Pasaules slavu aktrisei Noemijai Merlānai (1988) atnesa galvenā loma franču režisores Selīnas Siamā vēsturiskajā drāmā Lēdijas portrets ugunī/Portrait de la jeune fille en feu/Portrait of a Lady on Fire (2019). 2020. gadā Noemija stājās kameras otrā pusē un uzņēma savu pirmo pilnmetrāžas filmu Mi iubita mon amour, kas tika iekļauta 2021. gada Kannu kinofestivāla programmā. Aktrise ir spēlējusi franču režisora Žaka Odiāra urbānajā drāmā Parīze, 13. rajons/Les Olympiades/Paris, 13th District (2021) un franču režisoru Ērika Toledano un Olivjē Nakaša komēdijā par aktīvismu Grūtais gads/Une année difficile/A Difficult Year (2023).
Noemija Merlāna (no labās) un Adele Enela režisores Selīnas Siamā vēsturiskajā drāmā Lēdijas portrets ugunī (2019). Publicitātes foto
Erotikas dīva
Par lomu franču režisora Luija Garela kriminālkomēdijā Nevainīgais/L’Innocent/The Innocent (2022) Noemija Merlāna ir saņēmusi Francijas augstāko kinobalvu Cēzars kā labākā otrā plāna aktrise. Viņai jau ir vairāk nekā trīsdesmit kinolomu. Savu profesionālo karjeru Noemija jaunībā sāka kā modele, tāpēc nav brīnums, ka viņa ir Francijas modes nama Louis Vuitton seja. Uz dažādu festivālu un ceremoniju sarkanā paklāja Noemija žilbina Louis Vuitton dizainera Nikolā Geskjēra darinātajās kleitās.
Par lomu režisora Luija Garela kriminālkomēdijā Nevainīgais (2022) Noemija Merlāna ir saņēmusi Francijas augstāko kinobalvu Cēzars kā labākā otrā plāna aktrise. Publicitātes foto
Pērn rudenī Sansebastjanas kinofestivālā notika franču režisores Odrijas Divānas erotiskās drāmas Emanuela/Emmanuelle (2024) pirmizrāde ar Noemiju Merlānu titullomā. Tā ir rakstnieces Emanuelas Arsānas 60. gadu romāna Emanuela ekranizācija feministiskā skatījumā. Aktrise ir piedalījusies arī lielos starptautiskos projektos – viņa ir filmējusies kopā ar Keitu Blānšetu amerikāņu režisora Toda Fīlda psiholoģiskajā drāmā Tāra/Tár (2022) un kopā ar Keitu Vinsletu amerikāņu režisores Elenas Kurasas kara drāmā Fotogrāfe/Lee (2023).
Uz Latvijas kinoekrāniem tikko ir iznākusi Noemijas Merlānas otrā režisētā spēlfilma Balkonetes/Les femmes au balcon/The Balconettes (2024), kuras pirmizrāde pērn notika Kannu kinofestivāla ārpuskonkursa – pusnakts seansu – programmā.
Flirts ar sliktu gaumi
Rakstīt scenāriju Noemijai Merlānai palīdzēja filmas Lēdijas portrets ugunī autore Selīna Siamā. Balkonetes ir trakulīga, asiņaina feministiska komēdija ar farsa un šausmu filmas elementiem. Filmas sižets risinās svelmainās vasaras dienās Marseļā, un tā vēsta par seksuālu vardarbību. Noemijai Merlānai ir svarīgi stāstīt mūsdienīgus, atklātus sieviešu stāstus, balstoties savā sāpīgajā pieredzē. "Balkonešu sākumpunkts ir spēcīga, atbrīvojoša tieksme pēc humora, absurda un fantāzijas. Tā ir žanru kombinācija, kas atspoguļo vēstījuma daudzpusību – apspiestības nosodījumu vairākās formās un sapņainu atbrīvošanās veicināšanu," savu ieceri raksturo Noemija Merlāna.
