušās nedēļas nogalē – Izabella Ipēra apmeklēja Dīleres seansu sava dēla Lorenco vadītajā kinoteātrī Christine Cinéma Club. No piektdienas, 11. septembra, Dīlere tiek demonstrēta Latvijā. Detektīva scenārijs ir tapis pēc juristes Anloras Kēras romāna. Daudzas krimināllietas, ar kurām viņa ir nodarbojusies, ir bijušas saistītas ar narkotiku izplatīšanu. Dialogi grāmatā ir balstīti reālos notikumos.
Izabellas Ipēras atveidotā varone Pasjansa Portefē strādā policijā par arābu valodas tulci. Viņa piedalās noziedznieku izsekošanā un aizturēšanā. Pasjansa ir nogurusi un izjūt naudas trūkumu, pat mīlas dēka ar policijas narkotiku apkarošanas departamenta šefu (lomā Ipolits Žirardo) nespēj viņu iedvesmot. Jau divdesmit gadu Pasjansa ir atraitne. Viņai ir divas meitas un slima, bet joprojām ekstravaganta māte, kura dzīves pēdējās dienas vada veco ļaužu pansionātā (šeit viņu dēvē par Princesi). Pasjansa mīt Parīzes rajonā, kurā viņas kaimiņi ir apsviedīgi ķīnieši. Viņa ir iesaistīta nopietnā operācijā – Pasjansa palīdz savam mīļākajam noķert marokāņu narkotiku dīleru bandu.
Negaidīti liktenis tulkotājai piespēlē iespēju pārtvert šo kravu – tonnu hašiša! Pasjansa uzliek hidžābu, rada jaunu identitāti un sāk narkotiku izplatīšanas biznesu, taču paralēli turpina strādāt policijā un izmeklēt šo lietu. Viņas ikdiena kļūst krāsaināka, dāma izjūt adrenalīna pieplūdumu, beidzot tiek galā ar savām ieilgušajām finansiālajām grūtībām un ar ķīniešu kaimiņienes palīdzību iesaistās naudas atmazgāšanas procedūrā. Par varones palīgu un uzticamo draugu kļūst bijušais policijas suns ar iesauku DNS, dzīvnieka specializācija ir banknošu un narkotiku meklēšana.
Policijas šefs jūt, ka noslēpumainā sieviete, kura tirgo narkotikas milzīgā daudzumā, ir pavisam tuvu, bet atmaskot savu padoto nespēj. Arābu sievieti dīleri meklē arī noziedznieki, kuriem piederošo kravu viņa ir nozagusi. Nepiemērotā brīdī nomirst Pasjansas māte, un viņai kopā ar meitām ir jāizpilda mātes pēdējā vēlēšanās – Princeses pelniem ir jābūt izkaisītiem kādā no dārgajiem Parīzes veikaliem. Sievietes dodas uz lielveikalu Galeries Lafayette. "Dariet to blakus tikai tiem zīmoliem, kas viņai patika!" padomu meitām sniedz Pasjansa.
Dīlerē ieskanas sieviešu un etniskās solidaritātes notis, filma nav izskaistināta ar politkorektuma žestiem – franču kino to var atļauties. Tāpat arī Izabella Ipēra pēc izaicinošām lomām radikālāko autoru darbos var atļauties nospēlēt izklaidējošā filmā. Viņa tēlo virtuozi – aktiermākslā Izabella Ipēra ir sasniegusi teju biedējošu perfekcionismu, kas varētu šķist automātisks. "Izabellai Ipērai ir tik ilga karjera un tik bagātīga filmogrāfija, bet viņā saglabājas tāda kā nevainīga attieksme pret kino un neremdināma vēlme tēlot," aktrisi raksturo Dīleres režisors Žans Pols Salomē.
Izabella Ipēra Parīzē sniedza interviju KDi neilgi pirms brīža, kad dzīvē iestājās ilgstoša pauze Covid-19 uzliesmojuma dēļ.
Ar ko jūs piesaistīja filmas Dīlere projekts?
Pirms kāda laika izlasīju grāmatu, kura ir scenārija pamatā. Tās autore ir bijusī juriste Anlora Kēra. Pēc tam es dzirdēju viņas interviju radio ēterā un nodomāju – cik interesanti! Paralēli Žanam Polam Salomē radās ideja ekranizēt šo stāstu. Tā bija laimīga sakritība, un mēs nolēmām īstenot šo ieceri kopā.
Vai, gatavojoties lomai Dīlerē, jums bija jāiedziļinās Parīzes narkotiku tirgotāju ikdienā?
