Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā -1 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Gribētos, lai ir mazliet siltāk: intervija ar Aiku Karapetjanu

Režisors Aiks Karapetjans uzņēmis filmu Cilvēki tur, kas nav ne par krieviem, ne latviešiem, bet gan viņa pārstāvētās paaudzes identitātes meklējumiem.Kopš bērnības sapņoju kļūt par kinorežisoru, apgalvo Aiks Karapetjans, kura pirmā pilnmetrāžas spēlfilma Cilvēki tur pagājušajā nedēļas nogalē nonāca uz kinoteātru ekrāniem Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un Siguldā.

Savulaik vide, kādu Aika mājās ar glezniecību un grāmatām radīja viņa tēvs mākslinieks Varužs Karapetjans, vidusskolu beigušo jaunieti aizvilināja uz Latvijas Mākslas akadēmiju. Tur tika iegūts bakalaura grāds mākslas zinātnē, taču, atskāršot, ka sēdēšana bibliotēkā un zinātnisku darbu rakstīšana tomēr nav vīrieša cienīga nodarbe, un uzzinot par režisoru kursa uzņemšanu Kultūras akadēmijā, turpmākais liktenis Aikam bijis skaidrs. Lielais Kristaps par diplomdarba īsfilmu Riebums, studijas Parīzē kinoskolā ESEC, vērā ņemami panākumi, pērn Latvijas Nacionālajā operā iestudējot Džoakīno Rosīni Seviljas bārddzini. Patlaban uz montāžas galda ir nākamais darbs – psiholoģiska šausmene, ko, iespējams, varēs redzēt jau šoruden. Tiešs un ātrs, formulējot savu viedokli, skarbs pret to, kas viņam šķiet nepareizi un kaitina, prasīgs pret sevi un citiem – tāds Izklaidei atklājas Aiks Karapetjans.Ko nozīmē tavs vecāku dotais vārds? Mans vārds neko nenozīmē. Armēņu valodā mans vārds ir «Haik», bet «hai» – tas ir armēnis. Leģenda vēsta, ka Haiks bija cilvēks, kurš izveidoja armēņu nāciju.Vai tas ir tikpat izplatīts vārds kā latviešiem Jānis?Tik izplatīts tomēr nav, bet ir populārs. Principā arī mans uzvārds ir diezgan populārs – gluži kā meksikāņiem Rodrigess vai Pedro. Esi dzimis Armēnijā? Jā, taču vecāki jau pirms manas dzimšanas dzīvoja Latvijā. Māte, būdama stāvoklī, vienkārši aizbrauca uz Armēniju, jo tur bija vairāk saules, augļu un vitamīnu.Saistībā ar nesen notikušo referendumu teici, ka neiesi balsot, jo neesi ne latvietis, ne krievs.Jā, man ir vienalga, jo es runāju abās valodās. Ja es būtu latvietis, protams, es balsotu pret, un, ja krievs, – par. Es vispār savā mūžā nekad neesmu balsojis par kaut ko. Man riebjas tas demokrātiskais fašisms, kas pašlaik notiek, kad man saka: «Kā tev nav kauns neiet balsot?!» Taču es esmu brīvs cilvēks, un, ja mēs dzīvojam brīvā valstī, man ir izvēle nebalsot. Kā, būdams armēnis, jūties Latvijā?Saules par maz – gribētos, lai ir mazliet siltāk. Īstenībā nekad neesmu domājis, kā jūtos Latvijā, jo šeit dzīvoju visu savu mūžu. Taču atsvešināts tu nejūties.Nu nē... Līdz 18 gadu vecumam man nebija neviena drauga latvieša, es mācījos krievu skolā. Iestājos Mākslas akadēmijā un pirmo reizi mūžā runāju ar latviešiem. Vidusskolā latviešu valodu mācīja pamatzināšanu līmenī. Akadēmijā mācības lielākoties notika latviski, un tur es tā vairāk sāku… Šobrīd esmu pat nedaudz piemirsis krievu valodu, ir grūtāk izteikties. Tas nav labi. Kāpēc daudzi mūsu vecuma krievu tautības jaunieši neprot latviešu valodu? Tas pats gan būtu sakāms arī otrādi. Tāpēc, ka mediji veic propagandu. Mēs dzīvojam it kā divās valstīs, divās sabiedrībās. Es nevainoju ne krievvalodīgos, ne latviešus. Man šķiet, ka Latvijas politikā tā bija liela izgāšanās, ka šis referendums vispār notika. Cilvēki, kas balsoja par, tādējādi protestēja pret šīs valsts politiku attiecībā uz to sabiedrības daļu, kas vienkārši tiek ignorēta. Es nerunāju tikai par krieviem, bet visām pārējām nācijām. Manuprāt, latviešiem ir tāda dīvaina leģenda, ka Latvija vienmēr ir bijusi mononacionāla