Latvijas Radio koris un valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga diriģenta Sigvarda Kļavas vadībā Rīgas Sv. Jāņa baznīcā šodien, 1. martā, atskaņos armēņu komponista Tigrana Mansurjana Rekviēmu. Savu monumentālo darbu viņš veltījis armēņu genocīda (1915–1917) upuru piemiņai. Skaudrajās armēņu tautas vēstures lappusēs ierakstīta arī paša komponista dzimtas vēsture.
Tigrans Mansurjans (1939) ir mūslaiku pazīstamākais armēņu komponists – daudzu simfonisko, kora, instrumentālās un vokālās kamermūzikas darbu autors. Viņš radījis arī baletu un kino mūziku, komponējis mūziku arī poētiskā kino pamatlicēja Sergeja Paradžanova leģendārajai filmai Granāta krāsa (1968). Tigrana Mansurjana opusu izpildītāju vidū ir altiste Kima Kaškašjana, saksofonists Jans Garbareks, The Hilliard Ensemble, Minhenes kamerorķestris un Amsterdam Sinfonietta.
Rekviēmā (2011) sakausēti armēņu un Rietumeiropas kultūras slāņi, latīņu liturģija un armēņu senā monodija. Pasaules pirmatskaņojumu Rekviēms piedzīvoja 2011. gadā Berlīnes filharmonijā Berlīnes kamerkora un Minhenes kamerorķestra izpildījumā un diriģenta Aleksandra Lībreiha vadībā. 2017. gadā Rekviēms tika nominēts Grammy divās kategorijās – Labākā laikmetīgās mūzikas kompozīcija un Labākais kora sniegums. 2018. gadā Rekviēms saņēma Starptautisko klasiskās mūzikas balvu ICMA (International Classical Music Awards) laikmetīgās mūzikas kategorijā, kura tika pasniegta Luksemburgā šī gada janvārī. Rekviēma atskaņojumu Rīgā ar savu klātbūtni pagodinās arī pats autors.
Nav nejaušība, ka jūs un jūsu mūzika atgriežaties Rīgā tieši tagad pēc daudziem gadiem?
Iespējams, tas ir Armēnijas vēstnieka Latvijā Tigrana Mkrtčjana nopelns. Viņš ir liels mūzikas mīļotājs. Viņam ir plaša klasiskās mūzikas ierakstu bibliotēka. Bet varbūt vienkārši tam pienācis laiks? Pagājušajā gadā manu Rekviēmu atskaņoja Tallinā, un tā nebija vēstnieka iniciatīva. Es pats gan nebiju klāt atskaņojumā, tikai noklausījos ierakstu – tas ir lielisks. Uz Rīgu es atbraukšu. Atceros, kā savulaik Rīgā draudzējos ar filharmonijas kamerorķestra diriģentu Toviju Lifšicu. Mums bija labs, sirsnīgs kontakts. Viņš atskaņoja manu mūziku, un mēs ciemojāmies viens pie otra mājās.
Kāda loma Rekviēmam ir jūsu jaunrades kontekstā?
Rekviēmu es rakstīju ļoti ilgi. Desmit gados biju uzrakstījis trīs versijas, bet visas noliku malā. Skaņdarba man nebija, taču pa šo laiku biju pamatīgi izpētījis šo žanru. Biju noklausījies un izanalizējis visu iespējamo. Tā iedziļinoties, es ar šo žanru dzīvoju ilgi. Beidzot tomēr likt punktu bezgalīgajiem meklējumiem un uzrakstīt Rekviēmu pamudināja mans draugs Aleksandrs Lībreihs, kurš tobrīd (2006–2016) bija Minhenes kamerorķestra galvenais diriģents. Viņš pasūtīja Rekviēmu savam orķestrim un Berlīnes RIAS kamerkorim. Koncerta programmā bija paredzēti divi Rekviēmi: Mocarta un mans. Es uzreiz ķēros pie darba, un šoreiz komponēšana padevās diezgan viegli. Droši vien pateicoties iepriekšējām "provēm".
Šis ir armēņu rekviēms?
Man bija svarīgi atrast intonatīvo patiesību, kas būtu tuva man pašam, jo nekad iepriekš neko nebiju komponējis ar latīņu valodas tekstu. Es ļoti mīlu armēņu dzeju un valodu. Kā mūziķis esmu armēņu valodas dēls. Kad strādāju ar kanoniskajiem latīņu tekstiem, man bija interesanti veidot jaunas mūzikas un vārdu attiecības. Es iztēlojos, ka manu Rekviēmu dzied tēli, kurus redzu senajos armēņu manuskriptos. Viņi dzied seno armēņu garīgo mūziku – monodiju (vienbalsību), kura radās V gadsimtā un kuru armēņu baznīcās dzied arī šodien. Šo seno dziedājumu vārdi ir armēņu valodā. Ja tos nomaina ar latīņu tekstu, melodija "atceras" savu dzimto valodu, savu pamatu. Kad komponēdams sāku pats dziedāt šīs melodijas latīniski, man brīžiem bija sajūta, it kā es dziedātu armēniski! Tik ļoti mūzika atcerējās savu vēsturi!
Komponisti parasti apgalvo, ka, sacerot mūziku, viņi rūpīgi seko, lai tā atbilstu tās valodas tradīcijām, kurā viņi raksta. Piemēram, Arvo Perts, komponēdams pareizticīgo garīgos tekstus, vēlas, lai viss – arī mūzika! – skanētu krieviski. Taču es rīkojos pilnīgi pretēji. Izdarīju visu, lai šī būtu tradicionālā armēņu garīgā dziedāšana, tikai šoreiz mūsu seno manuskriptu varoņi to dzied latīņu valodā. Tā ir divu tādu sākotņu satikšanās, kuru ceļi nekad vēl nav krustojušies. Vēlējos apvienot divas absolūti nesaistītas parādības, tā iegūstot trešo.
Šis ir arī personisks veltījums jūsu tuviniekiem?
Mana mamma un tēvs ir izauguši bāreņu namā. Kad Armēnijā iebruka turki, mamma piedzīvoja šausmīgu traģēdiju: no visas ģimenes dzīva palika tikai viņa un vecākais brālis. Bāreņu namā mamma nonāca, vēl būdama tik maza, ka neko neatcerējās. Vēlāk viņai visu izstāstīja brālis. Viņu tēvu kopā ar citiem armēņu vīriešiem sadzina kādā ēkā un sadedzināja. No Marašas, kur viņi dzīvoja, manai vecmāmiņai ar trim bērniem – divām meitenītēm un puisīti – ziemā kājām nācās bēgt uz Alepo. Māsa nomira ceļā. Sasniedzot Alepo, nomira arī vecmāmiņa. Mamma izdzīvoja tikai tāpēc, ka vecmāmiņa (viņas mamma) bija viņu visu ceļu nesusi rokās…
Mamma nonāca amerikāņu bāreņu namā. Brālis viņu atrada tikai vēlāk. Es pat nezinu, kad tas notika, jo ziņu ir ļoti maz. Armēņi bēga, kur vien varēja, un ir izkaisīti pa visu pasauli: Vācijā, Francijā, ASV. Es piedzimu Beirūtā – Libānas galvaspilsētā. Ģimenē bijām četri bērni. Visi četri esam dzimuši Beirūtā.
Mammas dzimtā pilsēta Maraša tika iekļauta un joprojām ir Turcijas teritorijā. Daudzi armēņi pieņēma islāmu, bet mazpilsētu un ciemu iedzīvotāji pilnībā pazuda. Palika tikai tukšas kristīgo baznīcu ēkas. To man stāstīja pazīstamie, kuri šīs vietas ir apciemojuši. Es gan turp nekad nebraukšu. Es nespētu to redzēt. Man pietiek ar to, ka ik dienu redzu Araratu, un tas ir tur. Vēsturiski šī nav pirmā un vienīgā armēņu genocīda reize, tagad viss turpinās – Kalnu Karabahā visu laiku ir nemierīgi.
Tad jājautā – kā jūs nonācāt Armēnijā, Erevānā?