Sanda Kodreanu (no kreisās), Suheila Jakuba un Noemija Merlāna filmā Balkonetes (2024). Publicitātes foto
Galvenās varones ir trīs draudzenes – aktrise Elīza (viņu atveido pati Noemija Merlāna), rakstniece Nikola (Sanda Kodreanu) un tiešsaistes seksa pakalpojumu sniedzēja Rubija (Suheila Jakuba). Noemija Merlāna neslēpj, ka viņai patīk košas, skaļas, ekstravagantas personības – sievietes ar raksturu –, kuras reizēm atļaujas būt līdzīgas karikatūrām. Meiteņu azartiskā aizraušanās ar izskatīgu fotogrāfu (seriāla Emīlija Parīzē zvaigzne Likā Bravo), kuru viņas vēro no sava balkona un pēc tam apciemo, beidzas traģiski, groteski un satīriski. Jaunajām sievietēm ir jātiek galā ne tikai ar līķi, kas ir zaudējis stratēģiski svarīgu ķermeņa daļu, bet arī ar daudzu jo daudzu seksuālu plēsoņu, izvarotāju un agresoru rēgiem.
Balkonetes var šokēt un satricināt skatītājus, un filmas autore apgalvo, ka viņas izvēlētā stāstījuma maniere un estētika atbilst viņas pašas būtībai. "Šāds vēstījuma stils man šķita visinteresantākais ceļš, kā aprakstīt sievišķību un izpētīt visu, par ko vēlējos runāt. Es vēlējos panākt krāsu un faktūru sajaukumu, radīt spilgti izaicinošu filmu, kas flirtē ar sliktu gaumi un vulgaritāti, vienlaikus saglabājot humoru un lirismu un akcentējot tēmas, kas man ir aktuālas, – sievietes intimitāti, izvarošanu un tās sekas, patriarhālo apspiestību," skaidro Noemija Merlāna.
Nesen Parīzē notikušajā sarunā Noemija Merlāna pastāstīja KDi par savu režijas darbu Balkonetes.
Balkonetes nevienu neatstāj vienaldzīgu. Kāds ir labākais un sliktākais kompliments, ko esat saņēmusi par savu filmu?
Labākais kompliments, ko esmu dzirdējusi: "Es gribu iziet no kinoteātra un doties ielās topless, un būt brīva!" Es biju patiesi pārsteigta to dzirdēt. Sliktākais kompliments: "Šī filma ir vērsta pret vīriešiem."
Ko jūs atbildētu uz šo komentāru?
Es teiktu, ka šī filma ir vērsta pret agresoru. Šī filma runā par agresiju, un tajā ir farsa elementi. Skatoties Balkonetes, mēs nonākam filmas varones – rakstnieces Nikolas – galvā. Tā ir viņas fantāzija un murgs – kādā brīdī Nikola sev apkārt redz tikai agresorus, jo mūsu sabiedrībā viņu ir pārāk daudz. Situācija filmā kļūst arvien briesmīgāka, un šie vardarbīgie vīrieši – viņu rēgi – aizņem teju visu telpu, viņi dzīvo sajūtās un atmiņās.
Tiem, kuri uzskata, ka mana filma ir vērsta pret vīriešiem, es atgādinātu – kopš pašiem kino pirmsākumiem visi skatītāji, arī sievietes, galvenokārt ir identificējušies ar varoņiem vīriešiem. Man gribētos, lai skatītāji neatkarīgi no dzimuma identificētos arī ar varonēm sievietēm. Es atgādinātu, ka daudzās filmās sievietes tiek parādītas kā stulbas un melanholiskas būtnes, bet mēs zinām, ka tā nav taisnība. Ja tas tā ir kādā filmā, tas nenozīmē, ka tā ir dzīvē. Pēdējais, ko es vēlētos pateikt, – ja es filmā radītu kaut vienu vīrieša tēlu, kurš ir glābējs vai jaukais palīgs, visi identificētos ar viņu.
Es vēlos pamudināt cilvēkus aizdomāties par savu rīcību, iedziļināties sevī un uzdot sev dažus jautājumus. Tas netiek darīts, lai viņi pateiktu: "Es arī esmu agresors!", bet drīzāk, lai viņi saprastu, ka, iespējams, kādreiz ir uzvedušies problemātiski vai nepareizi un šajā apzināšanās procesā un ceļā mēs visi esam kopā.