valsts. Jau kopš savas vēstures sākuma, kad šeit ieradās bīskaps Alberts, tā taču vienmēr ir bijusi multinacionāla.Ko šādu bezjēdzīgu referendumu vietā, tavuprāt, vajadzētu iesākt?Es atņemtu pilsonību visiem pilsoņiem un sadalītu nepilsonību, lai visi sāk no nulles to pilsonību dabūt! Pats tikai pirms četriem gadiem ieguvu pilsoņa statusu. Esmu pārliecināts, ka 95 procenti latviešu nenokārtotu šo eksāmenu. Es nerunāju par valodas daļu, bet visa vēsture, Satversme… Sajūta cilvēkiem, kuri nav pilsoņi, ir nevis tikai… Kā lai pasaka… Uz barikādēm toreiz stāvēja ne tikai latvieši – visas bijušās Padomju Savienības valstis piedzīvoja atmodu, un notika tāda kā kooperācija, jo katra valsts gribēja būt neatkarīga. Mans tēvs piedalījās tajos pasākumos. Viņš stāstīja, ka tie, kuri sēdēja zem gultas un gaidīja, kas notiks, arī nonāca pie varas. Kad briesmonis, vārdā Padomju Savienība, kļuva vājš un sāka mirt, visi sāka to sist un pēkšņi kļuva par varoņiem. Tāda dīvaina politika pret savu sabiedrību – nevis drosmīga, bet agresīva. Ir divas izvēles: vai nu deportēt visus, vai kaut kādā veidā mēģināt integrēt. Saku godīgi – vainoju gan latviešus, gan nelatviešus. Pēdējie trīs mēneši, kad Latvijā runāja tikai par valodām, nevis reālām problēmām, laikam bija izdevīgi visiem, kas sēž pie varas. Cilvēki brauc projām, asimilējas, un reti kurš brauc atpakaļ. Par to ir jārunā, nevis par to, kādā valodā es runāšu veikalā. Vai divvalodība pie mums kaut ko atrisinātu?Nē! Es gribētu, lai būtu divas valodas, taču es ļoti labi apzinos, kāpēc tas varētu notikt, un to es negribu. Neesmu ne antikrievs, ne prokrievs, taču latviešu ir tik maz, ka šī valoda pēc kādiem 50–60 gadiem varētu pazust. Krievu valodai tas nedraud. Kā nonāci pie savas pirmās pilnmetrāžas filmas sižeta?Pēc diplomdarba – īsfilmas Riebums – piezvanīja mans pasniedzējs Pēteris Krilovs un teica, ka man jādomā par pilnmetrāžas spēlfilmu. Jau nākamajā dienā pēc Lielā Kristapa saņemšanas es aizbraucu uz Parīzi un sāku rakstīt scenāriju. Filmā gribēju izstāstīt par savu paaudzi, kas kļuva par savu vecāku upuri, jo pēc Padomju Savienības krišanas šiem jau pieaugušajiem cilvēkiem bija diezgan grūti saprast, kā jādzīvo jaunajā pasaulē. Tad viņi sāka propagandēt ģimenēs filozofiju par izdevīgajām profesijām – zobārsts, veterinārārsts… Jaunie cilvēki aizgāja mācīties, kļuva, piemēram, par profesionāliem zobārstiem, bet pēc pieciem gadiem saprata, ka tas nav īsti tas, ko viņi vēlas darīt visu mūžu. Gribēju par to visu pastāstīt – tikai tādā agresīvākā žanrā kā krimināldrāma. Vizuāli filma ir diezgan interesanta, jo tās izteiktā faktūra dod iespēju izstāstīt stāstu krietni dinamiskāk. Cilvēki tur nav ne par purvčiku, ne krieviem, ne latviešiem. Rajons ir kā filmas varoņu iekšējā pasaule, alegorija, kurā viņi mēģina atrast savu identitāti, savu vietu šajā dzīvē. Krievu valodas lietojums tajā vairāk ir atbilstošs izteiksmes līdzeklis?Tie, kuri ir noskatījušies filmu, apgalvo, ka nevarētu iedomāties citu valodu. Nevis tāpēc, ka tur lamājas, bet tāpēc, ka tā šīs filmas pasaulē ir ļoti organiska. Sākotnēji scenārijs bija divās valodās – latviešu un krievu, bet vienā brīdī sapratu, ka tad tas būs kino par krieviem un latviešiem Latvijā, kaut gan runa absolūti nav par to. Vieta ir abstrakta. Vai Nacionālajam kinocentram, kas lēma par atbalstu tavai filmai, bija kādi iebildumi saistībā ar valodu?Nē, nē, par valodu viņi vispār neko neteica. Priecājos, ka vismaz kultūras jomā tik ļoti uz to neskatās. Vairāk runājām par stāstu kā tādu. Ļoti ilgi gatavojāmies tam brīdīm – uzfilmējām tīzeri, lai atspoguļotu filmas stilistiku. Tajā pašā gadā finansiāli tika atbalstīta arī Māra