Nacionālajam teātrim Agnese Cīrule iekrita acīs netipiski agri, un tas sāka dot viņai lomas jau otrajā kursā. Agnese ir bijusi nominēta Spēlmaņu nakts balvai kā labākā jaunā aktrise un arī saņēmusi to 2015./2016. gada sezonā. Ņinai Zarečnajai, Līgavai no Asins kāzām, Solveigai viņas lomu sarakstā pievienojusies Salome. Režisora Viestura Kairiša veidotajā jauniestudējumā Salome Oskara Vailda lugu bagātinās Riharda Štrausa operas mūzika. Pirmizrāde Nacionālajā teātrī notiks 1. februārī.
Mūsu saruna notiek dažas dienas pirms Salomes pirmizrādes. Vai jums ir skaidrs, kas ir Salome?
Vienkāršā, sižetiskā līmenī tas ir skaidrs jebkuram. Iespējams, liela daļa lasītāju un skatītāju jau ir nosprieduši, ka viņai nav viss kārtībā ar psihi. Mūsos katrā ir kāda daļa, kas vienlaikus ir svēta, un tomēr to svētumu grib nogalināt. Es pat to nevaru noformulēt. Dievišķa viņa nav, taču man viņu gribas glorificēt, jo viņa ir vienīgā, kura spēj pateikt, ka mīlestības noslēpums ir lielāks par nāves noslēpumu. Viņa ir spējīga nogalināt, pati mirt un upurēties savas mīlestības vārdā. Tas ir kaut kas ļoti skaists. Tādu cilvēku, kuri to spētu, nav daudz.
Salomes uztveres kapacitāte ir daudz plašāka, nekā mēs spējam saprast. Jānis Kristītājs nemitīgi atgādina, ka viņa ir Sodomas meita, netikles meita, lai viņa iet nožēlot grēkus. Kādi ir viņas, nevainīgas meitenes, grēki? Viņa taču nav piedzimusi pēc brīvas izvēles šādā ģimenē. Man šķiet, ka tas ir absurdi, ka mēs bieži vien pēc vecākiem spriežam par bērniem un diezgan aprobežoti vērtējam gan attiecības, gan cilvēkus. Es domāju: ja Jānis Kristītājs būtu nevis pirms, bet pēc Kristus, viss būtu iespējams. Tā ir Vecās Derības domāšana, ka mēs iemantojam vecāku grēkus.
Man ir sajūta, ka Salome ir visaugstākais šķīstības piemērs. Viņa atklāti un ar vistīrākajām jūtām vēršas pie Jāņa Kristītāja, kuru viņa redz kā Mēnesi, kas nekad nav atdevies cilvēkiem, nekad nav sevi aptraipījis, un viņa to saka arī pati par sevi. Un tad Jānis Kristītājs, kurš, manuprāt, dzīvo kastītē, ir ieslodzīts savā pasaulē, sāk viņu atgrūst viņai nesaprotamu iemeslu dēļ. Salome mīlestību saprot pat vairāk nekā Jānis Kristītājs – tas ir fenomenāli, jo Dievs taču ir mīlestība, bet Vecās Derības laikā tā vēl nebija.
Teātra vidē mēdz klejot nostāsti, kā aktieris pirms pirmizrādes staigā pa teātri kostīmā, vīrieši reizēm ataudzē bārdas rugājus, lai labāk iejustos utt. Vai esat iegājusi Salomes tēlā?
Es šobrīd to neapzinos, bet pēc lielām, smagām lomām un kad jāspēlē tā izrāde, es domāju – kas man lika tieši tā to darīt. Atbildības un stresa līmenis dara savu, tas rezultējas bezmiegā un ārkārtīgā nogurumā, bet vai tas ir tieši Salomes un lomas ietvaros – es domāju, ka ne. Diez vai to būtu veselīgi darīt. Es par to esmu diezgan daudz domājusi. Uz skatuves – jā, bet ir jāprot pēc tā trakā notikuma pateikt sev: "Tas ir beidzies." Ja man būtu cits režisors, kas vairāk prasa asinis un, piedodiet, zarnas ritināt pa skatuvi, tas varētu būt daudz sāpīgāk un atstātu pēdas manā psihē un pasaules uztverē.