Vai Balkonešu sižetu ir ietekmējusi arī jūsu personīgā pieredze, saskaroties ar vardarbību?
Jā, septiņpadsmit gadu vecumā manā dzīvē bija līdzīga pieredze ar fotogrāfu. Es arī esmu piedzīvojusi izvarošanu partnerattiecībās. Rakstot scenāriju un uzņemot filmu, mēģināju atbrīvoties no šīm personīgajām traumām.
Filmas sākumā ir atsauce uz Alfreda Hičkoka trilleri Logs uz sētu (1954), jūs pati parādāties kadrā gluži kā Merilina Monro Billija Vaildera romantiskajā komēdijā Septītā gada drudzis (1955). Kāda ir saikne starp Holivudas klasiku un Balkonetēm?
Man patīk Holivudas filmas, taču tajās sieviete nereti tiek iesprostota noslēpumainības aurā ietītā seksualizētas fantāzijas tēlā – tas nomāc sievieti, un tas ilgi nomāca arī mani, jo centos atbilst šim "ideālam". Arī Merilina Monro ir tēls, ko vīrieši ir radījuši vīriešiem. Viņas dzīve viņai tika nozagta. Es gribēju radīt atbildi šāda veida filmām, kuras man pašai patīk, un mainīt noslēpumainās, ikoniskās sievietes koncepciju. Es mīlu Merilinu Monro un vēlos viņu atbrīvot. Gribu padarīt viņu īstu, nevis tādu, kas radīta, lai visu laiku izpatiktu citiem cilvēkiem, īpaši vīriešiem. Gribu, lai viņa vienkārši būtu pati par sevi, un gribu, lai es būtu pati par sevi, nevis visu laiku izpatiktu vīriešiem, kā to centos darīt agrāk.
"Balkonešu sākumpunkts ir spēcīga, atbrīvojoša tieksme pēc humora, absurda un fantāzijas," savu ieceri raksturo Noemija Merlāna. Publicitātes foto
Balkonešu pirmajā daļā ir jūtama Pedro Almodovara ietekme, savukārt otrajā daļā filma pārvēršas par spraigu trilleri. Kādi bija jūsu stilistiskie iedvesmas avoti?
Jā, otrajā daļā mēs ienākam trillera, fantāzijas, spriedzes filmu un gore žanra (filmas ar uzskatāmu vardarbības un ķermeņa traumu attēlojumu – J. J.) teritorijā, taču man gribējās saglabāt komēdijas un absurda elementus. Man padomā bija daži korejiešu un japāņu trilleri, piemēram, Na Hongdžina Svešinieki/The Strangers (2016; vēl viens filmas nosaukums angļu valodā ir The Wailing) un Vajātājs/The Chaser (2008), kā arī Takasi Miikes šausmu filma Slepkava Iči/Ichi the Killer (2001). Es atcerējos Kventinu Tarantīno un viņa Nāves pierādījumu/Death Proof (2007), gore filmas, kuras bērnībā skatījos kopā ar māsu, un spoku filmas, jo īpaši tās, kurās tiek uzsvērti komēdijas aspekti. Vēl viena svarīga atsauce ir čehu režisores Veras Hitilovas Margrietiņas/Sedmikrásky/Daisies (1966), jo viņa parāda sieviešu intimitāti tā, kā līdz tam nebija redzēts.
Balkonetes ir jūsu otrā režisētā pilnmetrāžas filma. Cik sarežģīti ir uzņemt filmu un pašai tajā spēlēt?
Pirms filmēšanas man bija daudz mēģinājumu gan kā režisorei, gan kā aktrisei, tāpēc biju labi sagatavojusies. Tas ir ļoti svarīgi, lai varētu ātri reaģēt un pārslēgties filmēšanas laukumā. Rakstnieci Nikolu atveido Sanda Kodreanu, mums ir ļoti draudzīgas attiecības, mēs kopā mācījāmies aktiermākslas skolā. Sanda mani labi pazīst un bija gatava palīdzēt, kad jutos mazliet apmaldījusies. Mani atbalstīja operatore Jevgeņija Aleksandrova. Dažreiz filmēšanas laukumā bija klāt arī scenārija līdzautore Selīna Siamā.
Cik lielā mērā filmas tapšanu ir iespaidojusi kustība #MeToo?
Francijā kustība #MeToo aktivizējās vēlāk nekā citur pasaulē, bet tagad tās izraisītās pārmaiņas kļūst arvien pamanāmākas. Daudz kas ir mainījies līdz ar sprieduma paziņošanu Žizeles Peliko masu izvarošanas lietā 2024. gada nogalē. Sieviešu tiesību situācija pamazām sāk uzlaboties, bet mums vēl ir tāls ceļš ejams.
Ceru, ka Balkonetes ir kaut kas vairāk nekā tikai "#MeToo filma". Kustība #MeToo man palīdzēja atrast telpu un pārliecību, lai paustu savas idejas un izstāstītu stāstus, kurus mēs, sievietes, bieži esam piedzīvojušas. #MeToo palīdzēja arī atrast līdzekļus filmas uzņemšanai, tagad ir vairāk producentu, kuri ir informēti par šādu pieredzi sieviešu dzīvē.
Kuras sociālās un politiskās vērtības jūs cenšaties aizstāvēt savā profesionālajā darbībā?
Man vienmēr ir svarīgi pieņemt atšķirīgo, pieņemt citus cilvēkus, lai mēs varētu labāk dzīvot visi kopā. Tas ir pats galvenais – citu cilvēku atšķirību pieņemšana –, un no tā ir atkarīgs pilnīgi viss.
Likā Bravo, Noemija Merlāna un Sanda Kodreanu filmā Balkonetes. Publicitātes foto
Vai jums nešķiet, ka dažreiz vīrieši no jums baidās?
Varbūt bail ir tiem vīriešiem, kuri ar mani nekad nav runājuši. Tie, kuri ar mani runā, diez vai no manis baidās. Viņiem nevajadzētu baidīties... Es nedomāju, ka mums vajadzētu no kāda baidīties.
Balkonetes ir filma par brīvību un kopības izjūtu. Dažreiz man jautā – ko vēl izsaka tava filma, izņemot to, ka sievietei ir jājūtas brīvai? Mēs Francijā bieži runājam par to, ka kaunam un bailēm ir jābūt citā pusē, otrā pusē. Daudzi apspiestie cilvēki un vardarbības upuri izjūt bailes – tas ir veids, kā viņus kontrolēt un vēl vairāk apspiest. Sabiedrībai ir jāmēģina izdarīt visu, lai mazinātu viņu baiļu un kauna sajūtu. Bailes un kauns ir jājūt agresoriem.
Vai uzskatāt, ka kino un mākslas spēkos ir kaut ko mainīt cilvēku domāšanā un rīcībā?
Kino, televīzijai un attēlu kultūrai ir liels spēks. Kopš seniem laikiem cilvēki stāsta stāstus, un kopš mazotnes kino un televīzijā mums tiek pasniegta morāle, ko atdarināt. Mēs atdarinām šos modeļus, kurus redzam un dzirdam, un mācāmies no tiem. Mēs skatāmies filmas par vardarbību, skatāmies filmas, kurās vīrieši izvaro sievietes un paliek nesodīti, un tas šķiet pieņemami. Skatāmies filmas par slepkavībām, un tas šķiet pieņemami. Skatāmies filmas, kurās varoņu vidū ir tikai baltie cilvēki, un tas šķiet pieņemami. Viss redzētais iespiežas atmiņā, cilvēkiem tas tiek iebarots kopš agras bērnības.