Martinsona filma Amaya, un neviens neuzdeva jautājumu: «Kāpēc valsts iedeva naudu filmai ķīniešu valodā?» Pēc 100 gadiem taču visa pasaule runās ķīniski! Kādi ir galvenie kritēriji, kas norāda uz izdevušos, kvalitatīvu kino?Runājot par Latvijas kino, man ir svarīgi, lai tas būtu profesionāls darbs visos departamentos – režisori, aktieri, grims, gaismas… Krīt uz nerviem, ja parādās filmas, kurās amatieri mēģina sevi pārdod kā profesionāļus. Ir jāsāk tieši ar amatniecību, un tikai tad domāt par to, ko vēlies ar to pateikt. Pie mums režisori grib vairāk dalīties savā iekšējā pasaulē. Man liekas, ka citus mana iekšējā pasaule, pārdzīvojumi īpaši neinteresē – tādi ir visiem. Ir, protams, ģeniāli režisori, piemēram, Fellīni un Antonioni, kuri to var atļauties.  Kādas zināšanas atvedi no kinoskolas Parīzē?Kinoskola man vairāk iedeva zināšanas par tehniskām lietām. Par radošajām lietām vispār nerunājām. Viņi teica: «Jums ir talants, idejas, tagad galvenais ir iemācīties tehniskās lietas.» Kino 50 procentu ir tehnika. Vēl šajā laikā atradu pilsētu, kurā mierīgi varētu dzīvot visu mūžu.Kas tur labs?Parīzē cilvēks cilvēkam nav ienaidnieks. Katrs it kā dzīvo savā vilnī, bet tajā pašā laikā, piemēram, kad tikko aizbraucu uz turieni, man nebija bail apmaldīties. Zināju, ka man palīdzēs. Piedzēries bomzis var nokrist uz ielas – cilvēks pieies un palīdzēs viņam apsēsties. Pie mums tā nenotiek. Parīzē iemācījos būt tolerantāks. Pie mums cilvēki neuzticas cits citam. Savā ziņā tas pat ir pareizi, bet šoreiz es vairāk runāju par tādu cilvēkmīlestību. Dzīvojam dīvainā pasaulē. Intervijā Dienas rītā izteicies, ka iepriekšējo paaudzi nevajadzētu laist strādāt kinojomā – tas būtu jāuztic jaunajiem. Pakomentē! Divdesmit gados šis kino pagaidām nav aizgājis tālāk par Latviju. Pat Latvijā tas īsti nav aizgājis. Visvairāk mani tracina tas, ka izveido filmu, piemēram, par pusmiljonu latu, uztaisa sliktu kopiju un filma ir vāja. Nesaprotu, kāda tad ir motivācija režisoram strādāt? Pašreiz ir daudz jaunu, talantīgu manas paaudzes režisoru, kuri izdarīs un parādīs vairāk. Turklāt ar mazāk līdzekļiem nekā tā sauktie mākslinieki, kuri domā, ka pilda Dieva misiju. Tu esi par kino, kas spētu aizraut pēc iespējas plašāku auditoriju?Man ir svarīgi, lai kino būtu skatāms. Mani neinteresē tādas filmas, kurās divas stundas jāskatās, kā kaut kāds večuks staigā pa kalnu. Man patīk tādi režisori, kuri prot stāstīt stāstus un vēl pielikt klāt ko tādu, kas ir ārpus stāsta – ko nevar aprakstīt vārdiem. Tā ir māksla, protams, un, lai līdz tai nonāktu, sākumā jāmācās taisīt kompozīciju, pareizi kadrēt ainas un montēt, nevis lidot pa mākoņiem. Kā tu juties, nonākot operas vidē – Rosīni operas Seviljas bārddzinis iestudēšanas laikā? Iepriekš esi stāstījis, ka operu ir interesantāk veidot nekā skatīties. Slavenais režisors Verners Hercogs, kurš iestudē ļoti daudz operas izrāžu, savā grāmatā raksta, ka viņš mēdz klausīties operu, taču redzējis ir tikai kādas četras izrādes savā mūžā. Es viņu saprotu. Ja negribi sevi sasaistīt tieši ar operas žanru, labāk par to interesēties mazāk un varbūt izdosies kaut ko interesantu uztaisīt. Es noskatījos kādas sešas izrādes, sapratu, kas man nepatīk, un ļoti centos savā darbā šīs lietas neatkārtot. Pirmās divas nedēļas Operā bija pagrūtas, sākumā dziedātāji tā dīvaini uz mani skatījās, taču es arī nemēģināju viņiem kaut ko pierādīt – nācu uz mēģinājumiem un stāstīju, ko vajadzētu darīt. Viņi arī mēģināja – vienam izdevās labāk, citam sliktāk. Vispār to laiku atceros ar nostalģiju. Varētu teikt, ka visu ziemu pavadīju Operas namā un aukstumu tā īsti pat nesajutu.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja