Neilgi pirms tam, kad slimības Covid-19 draudi mums lika apstādināt vai visu dzīvi, Lielbritānijas ierakstu kompānija Hyperion Records laida klajā komponista Jēkaba Jančevska pirmo kormūzikas autoralbumu Aeternum, ko iedziedājis Rīgas Doma kora skolas jauktais koris diriģenta Jurģa Cābuļa vadībā. Ieraksta tapšanā ir piedalījušies arī citi Latvijas mūziķi – čellists Kristaps Bergs, ērģelniece Kristīne Adamaite, saksofonisti Katrīna Kivleniece-Cābule, Artis Sīmanis un Ainars Šablovskis, koklētājs Ansis Jansons un perkusionisti Marta Kauliņa un Ernests Mediņš.
Klasiskās mūzikas portāls MusicWeb International atzinis albumu Aeternum par 2020. gada marta mēneša ierakstu. Kritiķis Marks Ročesters recenzijā raksta, ka jaunais latviešu komponists, iespējams, var kļūt par nākamo lielo vārdu mainīgajā kormūzikas pasaulē. Viņaprāt, Jēkaba Jančevska mūzikā ir viss nepieciešamais, pēc kā ilgojas jauktie kori visā pasaulē, – brīnišķīgi siltas un bagātīgas kora faktūras, plaša atmosfēras izjūta, spēcīgs muzikālais tēls, kā arī bagātīga vokālo un instrumentālo efektu palete, kas aizrautu pat visprasīgākos kora dziedātājus. Marks Ročesters albumu nodēvējis par kormūzikas šedevru, ko teicami papildina izjusts ieraksta skanējums.
Britu žurnāla Gramophone kritiķis Endrū Melors norāda, ka albuma skanējums nav atraujams no Latvijas nacionālā dziedāšanas veida – kamerkori ir lielāki, nekā pierasts citur Rietumos, ar tādu pašu vokālās disciplīnas līmeni, tonālo spēku un tīrību, bet ar maigāku skanējumu, kas parasti piepildīts gan ar trauslumu, gan ar emocionālu dedzību. Endrū Melors piebilst, ka tā nav nejaušība, ka Rīgas Doma kora skolas jauktais koris spēj atklāt tieši šīs kvalitātes kopā ar šķietami milzīgām apslēpta spēka rezervēm, kas mīt gan pašā korī, gan Jēkaba Jančevska mūzikā.
Albumā ir astoņas Jēkaba Jančevska kompozīcijas jauktajam korim – Odpływ, Atsalums, Mater amabilis, Aeternum, O lux beata Trinitas, When, Ar zvaigžņu kluso gaismu un The Button. Opuss When Rīgas Doma kora skolas jauktā kora ieskaņojumā jau pērnpavasar tika novērtēts ar galveno balvu jauno komponistu grupā (līdz 30 gadu vecumam) UNESCO rīkotajā jaundarbu ierakstu konkursā Rostrum. Savukārt skaņdarbs Ar zvaigžņu kluso gaismu pēc albuma Aeternum izdošanas nokļuvis Lielbritānijas BBC Radio 3 jaunāko ierakstu apskatā.
Šis laiks, kad publiskā koncertdzīve ir apturēta, ir īstais brīdis, kad ienākties un kļūt redzamai agrāk padarītā darba ražai?
Jā, albums Aeternum ir nācis klajā, un ik pa brīdim parādās ar to saistītas labas ziņas, jo cilvēki ir šo jaunumu sadzirdējuši un izvērtējums turpinās. Albuma ierakstu sākām 2018. gada rudenī, un disks izdots marta sākumā, kā bija plānots. Komunikāciju ar ierakstu kompāniju Hyperion Records sākām pagājušā gada pavasarī. Tai ir ļoti nopietna plānošana, mums uzreiz pateica, ka CD neiznāks ātrāk kā gada laikā, bet mums nebija nekādas steigas.
Vai šis ir tavs pirmais autoralbums?
Jā. Šis tas ir ticis ierakstīts jau agrāk: dažādu programmu ietvaros to darījis Valsts akadēmiskais koris Latvija, orķestris Rīga un koris Sola. Taču autordiska līdz šim man nav bijis.
Tas, ka albumu izdod starptautiskais mūzikas nams Hyperion Records, ir nejauša veiksme vai apņēmīga mērķēšana uzreiz zvaigznēs?
Kad ieraksts jau bija gatavs, mēs ar diriģentu Jurģi Cābuli domājām, ko ar to darīt. Nolēmām, ka varētu mēģināt piedāvāt ierakstu plašāk Eiropā, meklējot kompāniju ārpus Latvijas. Ierakstu producējām paši, viss tapa ar Doma kora skolas palīdzību un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Iznāk, ka sākām no otra gala: nevis uzreiz zinājām, kur izdot, bet vispirms zinājām, kādu programmu un kā vēlamies ierakstīt, un tikai tad, kad produkts bija gatavs, piedāvājām to piecām sešām kompānijām. Hyperion atbildēja ļoti ātri.
Varbūt tāpēc, ka Hyperion jau pazīst latviešu kora mūziku un komponistus. Piemēram, kompānija ir izdevusi Ērika Ešenvalda mūzikas albumus.
Hyperion paspārnē izdoti arī britu diriģenta, latviešu mūzikas drauga un interpreta Stīvena Leitona kora Polyphony albumi. Mēs aizsūtījām materiālu vēl dažām kompānijām, kuras jau ir izdevušas latviešu mūziku. Atklāti sakot, nelolojām lielas cerības, ka kāds pozitīvi atbildēs, taču Hyperion atsaucās uzreiz, un sākās aktīvas sarunas. Tas bija jauks pārsteigums. Pašlaik šķiet, ka abas puses ir apmierinātas ar rezultātu, bet par sadarbību ilgtermiņā neesam vienojušies. Tad jau redzēs.
Īsajā brīdī kopš albuma iznākšanas tas jau ir pamanīts un cildināts klasiskās mūzikas pasaulē. To recenzijās slavējis žurnāls Gramophone un MusicWeb International.
Arī citur bija ļoti labas atsauksmes. Albuma tapšana un virzība veiksmīgi sakrita ar viena mana skaņdarba dalību starptautiskajā konkursā Rostrum, kas notika pagājušā gada pavasarī. Laimīgi sagadījās, ka dažas dienas pirms tam, kad radio Klasika sūtīja pieteikumu šim konkursam, kopā ar Rīgas Doma skolas jaukto kori, diriģentu Jurģi Cābuli un čellistu Kristapu Bergu bijām ierakstījuši manu skaņdarbu When. Man bija svarīgi, ka tieši Kristaps spēlē čellu, jo viņš šo darbu pirmatskaņoja 2016. gadā ar Latvijas Radio kori un Kasparu Ādamsonu pie diriģenta pults. Tas mani pārliecināja, tāpēc es uzrunāju Kristapu vēlreiz. Šo ierakstu iekļāvām arī Hyperion Records izdotajā albumā.
Diska nosaukumu Aeternum izdomājām kopā ar Jurģi Cābuli. Gribējām izmantot kādu no albumā iekļauto skaņdarbu nosaukumiem, un šis likās vispiemērotākais. Interesanti, ka kompānijai Hyperion šī bija sveša ideja, jo tā parasti liek uz albuma vāka komponista vai izpildītāju uzvārdus.
Pastāvēji uz nosaukumu Aeternum, jo šis tev ir īpaši nozīmīgs skaņdarbs?
Es neteiktu, ka Aeternum būtu īpašāks opuss par pārējiem. Visi astoņi ierakstā iekļautie skaņdarbi man noteikti ir īpaši. Tā ir mūzika, ko man pašam nav kauns rādīt plašākai publikai.
Kāpēc izvēlējies Rīgas Doma kora skolas jaukto kori, nevis mūsu slaveno Latvijas Radio kori vai kori Latvija?
Gaisā virmoja dažādas domas, bet tās bija abstraktas un nekonkrētas. Ar Rīgas Doma kora skolas jaukto kori virzība bija mērķtiecīga. Pirmkārt, bija liela iniciatīva tieši no Jurģa puses. Nebija tā, ka es viņam piedāvāju savu mūziku. Ideja nāca no viņa, un viņš uzreiz teica, ka gribētu to īstenot ar RDKS jaukto kori. No sākuma šai idejai līdz galam neticēju, zinot mākslinieku aizņemtību un arī tāpēc, ka šī mūzika nav vienkārša. Šaubījos, kā to varēs izdziedāt vidusskolas koris, bet Jurģis bija pozitīvā nozīmē uzstājīgs, un viņi visu izdarīja gods godam. Mēs ar Jurģi esam labi draugi un esam daudzkārt sadarbojušies, tāpēc likumsakarīga bija arī mūsu sadarbība albuma Aeternum tapšanā.
Vai kora mūzika, kuras darbu klāsts pašlaik ir visiespaidīgākais, ir tavs galvenais radošās intereses un izteiksmes lauks?
Šobrīd tā ir sanācis, bet noteikti zinu, ka negribētu to izvirzīt par savu galveno mērķi. Es negribētu būt tikai kormūzikas komponists. Mani saista arī orķestra mūzika. Pēdējā laikā man ar to vairāk bijusi darīšana kā orķestra instrumentāciju, aranžiju autoram, bet esmu komponējis arī orķestra darbus, piemēram, opusu Trakās dienas un veltījumu Latvijas simtgadei Turbidus. Šis tas ir arī korim ar simfonisko orķestri. Centīšos pēc iespējas turpināt rakstīt instrumentālo mūziku, negribu palikt tikai kormūzikā.
Ko raksti tagad?
Strādāju pie darba korim ar simfonisko orķestri. Pirmatskaņojums paredzēts jauniešu kora Kamēr… jubilejas gadā koncerta programmā, kas rudenī notiks Rīgas Doma baznīcā. Pēdējā laikā man patīk spēlēties ar telpiskiem efektiem, ir ideja kori baznīcā izvietot telpiski. Viss pārējais būs samērā klasiski. Spēlēs orķestris Sinfonietta Rīga.
2021. gada pavasarī būs jānodod kamermūzikas darbs, kuru rakstu saistībā ar uzvaru konkursā Rostrum. Apjomā nelielā jaundarba pasūtījums ir šī konkursa balva, pirmatskaņojums notiks Zviedrijā. Esmu priecīgs, jo man ir ārkārtīgi maz kamermūzikas, un beidzot man būs šī brīnišķīgā iespēja. Darbu, kurš vēl tikai taps, gaida Norbotten Neo – augstas klases ansamblis, kas specializējas tikai modernajā mūzikā.
Pirms Covid-19 šausmām vēl paspēju februārī aizbraukt uz Zviedriju un piedalīties mēģinājumu procesā – vērot, kā mūziķi sadarbojas ar iepriekšējā gada konkursa Rostrum uzvarētāju, un apmeklēt koncertu. Tas notika Pīteo pilsētiņā, tālu Zviedrijas ziemeļos. Tur ir uzcelta skaista koncertzāle ar brīnišķīgām ērģelēm. Tur piedzīvoju interesantu laikmetīgās mūzikas koncertu, kurā piedalījās ansamblis Norbotten Neo un jauktais koris. Bija arī starptautiska Zviedrijas Radio tiešraide, un tāds plāns ir arī nākamgad, kad tur notiks mana darba atskaņojums. Šī man bija ļoti svētīga pieredze, iepazinos gan ar Zviedrijas Radio ļaudīm, gan ar 2018. gada Rostrum uzvarētāju nīderlandiešu jauno komponistu Janu Pēteru de Grāfu.
Kā ir mainījusies tava dzīve vispārējās pašizolācijas laikā?
Komponistu dzīve pašizolācijā ir ritējusi arī pirms ārkārtējās situācijas izsludināšanas. Tas arvien ir bijis sēdošs darbs mājās. Radošā ziņā es veselīgi uztveru šo laiku, turpinu rakstīt. Ir mainījusies tā dzīves daļa, kurā darbojos kā skolotājs, jo šo darbu vairs klātienē nevaru veikt. Rīgas Doma kora skolā strādājam attālināti. Saņemu audzēkņu kompozīcijas e-pastā, izskatu un atbildu viņiem. Līdzīgi darbojamies arī Pāvula Jurjāna mūzikas skolā, kur pasniedzu orķestra kolektīvo muzicēšanu. Pavasarī mums bija paredzēti divi koncerti: viens Skolas somas ietvaros un otrs turpat skolā. Tas viss ir apstājies, taču mēs ar kolēģiem cenšamies uzturēt veselīgu gaisotni un attālināti turpināt muzikālo darbību.
Vai izjūti vilinājumu simtprocentīgi nodoties tikai komponēšanai, nestrādājot citus, traucējošus maizes darbus?
Neesmu ne mēģinājis, ne iztēlojies, kā tas būtu, un man pat šķiet, ka es negribētu tikai komponēt. Tas būtu diezgan nomācoši, jo tad būtu jākomponē ļoti, ļoti daudz. Šaubos, vai vēlos komponēt lielos apjomos. Laikam gribu komponēt ar mēru. Es rakstu principā intuitīvu mūziku, un man ir vajadzīgs emocionāls impulss. Sauksim to par iedvesmu. Man ir svarīgi būt no kaut kā iedvesmotam, uzkrāt impulsus. Ja man būtu jākomponē no rīta līdz vakaram, nezinu, vai es to spētu. Es ļoti ātri būtu izsmelts. Emocionālā pasaule iztukšotos.
Bet sevi disciplinēt taču vajag?
Man ir palaimējies, ka savu ikdienu varu veidot daudzšķautņainu. Rītus pavadu mājās komponējot. Tā es pārsvarā sāku dienu: vakaros vispār nekomponēju, vienmēr sāku agri no rīta. Pēc tam ir skolotāja darbs Doma kora skolā, savukārt vakarus pavadu, strādājot korī. Skolā es mācu un arī mācos no tiem, kas pie manis nāk. Kādreiz tieši komunicējot – analizējot un stāstot savas idejas un vīzijas, kā audzēkņiem veiksmīgāk attīstīt iesākto darbu, nākas arī pašam grozīt galvu un domāt, ko tu pats runā un kā argumentē.
Savukārt darbs korī ir cita specifika. Jau piekto gadu strādāju korī Anima Mea kopā ar Ivaru Krauzi. Tas ir ļoti jauks kolektīvs. Rudenī veiksmīgi startējām un uzvarējām starptautiskā konkursā Spānijā. Bija plāns kopā ar Jurģi Cābuli un viņa jaukto kori Vēja balss šajā pavasarī atskaņot Lūcijas Garūtas kantāti Dievs, Tava zeme deg!, bet tas ir atcelts. Vēl ir Pāvula Jurjāna mūzikas skolas simfoniskais orķestris. Man ir raiba radošā dzīve.
Lai arī mūzikā viss ir uzrakstīts jau sen pirms tevis, komponēšana joprojām tev ir vienīgais veids, kā komunicēt ar ārpasauli? Vai ir vērts, ja viss tiešām jau ir bijis?
Katram kādreiz uznāk tādas domas, bet tas tomēr nedrīkst apstādināt radošo procesu. Pārtrauksi komponēt tāpēc, ka viss jau ir uzrakstīts, un tā arī neko nepateiksi? Tas būtu skumji. Komponistiem, kuri dzīvoja pirms simt vai divsimt gadiem, arī varbūt ir bijušas līdzīgas raižpilnas domas, bet mani tas neinteresē, jo man patīk viņu radītā mūzika.
Atkārtošanās iespējamība ir milzīga. Varam censties būt, cik vien inovatīvi un radoši spējam, taču būtībā mēs to vien darām kā reflektējam un tikai transformējam jau esošu materiālu. Tomēr vienmēr esmu domājis arī no šāda skatpunkta: darbs, kuru rakstu, neizbēgami būs līdzīgs simtiem citu kompozīciju, taču tam pamatā ir mana ideja, man svarīga doma. Mana pārliecība tomēr darbā ir uzsūkusies, un tas man pašam ir visbūtiskākais. Doma, kuru gribu pateikt, man palīdz doties uz priekšu.
Reiz atzinies, ka tad, kad tev šķiet, ka kaut kas notiek nepareizi vai absolūti ačgārni, tu reaģē, uzrakstot skaņdarbu. Neparasta motivācija: skaņdarbs kā sūdzība?
Varbūt tā ir kaut kāda veida sūdzība. Pēdējā laikā gan cenšos vairs tik ļoti necepties savā mūzikā, bet vispār manī vienmēr ir bijusi iekšēja pretestība pret dzīves parādībām, kuras man šķiet ačgārnas, nepareizas vai nesaprotamas. Man ir vairāki skaņdarbi, kurus esmu rakstījis ar kareivīgu nostāju vai spītu – pret!
Vai vari nosaukt piemēru?