Filmējoties es izmantoju savu iztēli. Šī filma nav narkotiku tirdzniecības pētījums, tā nav dokumentāla filma. Tā ir fantāzija – tas ir tas, kas mani piesaista. Mākslas darbs dzimst tā radītāju iztēlē – romāna autores Anloras Kēras iztēlē, režisora Žana Pola Salomē iztēlē, manā iztēlē. Mēs redzam, kas notiek reālajā dzīvē, un kaut ko paņemam no tās, bet pamatā tā ir fikcija.
Vai viegli bija iemācīties runāt arābu valodā?
Es to vienkārši izdarīju. Tas paņēma kādu laiku. Man bija nodarbības ar pedagogu. Es to iemācījos un pēc tam visu aizmirsu.
Šķiet, narkodīleri līdz šim vēl neesat spēlējusi.
Smieklīgākais šajā filmā ir tas, ka, ņemot vērā, cik daudz narkotiku ir varones rīcībā, viņa tikai vienu reizi ir redzama ar cigareti. Tas man šķita skaisti – darbiņš ir padarīts, beidzot var uzsmēķēt. Pieļauju, ka šai sievietei dzīvē ir daudz baudas avotu.
Kā jums izdevās nodibināt saikni ar savu ekrāna partneri suni?
Šis ir labs jautājums. Ar suni man bija jārunā suņu valodā. To gan nav viegli apgūt. Es labāk sarunājos arābu valodā nekā suņu valodā. Suns bija jauks, ļoti izteiksmīgs. Pirms filmēšanas sākuma mums bija dažas tikšanās, mēs kopā apciemojām dažus manus draugus. Mums blakus bija arī instruktors. Režisors Žans Pols Salomē filmēja suni kā īstu personāžu. Viņš izrādījās labs aktieris.
Vai, izvēloties lomas, jūs cenšaties pārsteigt sevi vai skatītājus?
Es neuzdodu sev šādu jautājumu. Visi lieliskie raksturi ir neparedzami. Tie paši par sevi ir kā pārsteigums, un man ir gandarījums tos atveidot. Tā ir lielākā tēlošanas bauda. Es pati bieži vien nezinu, kas ar manu personāžu notiks tālāk, un varu to attiecināt arī uz Dīleres galveno varoni.
Viss, kas notiek Pasjansas dzīvē, ir neprognozējams. Peripetijas, kurās nonāk šī sieviete, atklāj daudzas nianses un krāsas viņas personībā. Viņa pati ir pārsteigta par savām spējām, par kurām viņai nav bijis ne jausmas. Izrādās, viņa ir bezbailīga un var rīkoties pilnīgi amorāli. Vienmēr ir interesanti vērot, kā dažādas situācijas atsedz cilvēka būtību. Nav tā, ka viņa pamostas ar domu – šodien es rīkošos tā! Nē, viņa rīkojas atbilstoši apstākļiem, reaģējot uz to, ko viņa dzird un kas notiek ap viņu. Pasjansa nekad nav varējusi iedomāties, ka darīs to, ko viņa dara.
Cik ciešas ir jūsu personiskās attiecības ar varonēm, ko tēlojat kino un teātrī? Pagājušajā gadā jūs daudz spēlējāt uz skatuves – vispirms Floriana Zellera lugā Māte Ņujorkā, pēc tam režisora Roberta Vilsona iestudējumā Marija teica to, ko teica, kas apceļoja Eiropu. Ar kinovaroni jūs pavadāt mēnesi vai divus no savas dzīves, savukārt ar tēlu, ko atveidojat teātrī, – ilgāku periodu. Vai no tā mainās jūsu attieksme pret varonēm? Varbūt ar teātra personāžiem satuvināties vairāk?
Nē, mana attieksme pret savām varonēm kino un teātrī ir vienāda. Skaidrs, ka šīs ir divas dažādas mākslas jomas. Skatītājs filmu un izrādi uztver citādi, tās ir divas atšķirīgas situācijas. Taču es neteiktu, ka tās ir atšķirīgas situācijas pašam aktierim. Man fikcija vienmēr ir fikcija neatkarīgi no tā, vai esmu uz skatuves vai kinokameras priekšā. Nekas nemainās.
Vai ir kaut kas tāds, ko jūs nevarētu nospēlēt?
Ak jā! Es nevaru spēlēt sliktās filmās. Tas ir ļoti sarežģīti.
Kā var zināt, vai filma būs laba vai slikta?
Tur tā lieta, ka to nevar zināt. Citādi jau būtu viegli. Taču patiesībā tas nav stāsts par to, vai filma ir laba vai slikta. Tas ir neprognozējami. Vieniem filma patiks, citiem – ne. Tā ir spēle. Visus apmierināt nevar, un es šaubos, vai ir iespējams uzņemt filmu, kas patiks visiem. Dažreiz cilvēki pasaka labas lietas, citreiz – sliktas. Aktieru darbā nekad nav monotonijas. Tas būtu garlaicīgi.
Vai varētu teikt, ka jūs filmējaties pašas priekam?
Jā, bet tas nav egoistisks prieks. Galu galā mēs uzņemam filmas paši sev. Ja atmetam ārējos parametrus, visu, kas ir saistīts ar panākumiem, kurus prognozēt ir neiespējami, varu teikt – jā, es gūstu baudu filmējoties. Nu tā, nedaudz baudas. Darot to, nemēģinu skatīties nākotnē un lolot kaut kādas ilūzijas. Es filmējos filmēšanās dēļ, tas arī viss.
Vai tad, kad filma ir pabeigta, jūs varat pasmieties par to, ko redzat uz ekrāna?
Es varu ne tikai pasmieties. Piemēram, Dīlere nav tikai komēdija, kas liek nepārtraukti smieties. Man pašai filmās vislabāk patīk dažādas mazas detaļas. Gatavojoties filmēšanai, es sev nesaku: tagad filmēšos komēdijā, pēc tam – drāmā. Pat tādā filmā kā Mihaela Hanekes Klavierskolotāja var atrast pieklusinātas smieklīgas nianses un humoru. Es nenovelku striktas žanriskas robežas. Dažreiz izdodas sasmīdināt skatītājus, citreiz – ne.
Ja runājam par Klavierskolotāju un Dīleri, vai var teikt, ka dažādām lomām jūs pieejat atšķirīgi?
Nē, mana pieeja neatšķiras. Lai ko es daru, lai kādu lomu spēlēju, vienmēr saglabāju nelielu distanci no savas varones. Ir nepieciešama zināma atsvešinātība. Tikai šādā gadījumā es varu labi notēlot.
Kad jūs sapratāt, ka ir nepieciešama šī distance? Vai tas ir veids, kā mēģināt izveidot "drošības spilvenu"?
Nē, tas nav saistīts ar drošību. Vienkārši man patīk aktieri, kuri ievēro distanci no tā, ko viņi dara. Tas atstāj plašāku telpu skatītājam interpretēt to, ko viņš redz, un novērtēt aktiera sniegumu.
Vai no vienām lomām ir vienkāršāk distancēties nekā no citām?
Nē, jo tā ir mana distance un es pati to nosaku.
Vai esat to praktizējusi arī karjeras sākumā?
Īpaši karjeras sākumā!
Kā jūs vērtējat aktierus, kuri, šķiet, pilnībā saplūst ar lomu un dziļi ieiet tēlā kā, piemēram, Vākīns Fīnikss filmā Džokers?
Tas ir burvīgi! Tas neizslēdz distancēšanās iespēju. Vākīns Fīnikss neiedomājami labi nospēlēja šo lomu. Man ļoti patika Džokers.
Vai jūs kaut ko mācāties no savām varonēm? Vai viņas ietekmē jūsu dzīvi?
Nē, es neko nemācos ne no savām varonēm, ne no filmām, kurās piedalos vai esmu piedalījusies. Nedaru šo darbu, lai kaut ko iemācītos. Kā jau teicu, es to daru, jo man patīk šis darbs. Es mācījos, kad gāju skolā. Es vairs neesmu skolā.
Vai esat laimīga, kad strādājat?
Esmu laimīga pat tad, kad nestrādāju. Protams, strādājot jūtos gandarīta. Esmu ļoti... izlutināta. Pola Verhovena filmā Viņa es tiku izvarota, tagad esmu narkodīlere. Manā profesionālajā dzīvē ir tik daudz notikumu! Tūlīt spēlēšu mātes lomu Tenesija Viljamsa lugā Stikla zvērnīca uz Parīzes Odéon-Théâtre de l’Europe skatuves.
Ko sagaidāt no šīs izrādes?
Pirmo reizi sadarbojos ar Ivo van Hovi. Viņš ir izcils režisors, esmu redzējusi daudz viņa darbu. Ar nepacietību gaidu Ivo van Hoves iestudēto Vestsaidas stāstu Ņujorkas Brodvejā. Man ir laimējies strādāt ar labākajiem režisoriem, vai tas būtu Roberts Vilsons vai Ivo van Hove. Tā ir brīnišķīga dāvana jebkurai aktrisei.