Andras Manfeldes romāns Dzimtenīte nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā Labākais prozas darbs. Izdevējs Literatūras Kombains.
Tava Dzimtenīte ir rakstīta, balstoties uz kādas reālas personas dzīvesstāstu. Tev kā autorei, kas būtībā no malas ķidā cita dzīvi, nebija bail stāstītājam nodarīt pāri ar saviem spriedumiem? Jo neba jau visu, kā ir rakstīts, tu noklausīji.
Dzimtenīte ir kompilācija. Piemēram, galvenā varone ir "mana draudzene + es + mans vīrs". Draudzenei devu lasīt manuskriptu, paklausīju un dažas lietas izņēmu ārā. Tad jau iznāk, ka mana draudzene ir diezgan skarba, ja mani pārspriedumi nesaniknoja? Jā, skarbās kurzemnieces no nonīkušajām mazpilsētām... Tās, kuras nenodzeras un izaudzina bērnus, ir patiešām stipras. Vīrs atkal man saka - "tu vari rakstīt pilnīgi visu" varbūt tāpēc, ka literatūra viņam vienmēr interesējusi. Pat ja tas literāts ar vārdiem un varoņiem rīkojas kā nemākulīgs ķirurgs ar skalpeli un pacientu.
Man jau liekas, ka Dzimtenīte tiešām ir kā šā brīža situācijas diagnoze, jau gandrīz vai ārprātīgās vides, kurā izdzīvo... tauta, lai cik jocīgi izklausītos vārds "tauta". Man žēl, ka nemāku uzrakstīt romānu kā "hospitāli" - ar spilgtiem varoņiem, lūzuma punktiem, kulmināciju, nobeigumu. Ka izčākst gluži kā dzīvē.
Lai arī CV man rakstīts "rakstniece", Dzimtenīte ir pirmais romāns, jo Adata bija dzīve, bet Zemnīcas bērnus es pie sevis dēvēju par "poēmu prozā", kā tāda... augstā dziesma. Romānu rakstīt, man šķiet, ir ļoti grūti. Līdzīgi kā aust deķi - no sākuma jau jāizplāno, kas tur būs, kā savīsies.
Interesanti, ko tavs vīrs teiktu, ja tu viņu tāpat ar savu neaso skalpelīti...
Viņš tiešām saka - "raksti visu, ko gribi!" Es jau arī konsultējos. Esmu lasījusi atsauksmes, kur man pārmet, ka Dzimtenītē pārāk rupji izrunājās, bet vīrs man saka, ka "tur" runā vēl trakāk. Tāds "viesstrādnieku stils". Rupji runāt, piedzerties piektdienu vakaros un aiziet uz pabu. Protams, ne jau visi. Bet es gribēju stāstīt par parastajiem - vienkāršajiem cilvēkiem ar pamatskolas, vidējo izglītību. Piekrītu arī kādam komentāram, ka "parastais" cilvēks diezin vai tik poētiski un asi domā, kā galvenā varone. Varones monologs disonē ar viņas dzīvi, sociālo stāvokli. Tā ir. Kaut gan es ticu, ka cilvēks tikai ārēji ir vienkāršs. Piemēram, mana kaimiņiene Lidijas tante ar raibo lakatu, knapo latviešu valodu un četriem kaķiem, varbūt viņa arī vienkārši domā, bet ne vienkārši jūt. Bieži vien ārēji prasts tomēr ir dziļš. Kā reiz mēs runājām ar manu draugu - tēlnieku. Viņš teica, ka mākslinieks ir tas, kas spēj nosaukt vārdos to, ko visi jūt, bet nespēj izsacīt. Te es domāju ne tikai literatūru.
Kā tu "vienkāršajos cilvēkos" atrodi to dziļumu? Tā pa taisno ej klāt, sāc runāties?
Runāties es nemāku, neprotu tikko satiktus cilvēkus uzrunāt, iztaujāt, ja tas notiek pats no sevis, tad es klausos. Ne tikai ar ausīm, bet acīm, gandrīz vai... molekulām. Trakākais, ka gandrīz visu, ko man kāds pasaka, ja tas mani aizskāris, atceros. Kad eju izjautāt par Sibīrijā piedzīvoto, es diktofonu neņemu līdzi. Iespējams, ka es arī ko pārspīlēju. Bet tā pati Lidijas tante. Viņa man teica, ka redzējusi, kā nomira viņas mamma, atceras, kā mamma skatījusies viņai acīs, bet neviens tam neticot, jo tolaik Lidijas tantei bija divi gadiņi. Bet es gan ticu un, lūk, mājas viņā galā dzīvo Lidijas tante - neuzrakstīts stāsts, romāns, dzejolis. Man citu dzīves liekas ļoti interesantas, nav tā, ka es no tām mācos, bet mani aizkustina. Krieviem ir tāds labs vārds "sozercaņije". Nezinu, kā tulkot, varbūt "noredzēt", "skatīt". Laikam iznāk drusku tāda neorenesanse, jo es ticu - cilvēks ir liels. Lai gan tas ir galīgā pretrunā ar tagadni, jo cilvēks pašreiz, visbiežāk, nozīmē vien pakalpojuma pircējs.