Trakās dienas bija viens no maniem pirmajiem skaņdarbiem, kuru rakstīju, vērojot sabiedrības īpatnējos paradumus un man brīžiem līdz galam nesaprotamo izturēšanos, kāds manā skatījumā ir Ziemassvētku iepirkšanās drudzis. Šādiem opusiem droši vien ir jāpiepulcē arī Atsalums un Turbidus, kam varbūt bija jābūt svētsvinīgam darbam par godu valsts svētkiem, Latvijas simtgadei, taču man bija pavisam citādas pārdomas par toreizējo situāciju, tāpēc mūzika ar nolūku ir sadrumstalota, fragmentāra, saraustīta.
Dīvainais Covid-19 epidēmijas laiks droši vien arī dod vielu un pārdomas darbiem nākotnē?
Pārdomas – jā, bet nezinu, vai rakstīšu konkrētu cemmīgu vai stresa pilnu darbu par šo situāciju. Man šķiet, ka vīruss kaut kādu mācību mums dod. Protams, ir traki, ka situācija šur tur ir pavisam bēdīga, taču man liekas, ka apstāšanās un stopkadrs mums visiem bija vajadzīgs. Man personiski tas ir ļāvis padomāt par ļoti daudz ko. Tas beidzot ir apstādinājis milzu skrējienu, kurā bez apstājas visu laiku tikai skrien, skrien, skrien. Beidzot ir vairāk sanācis pabūt dabā, pie zemes darbiem. Esmu braucis uz laukiem pastrādāt, tam iepriekš nekad neatlika laika. Skatos arī, kā mainās cilvēku domāšana, un tagad visi ir attapušies, ka ir jāatbalsta vietējie ražotāji. Labi, ka vismaz šādos apstākļos cilvēki par to runā. Šķiet, ka sabiedrība mainīsies.
Vai mainīsies uz labu? Sociālajos tīklos arvien manāmāka kļūst arī agresīva neiecietība citam pret citu vai valdību.
Tā ir monētas otra puse. Man gan pagaidām šķiet, ka diezgan raiti ar visām šīm lietām tiekam galā. Man liekas labi, ka Latvijā salīdzinoši ātri noreaģējām un tika laikus ieviesti piesardzības noteikumi. Pagaidām epidēmijas līkne šeit ir lēzena, bet, kā būs tuvākajos mēnešos, ir grūti pateikt. Informācijas apjoms ir milzīgs, un katru dienu būs arī kāda sazvērestības teorija.
Redzu, ka izpildītājmūziķiem, kuru dzīve ritēja tikai no pasākuma uz pasākumu, tagad ir problēmas izdzīvot. Protams, ir pamats uztraukumam šajā kontekstā.
Vai pašam nav raižu par rītdienu?
Brīdī, kad tikko izsludināja ārkārtas stāvokli, man bija satraukums normas robežās. Tādā situācijā mēs neviens līdz šim neesam bijuši, un stresu tas uzdzina. Tagad turpinu darbu, ko līdz šim esmu darījis, un process nav apstājies. Man patīk mainīt vidi, un man ir svarīgi komunicēt ar cilvēkiem. Komunikācija turpinās, tikai tā ir pārgājusi citā fāzē.
Skaidrs, ka šobrīd jebkas ir zem jautājuma zīmes, it sevišķi kultūras nozarē, jo sliktākais scenārijs paredz, ka šādi var turpināties līdz gadam vai pusotram. Es tomēr ceru, ka cilvēki būs izslāpuši pēc mākslas baudīšanas klātienē, ka būs vēl lielāka interese par koncertiem, jo cilvēkiem vajadzēs atveldzēties pēc šī visa. Man jau tagad pietrūkst cilvēku, pietrūkst socializēšanās. Pietrūkst tikšanās ar diriģentiem. Komponistam sadarbība ar diriģentiem ir ļoti svarīga.
Kāda ir tava recepte, lai izturētu šo visiem tik grūto laiku?
Man ir svarīgi ar savām domām un darbiem vairot gaismu. Laikā, kad bezcerība un neziņa apkārt ir tik liela, īpaši svarīgi ir domāt labas domas. Daudz vairāk pavadīt laiku dabā un parunāties ar sevi. Nenormālajā steigā mēs vienkārši aizmirstam parunāties ar sevi.
jānis
Ruta Cimdiņa