Filmā Balkonetes ir aina, kurā tiek parādīta izvarošana partnerattiecībās. Līdzīgas ainas ir daudzās filmās – pārsvarā vecajās –, taču finālā sieviete parasti atzīst: "Beidzot tomēr esmu laimīga!" Ja tas vienmēr tiek parādīts šādi, cilvēki to pieņem, tas atstāj uz viņiem iespaidu, vardarbība tiek normalizēta. Taču tā nav taisnība, tas ir nepareizi, tā nedrīkst būt. Ticu, ka kino spēj mainīt domāšanu – ne jau viena filma, bet kopējā kinodarbu dinamika. Autori piedāvā skatītājiem filmas un idejas, kas kļūst par svarīgu atskaites punktu un veicina domāšanu.
Suheila Jakuba (centrā) filmā Balkonetes spēlē tiešsaistes seksa pakalpojumu sniedzēju. Publicitātes foto
Galveno varoņu trijotnē ir kolorītā Rubija. Viņa ir tiešsaistes seksa pakalpojumu sniedzēja, kura klientus apmierina attālināti, izmantojot kameru. Vai Rubija ir pretstats jūsu aprakstītajam Merilinas Monro tēlam, kuru, kā teicāt, vīrieši ir radījuši paši sev? Rubija arī priecē vīriešus, bet viņai tomēr ir savi noteikumi. Ar ko vēl viņa atšķiras no Merilinas?
Tie ir atšķirīgi tēli, kas parāda sievietes stāsta pretrunīgumu un sarežģītību. Tik daudz kas ir ieprogrammēts mūsu smadzenēs, tik daudz kas ir ieplūdis mūsu dzīslās, ka mēs joprojām nereti darām kaut ko tādu, kas ir pilnīgi pretējs tam, kam mēs ticam. Es runāju arī par sevi. Tas notiek neapzināti. Rubija sagādā baudu vīriešiem, bet viņa to dara tiešsaistē – viņu pasargā datora ekrāns, un viņa var izlemt, kad pateikt "nē". Viņa cenšas izpausties, lai justos labi. Rubija apzinās, ka tā nav absolūta brīvība, bet viņai šī nodarbe ir veids, kā izdzīvot savu brīvību. Sabiedrība joprojām nosodoši izturas pret seksa pakalpojumu sniedzējām. Varone atļaujas pateikt: "Es daru, ko vēlos."
Noemija Merlāna režisores Odrijas Divānas filmā Emanuela (2024). Publicitātes foto
Pagājušajā gadā uz kinoekrāniem iznāca režisores Odrijas Divānas erotiskā drāma Emanuela, kurā jūs spēlējat galveno lomu. Vai Emanuelas mūsdienu versija kaut kādā veidā ir saistīta ar Balkonetēm?
Šīs filmas ir ļoti atšķirīgas, taču abas ir sievietes vēlmju pētījums. Es mīlu un cienu Odriju Divānu. Mūsu pieeja Emanuelai mazliet līdzinās tam, ko Balkonetēs esmu paveikusi ar Merilinu Monro.
Mēs it kā cenšamies izdarīt kaut ko pretēju ierastajam Emanuelas un Merilinas tēlam, lai piesavinātos šo ikonu un parādītu to jaunā gaismā. Tieši to Odrija Divāna panāk savā filmā, bet viņa nedara to, lai attēlotu titulvarones seksuālo uztraukumu un uzbudinājumu. Režisore visu laiku rūpīgi seko Emanuelai, viņa ir kopā ar Emanuelu un parāda, ka īstenībā Emanuela negūst baudu. Šajā ziņā jaunā Emanuela ir liels, riskants darbs. Es tiešām saskatu līdzību ar Balkonetēm. Emanuela mēģina panākt, lai otrs gūst baudu. Viņa cenšas atrast arī savu baudu, bet neatrod, jo viņa ir kā robots.
Filma Balkonetes ir piepildīta gan ar ironiju, gan ar melno humoru. Kāpēc izvēlējāties šādu stāstījuma veidu?
Humors un satīra šajā stāstā bija jau no pašiem projekta pirmsākumiem, no brīža, kad man radās šī ideja. Es nevaru runāt par kaut ko dramatisku, neiekļaujot tajā humoru. Tas arī palīdz radīt distanci. Man vajag pateikt sev: pat ja esmu upuris, man ir atļauts smieties, man ir atļauts dzīvot. Humorā ir spēks, tā ir varas atgūšana. Tāpēc man bija svarīgi filmā ielikt humoru. Tas bija svarīgi arī Selīnai Siamā, kura man palīdzēja rakstīt scenāriju. Selīna ir ļoti jautra, viņai patīk smieties. Scenārija tapšanās procesā centāmies atrast nevis jokus, bet detaļas un nianses, kas liek justies labi, pacilāti un priecīgi, kas ļauj pasmieties par agresoru. Mums bija nepieciešami izteiksmīgi elementi, kas atbrīvo.
Selīna man palīdzēja sakārtot scenāriju un padarīt to poētiskāku. Viņa mani iedrošināja ieviest sižetā rēgus un palīdzēja atrast līdzsvaru starp trim galvenajām varonēm.
Savas filmas beigu titros jūs izsakāt pateicību "visiem rēgiem manā dzīvē". Kas tie ir par rēgiem?
Rēgi manā dzīvē... Tā ir ironiska atsauce uz visiem, kuri mani jebkad ir sāpinājuši. Filmas veidošanai manā dzīvē bija terapeitisks efekts. Uzņemot Balkonetes, es aizdomājos: kā man pašai kā vardarbības upurim pietrūkst filmās, kuras pieskaras šai tēmai. Mēģināju uzņemt filmu, kas palīdz justies labāk gan man, gan citiem upuriem.
Noemijai Merlānai ir svarīgi stāstīt mūsdienīgus, atklātus sieviešu stāstus, balstoties savā pieredzē. Foto – Coverimages/Scanpix
Jūsu kā aktrises darba spektrs ir ļoti daudzveidīgs – esat spēlējusi ne tikai franču filmās, bet arī lielos starptautiskos projektos, piemēram, Tārā un Fotogrāfē. Kas jūs visvairāk aizrauj, kad lasāt scenārijus un izskatāt piedāvājumus?
Mani aizrauj tas, ko vēl nekad neesmu redzējusi, – viss, kas ir jauns un negaidīts. Esmu atvērta, un man nav īpašu gaidu, apzināti neko nemeklēju. Neesmu pieķērusies vai koncentrējusies kaut kam konkrētam.
Ko jums nozīmē darbs filmēšanas laukumā ar tādām aktrisēm kā Keita Blānšeta un Keita Vinsleta?
Es viņas apbrīnoju! Esmu liela šo aktrišu cienītāja. Manā atmiņā ir saglabājušās visas filmas ar Keitas Blānšetas un Keitas Vinsletas dalību. Viņas daudz strādā, viņām ir milzīgs talants. Viņas ir dižas personības un lieliski cilvēki. Mana sirds sāk pukstēt straujāk, kad filmējos ar šīm aktrisēm.
Kādi ir jūsu profesionālie sapņi kā aktrisei un režisorei?
Mans sapnis ir turpināt īstenot pārsteidzošus projektus. Pašlaik rakstu savas nākamās filmas scenāriju, tā izmaksās ļoti daudz. Tā ir vēsturiska drāma, kuras darbība risinās Senajā Romā. Mans sapnis ir iegūt naudu, lai to uzņemtu. Es labprāt veidotu Esmeraldas ekranizāciju, bet tas arī ir dārgs projekts.
Par ko stāstīs filma, kuras darbība notiek Senajā Romā? Vai tā ir feministiska Gladiatora versija?
Šajā filmā gandrīz nebūs sieviešu. Tas ir patiesos notikumos balstīts stāsts par Sporu – jaunu vergu, kuru Romas imperators Nerons bija kastrējis un apprecējis (Sporam bija jātēlo Nerona sieva Popeja Sabīna, kuru imperators nogalināja dusmu lēkmē – J. J.). Scenārija pamatā ir spāņu vēsturnieces un rakstnieces Kristinas Rodrigesas grāmata. Tas ir sāpīgs stāsts par varu, seksuālu vardarbību un to, kas cilvēku padara par sievieti vai vīrieti. Šīs ir ļoti interesantas un svarīgas tēmas, kurām es labprāt pievēršos.