Dzejolis... Kur palikuši tavi brīnišķīgie dzejoļi? Vairākus gadus nekas nav manīts. Esi atmetusi ar roku?
Reiz Jānis Rokpelnis izteicās, ka dzejniekam, ja reiz tas atradis savu balsi - intonāciju, nav vēlams mainīt vidi. Ar mani tā notika. Betona svētnīcas tiešām bija pilsētas vide ar varoņiem - pārdevējām, kurpniecēm, blondīnēm, ubagiem... Bet Kurzemes mazpilsētā man gar logiem slāja tikai viens personāžs - sētniece ar arbūzu, pudeli, slotu. Nonākšana pasaules malā - Karostā - man nāca par labu un uzrakstīju paprāvu čupiņu. Man vajag tikai sakārtot un atsijāt, un varbūt uz lieliskajiem 40 es sev uzdāvināšu dzejoļkrājumu. Vēl nezinu. Tagad diemžēl bieži esmu no tāda dzejošanas stāvokļa laukā un pēc pusgada man manis uzrakstītais vairs nešķiet aktuāls. Katrā ziņā - prozu var organizēt, dziesmu tekstus arī, bet dzejoli - ne. Dzejolis rodas tikai no iedvesmas, atnāk it kā pats no sevis. Var jau mēģināt pagavēt, zem ābeles pasēdēt, bet vienalga - katrs uzrakstītais dzejolis jau ir pēdējais.
Kas ir tas, kas tevi rauj no iedvesmas laukā?
Protams, sadzīve un nauda. Ja man jācīnās ar "citadeli", tad es nevaru ne par ko citu padomāt. Tādā ziņā Rakstnieku māja ļoti palīdz, nav ne tuvinieku, ne lietu. Bet es par to nekurnu. Agrāk, kad dzejojās ļoti daudz, man tā vientulība bija pieriebusies, un es Dievam teicu - "mainu dzeju pret cilvēku". Ilgi gan tā nenotika, tāpēc tagad nav ko gausties. Bet proza - tā tiešām ir disciplīna. Manējie aizbrauc, vai es aizbraucu un, gribot negribot, sāku rakstīt. Kādas trīs stundas pasēžu un sāku. Man patīk pats rakstīšanas process. Brīžam sāku rakstīt teikumu un nezinu, kā tas beigsies. Iznāk, ka valoda pati veidojas, aizved, es tikai "noķeru aiz astes", sekoju valodas ritmam, nē, laikam prozaiķi tā nestrādā - sliņķi liriķi.
Vai tev nepiemīt daudzu prozistu vājums – pēc to trīs stundu pasēdēšanas izdomāt, ka jātaisa vakariņas ar trīs ēdieniem, jāpucē māja, jāpārkārto grāmatas plauktos? Tas ir – kā tev sevi tomēr izdodas disciplinēt?
Laikam "lietišķajos" satrenējos - jādara un viss. Kad nāca skates, neeksistēja vairs dienas un naktis, bija jāizdara. Bet, kad manējie mājās, es nerakstu daiļdarbus, man vajag klusumu, sajūtu, ka vismaz vairākas dienas laika. Vislabāk nedēļa vai mēnesis. Un tad es apleju griķus ar ūdeni, tādas tās vakariņas. Dzeru tēju spaiņiem un cenšos nelīst internetā. Un kad paliek stīva spranda, piespiežu sevi izbraukt ar ričuku vai aiziet uz ūdens aerobiku. Slinkuma dēļ pat pāris reizes izpeldējos Karostas kanālā, jo tas ir trīs minūšu gājumā no manas mājas. Šogad ar šausmām izlasīju, ka Karostas kanāls ir piektā piesārņotākā vieta Baltijā. Nu jā, es novērtēju savu klusuma laiku, kad ģimenes nav mājās vai es pati prom, tad tā rakstīšana ir sprinta skrējiens. Dzimtenīti rakstīju vasarā, visi vāļājās pa pludmali, bet es tik par Ziemeļjūru un pusmūža meitenēm. Grūti gāja, nosolījos, ka nekad nekam tik lielam kā romāns vairs neķeršos klāt, bet nu esmu piekritusi Gundegas Repšes aicinājumam iesaistīties vēsturisko romānu projektā, jo mani patiešām interesē, kā te, Karostā, izskatījās septiņdesmitajos, kā matroži leca kazačoku katedrālē ar nozāģētiem krustiem. Šogad sākšu vākt materiālus, iznāk jau arī, ka tādam vēsturiskam romānam vismaz 30% ir sagatavošanās darbi, informācijas vākšana. To gan var darīt kopā ar ģimeni. Un es esmu izdomājusi savu hierarhiju. Dievs, ģimene, darbs.
Kādu darbu tu darītu, ja pēkšņi tev vairs neizdotos rakstīt? Apriebtos? Nesanāktu? Pazustu spējas?
Varētu restaurēt, it sevišķi sienu gleznojumus. Esmu jau to darījusi - palīdzēju apgleznot Krapes baznīcu, kā arī piekrāsoju veclaiku ķieģeļus un flīzes. Diemžēl tādam darbam esmu par paviršu un neizturīgu. Citreiz apskaužu biroju darbiniekus - atnāc un sēdi. Siltumā, viss tīrs. Bet man tiešām būtu grūti, ja visa diena būtu jāpavada cilvēkos un tieši 9.00 (nemaz neko nesaku par 8.00) būtu jāierodas darbā. Esmu strādājusi par kvasa pārdevēju, Meņa fondā, JRT par garderobisti, bērnudārzā par auklīti, restaurējusi logus un krāsnis. Man gan nozaga fēnu, ar ko fēnoju veco krāsu, un es sāku rakstīt Adatu, jo izdomāju, ka teorētiski visvairāk man vajadzētu saņemt par tādu darbu, ko tikai es varu izdarīt. Ja nav "visvairāk", tomēr ir vislielākais gandarījums.
Ak jā... Ik pa laikam man ienāk prātā kāda utopija. Piemēram, pāris reizes tiešām gribēju iet uz zivju fabriku, braukt pat uz Skotiju, bet bērnu negribēju atstāt un neaizbraucu. Nesen mūsu Karostas veikalā vajadzēja pārdevēju. Bet es zinu, ka lielāka jēga no manis būs, ja rakstīšu un palīdzēšu ģimenei. It sevišķi to sapratu, ieraudzīdama, cik ātri pārdevēja kustas un tiek ar to karostnieku rindu galā ļoti, ļoti veikli.
Ko pašlaik jaunu gatavo saviem lasītājiem?
Pašreiz rakstu stāstu krājumu Okeāns Ilze. Būvēts no cilvēku stāstījuma par atmiņām izsūtījumā. Visbiežāk tās ir bērnības atmiņas, ne vienmēr smagas, arī interesantas, pat šobrīd - paradoksālas, piemēram, ieliek cālīšus pagalvī, lai žurkas neapēd un lai tie nenosalst, bet cālīši līdz ar sauli - čiv, čiv... Tie stāsti bieži savijas ar šodienu, kāds cilvēks ir tagad. Man ir interesanti, kā tās bērnības atmiņas iet visu dzīvi cauri.
Varbūt būs dzejoļu krājums. Un noteikti vēsturiskais romāns Virsnieku sievas par Karostu septiņdesmitajos. Tam pat jau ir noteikts iznākšanas datums 2016. gada marts, tikai uzrakstīta nav ne rindiņa. Kad ar vīru atbraucām lūkot dzīvokli uz Karostu, tad autobusā pamanījām kādu kundzi ar sarkaniem matiem un kūju. Tas bija valodas referenduma laiks. Viņa ļoti pārdzīvoja un sākumā ar mums – latviešiem - bija tāda... rezervēta. Pēc pusstundas izrunāšanās pieturā, atvadoties jau mūs apskāva. Man ļoti patika, kā viņa teica - "Man ir vislabākais vīrs. Viņš nekad (!) nav pacēlis uz mani balsi." Viņas vīrs agrāk strādāja uz zemūdenes, tajā brīdī radās nosaukums Virsnieku sievas, vēl nebija ne jausmas, par ko tas būs - vai romāns, vai dokumentāls. Esmu redzējusi bildes ar zemūdenēm Karostas kanālā, tās vien ir ko vērts! Gribētos kaut ko par mīlestību tajā romānā. Jo nu, kad man tuvojas četrdesmit, man šķiet - es kaut ko par to mīlestību zinu. Ak, jā. Un esmu dzimusi septiņdesmitajos. Kad gaidīju savu bērnu, es sapratu, ka cilvēku ļoti netieši un attālināti, bet tomēr ietekmē arī laiks, vide pirms viņa ieņemšanas. Man tas ir interesanti un, ja interesanti, tas ir iedvesmas garants - protams - prozas iedvesmas. To var organizēt.