Jūs ar Viesturu Kairišu nestrādājat pirmo reizi, tiesa, iepriekšējā bija pilnīgi citāda loma – Solveiga. Kā jums ir strādāt ar šo režisoru, jo zinu, ka aktieri, kuri ar viņu sadarbojas pirmoreiz, sākumā mulst?
No aktieriskā, profesionālā viedokļa bieži ir sarežģīti, jo viņš nāk ar savu komandu, kas stingri turas pie sava koncepta. Taču koncepts nav virzošs, tas nevirza mani kā aktrisi nonākt no punkta A līdz punktam B. Es saprotu, ka būs visādas zīmes, arī katram skatītājam ir sava izrāde, un tas, ko domā Dzudzilo pāris (kostīmu māksliniece Krista Dzudzilo un scenogrāfs Reinis Dzudzilo – A. R.), ir viena lieta, tas, kā Viesturs to redz, – otra, un horeogrāfe Elīna Lutce ar uzdevumiem un redzējumu, kādai ir jābūt Salomes dejai, ir vēl trešā lieta. Man kā aktrisei ir svarīgi to visu ietilpināt lomā, vienlaikus vienkāršojot līdz pat primitīviem jautājumiem. Man ir jāuzdod sev visvienkāršākie un cilvēcīgākie jautājumi, es nevaru spēlēt simbolus vai stāvokli. Cilvēks ir tad, kad viņš sevi nodarbina.
Cik tas, ko skatītājs redzēs, būs Vecā Derība, cik – Oskars Vailds, cik – Viesturs Kairišs? Vai to var nodalīt?
Man liekas, katram režisoram ir savs fanu pulks. Tie, kuri mīl Viesturu, teiks, ka viss ir sakusis kopā – Vailds, Štrauss, Kairišs sapīti vienā bizē. Vai tāpat teiks arī tie, kuri šādu formu nespēj pieņemt, to es nevaru apgalvot. Varu tikai cerēt. Man pašai arī ir diezgan sarežģīti, tas ir kaut kas nebijis, kā mēs to darām. Es nezinu, vai ir bijuši veiksmīgi piemēri, kad visu teātra izrādi tiek runāts virsū operas mūzikai, mēs neizlaižam nevienu teikumu no tā, kas operā tiek izdziedāts. Sanāk, ka mēs tā kā tulkojam, bet teorētiski īsti tā nevar būt, tulks ir cita profesija. Mums ir jāspēj gan pārkāpt pāri tai mūzikai, gan ar to saplūst un pievienot dzīvības sajūtu, ka tas notiek šeit un tagad. Tas ir diezgan sarežģīts uzdevums, un atliek tikai cerēt, ka skatītāji to pieņems, jo mums kā aktieriem tas nav viegli. Teātrī galvenais ir organika, bet operā tas ir kaut kas pavisam cits. Tie ir divi dažādi žanri, kurus mums jāmēģina saplūdināt.
Septiņu plīvuru deja vienmēr ir Salomes intriga, arī Štrausa operas kontekstā tā vienmēr ir izaicinājums. Ko lai gaida skatītājs?
Man ir daudz jāatklāj no jauna. Te nu mūsu viedokļi sakrīt, ka tā ir upurēšanās deja, Salome tajā upurē savu nevainību, šķīstību tikai tāpēc, lai panāktu, ko vēlas. Ja skatītājam ir priekšstats par septiņu plīvuru deju, mēs to lauzīsim.
Jūs teātrī ienācāt jau otrajā kursā ar lomu Liliomā. Vai, tagad atskatoties, tik agra iesaistīšanās izrādēs ir nākusi par labu, vai arī kaut kas no mācību procesa tomēr ir gājis zudumā?
Man ir grūti spriest. Es skatos, kādi nāk aktieri pēc manis – viņi ir tik brīvi un uztverē nesabojāti. Mūs mācīja pēc stingras vecās skolas, kas ir ar ļoti daudziem plusiem, bet arī iedveš nedrošību par sevi. Tā tomēr bija veiksme – būt teātrī tik agri. Aktiermeistarību var iemācīties tikai darot, un tikai caur pieredzi un kļūdām var saprast, uz kuru pusi jāvirzās. Tāpat ir neizdibināms jautājums, kā tad īsti ir jādara. Jo vairāk ir iespēju spēlēt, jo vairāk ir iespēju uzkrāt zināšanas, gudrību, lai tiktu galā ar tādām situācijām kā, piemēram, Salomē, kur jāprot gan nospēlēt, gan saklausīt, gan virzīt darbību uz priekšu. Turklāt ir vecāki kolēģi, kuri var paskatīties no malas un pateikt.
Ar kursabiedriem ir citādi – ja man būtu bijusi iespēja vairāk piedalīties diplomdarbos, tā ir sajūta, kuru nevar dabūt ar citiem. Pazīstu katru mazāko kursabiedru kustību un zinu, uz kurieni tā vedīs. Tā ir brīvība, es varu kā mūziķis džezā improvizēt, jo zinu, kas notiks tālāk. Arī iestudēšanas process līdz ar to atšķiras, drīkst izkasīties, un pēc tam atkal viss ir kārtībā. Man ir žēl, ka mani kursabiedri nav mani kolēģi. Jūs jau iepriekš intervijās esat stāstījusi kādu interesantu lietu – parasti jaunie aktieri sāk ar mazajām formām, neatkarīgajiem teātriem.
Jūs jau bijāt teātrī kādu laiku strādājusi un pēkšņi intervijā pirms izrādes Mūžīgais komentārs nr. 4, tātad 2016. gadā, jūs teicāt, ka pirmo reizi spēlēsiet mazajā zālē. Vai esat lielo formu aktrise?
(Smejas.) Man Salomē būs ļoti augsti papēži, es jau tā esmu metru astoņdesmit gara, un tagad būšu Gundara Grasberga augumā, un tad ir skaidrs, ka mazajā zālē nav ko darīt. Taču man patīk spēlēt mazajā zālē, tas prasa cita veida koncentrēšanos un enerģiju, un es to izbaudu vairāk, jo tas ir vairāk saistīts ar tēla psiholoģiju, ar domas līniju. Lielā skatuve diezgan daudz piedod un pat prasa samākslot. Tajā gadā, kad man bija darbs pie režisores Daigas Kažociņas, man bija sešas pirmizrādes. Daiga nāca pie manis un diezgan satraukti jautāja, vai es spēlēšu. Taču man patīk mazā forma, tur ir vairāk siltuma nekā lielajā zālē.
Kaijā, kas arī ir mazajā zālē, jums ir vēl kāda interesanta pieredze – divas aktrises spēlē vienu lomu (Ņinu Zarečnaju) ārkārtīgi atšķirīgi. Vai tas, ko lomā dara Alise Danovska, jūs ietekmē?
Mēs kā aktrises esam ļoti atšķirīgas ne tikai vizuāli, bet arī domāšanā. Viņai ir ļoti grotesks piegājiens daudzām lomām, tas ir kaut kas apbrīnojams, un es pat nezinu, vai varētu tik vienkārši saprast, kā to darīt. Taču es arī zinu, ka viņai nav īsti pieņemams, kā es to daru. Pat ne pieņemams, bet arī viņai tas nenāktu vienkārši. Režisors Elmārs Seņkovs pašā sākumā teica, ka nav vajadzīgs, lai mēs kopētu viena otru, un viņam ir taisnība.
Pavisam nesenā vēsturē ir bijuši piemēri, ka divām dažādām aktrisēm prasa, lai lomu spēlētu vienādi. Vienai aktrisei tas var būt veiksmīgi, bet otrai ir jācieš. Mēs nācām katra ar saviem konkrētiem piedāvājumiem, un Elmārs neiebilda, viņš drīzāk pastutēja mūs, lai mēs neatkristu atpakaļ. Šis projekts bija brīnišķīgs ar to, ka tēlu varējām veidot pilnībā, arī kostīmus meklēt paši.
Reizēm saka – aktieri ir mazohisti. Kā jums ir vieglāk – ja režisors ļoti stingri pasaka, ko grib, vai ļauj daudz pašai meklēt?
Tas ir atkarīgs no materiāla un apstākļiem. Man nav daudz jāsaka, es saprotu arī no diviem vārdiem, ko no manis grib. Reizēm ir situācija, kad režisoram jābūt bargam vai stingram brīdī, kad aktieris ir noguris vai viņam ir apnicis ciest par vienu un to pašu. Man patīk pašai vispirms piedāvāt un tad mainīt sadarbībā ar režisoru. Ir veselīgi saglabāt domu, ka tā ir dauzīšanās, kā saka Indra Roga – provēšana. Ir režisori, kuriem ir bail kaut ko piedāvāt, sajūta ir diezgan stīva. Un ir tādi, ar kuriem ir tā – ja kaut kas nebūs labi, mainīsim, pārtaisīsim un mēs to darīsim kopā. Esmu ieinteresēta veselīgā sadarbībā.
Salomē man ir iespēja nopietna monologa vidū kaut ko sajaukt un par to pasmieties. Tāpat jau viss notiks, skatuve prasa visu vai neko, un, pat ja režisors nepārmet, es to pārdzīvoju tik un tā.
Mēs daudzus gadus vaimanājam, ka teātris ir mašinērija, ka nākamajā dienā pēc pirmizrādes aktierim ir jau pirmais mēģinājums jaunā lomā. Kā jūs savācaties?
Zinot, ka man būs Salomes loma, man bija ieplānots brīvs laiks pirms mēģinājumu procesa, par to esmu pateicīga teātra vadībai. Kad tuvojas pirmizrāde, jebkurš aktieris jutīsies noguris – rīts, vakars, rīts, vakars. Tagad es pieceļos no rīta un nāku uz darbu. Šobrīd nedrīkst atlaist – gāzi grīdā, un uz priekšu.
Repertuāra teātrī aktierim ir jābūt gatavam spēlēt lomu arī diezgan ilgi pēc pirmizrādes, arī tad, kad izrāde tiek rādīta reti. Vai jums ir kādi paņēmieni, kā dabūt sevi vajadzīgajā formā, kā atvērt kādu failu apziņā?
Ir dažādi. Kad veidojām Asins kāzas, kas mūsu interpretācijā ir tumša un drūma izrāde, pirms ģenerālmēģinājumiem mēs aktieru foajē taisījām ciet aizkarus un slēdzām klusinātas gaismas, jo pirmizrāde bija pavasarī. Kad beidzās atvaļinājums, rudenī mēs atgriezāmies un neko no tā vairs nedarījām, bet izrāde bija tik īsta un dzīva. Ķermenis atceras visu, ko esam veidojuši un pārdzīvojuši. Man palīdz rutīna, kas izveidojas iestudēšanas laikā: kad ir jānoiet no skatuves, ar ko es nodarbojos tajā laikā, ar ko esmu aizņemta. Tas notiek automātiski, nav jautājumu, uz kuru pusi man tagad jāiet, – viss iesēžas. Reizēm tu aizej uz mēģinājumu pēc pusgada, šķiet, ka neko neatceries, bet uzkāp uz skatuves – visu atceries. Gaismas, kostīms, kādas smaržas, partneris – uzreiz nostrādā. Man nav bijis tik milzīgi daudz materiāla kā Maijai Doveikai izrādē Cilvēki, lietas un vietas, kurā viņa visu laiku runā, vai Uldim Anžem Pērā Gintā.
Atgriežoties pie Salomes – kāds ir vēstījums, ko gribat pateikt ar šo lomu?
Es gribētu, lai skatītājs justos mazliet izsists no līdzsvara tieši ticības izpratnē. Nevis tā, kā mēs to saprotam, ka ticēt nozīmē iet uz baznīcu. Nevis tā, kā to paredz organizācija. Mana izpratne ir tāda, ka Dievs nav kristietis, Dievs nav budists vai musulmanis. Dievs ir mīlestība. Tajā brīdī, kad mēs Dievu ieliekam kādā rāmī, mēs varam kļūdīties. Mīlestība ir visaptveroša, bet rāmis, priekšstati un stereotipi tādi nav.
Salome
Nacionālajā teātrī 1., 2., 6., 15., 22., 23.II plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 7–22