Pēc Otrā pasaules kara, kad sākās repatriācija un vecāki nolēma atgriezties dzimtenē. Ieradāmies 1947. gadā. Esmu ģimenē vecākais bērns, Libānā biju paspējis divus gadus mācīties franču katoļu skolā. Manas saknes – arī garīgajā mūzikā – vēl ir no turienes. Katru rītu lūdzāmies franciski. Tagad viena māsa ir Sidnejā, otra māsa un brālis – Parīzē. Viņš ir mākslinieks. Mani bērni dēls un meita dzīvo Losandželosā. Abi ir beiguši konservatoriju, bet viņu profesija nav mūzika. Kopš sievas nāves es viens pats esmu palicis Erevānā. Nu jau trīspadsmit gadu. Man tagad mājās ir daudz elektrisko spuldzīšu – rezerve ilgākam laikam. Pērku dažādas. Nevaru ciest, ja spuldze izdeg, bet uzreiz nevaru ieskrūvēt vietā jaunu. Man patīk, ja ir gaisma.
Varējāt taču pārcelties pie tuviniekiem uz Parīzi, Sidneju vai Losandželosu.
Man ir labi tepat. Patīk vasaras vakaros pasēdēt kafejnīcā un pasūtīt augļus ar saldējumu. Grūti bija tikai pirmos desmit gadus pēc Padomju Savienības sabrukuma, kad Karabahā turpinājās karš un arī Erevānā nebija ne elektrības, ne gāzes, ne apkures. Tolaik mēs ar sievu ziemas pārlaidām Frankfurtē. Atceros, ka čelliste Natālija Gūtmane, ar kuru esam tuvi draugi, brīnījās, redzot, ka veikalā Frankfurtē meklēju lielās sveces… Vēlāk pēc sievas nāves katru gadu pārziemoju Losandželosā, jo meita negribēja, lai ziemā palieku viens. Taču man ne visai patīk garie lidojumi. Labāk palieku mājās. Mājās ievēroju stingru režīmu: kopš dzīvoju viens, nācās iemācīties pašam saimniekot – gatavot ēst, mazgāt, apkopt māju. Man nepatīk sliņķi, kuri paši neko negrib darīt un lūdz citiem paveikt mājas darbus.
Savos darbos mēdzat iesaistīt arī armēņu tautas instrumentus – sērīgo duduku vai griezīgo zurnu?
Nekad to neesmu darījis, jo nevaru notīs atspoguļot duduka skanējuma nianses. Duduka spēle ir nemateriālā, mutvārdu tradīcija. Līdz šim nevienam vēl nav izdevies to pierakstīt, atbilstoši fiksēt notīs. Tur ir tik daudz nianšu: ceturtdaļtoņi, glissando… Ja rakstīsi eiropiskajā nošu sistēmā, būs uzrakstīts obojai. Taču es tā negribu. Es gribu rakstīt tieši dudukam, nevis obojai, kuras partiju pēc tam "pārtulkos" dudukam.
Vismaz esat pamēģinājis?
Centos, strādāju kopā ar duduka spēlētāju. Jautāju viņam: "Ko tu nupat te darīji? Kas tas bija?" Bet viņš to neapzinās un nevar paskaidrot, jo viņš domā mutvārdu tradīcijā. Pierakstītā kultūra ir pavisam citāda.
Kāpēc nerakstāt simfonijas?
Nekad tās neesmu komponējis. Jaunībā domāju, ka simfonijai ir jānobriest, taču, kad nobriedu, nolēmu, ka nav obligāti jāraksta simfonija. Tas ir tipisks vācu un austriešu mūzikas žanrs, bet man tuva ir franču skola. Franču simfonija – tā būtībā ir Debisī Jūra un Prelūdijas. Arī itāļiem simfoniju faktiski nav. Es atrodos uz robežas starp austrumiem un rietumiem. Man patīk vācu mūzikas racionālā domāšana, mūzikas arhitektūra – pēc tiem pašiem principiem ir celtas arī baznīcas! –, taču sirdij dārga ir mūzika, kuru iedvesmojusi daba. Tāda ir franču mūzika, sākot no Kuperēna laikiem.
Kuri ir jums vistuvākie žanri?
Mani interesē instrumentālā koncerta žanrs. Kāpēc? Tāpēc, ka tajā ir solists – vienbalsīgs instruments. Tas sasaucas ar mūsu seno vienbalsīgo mūziku. Mani ļoti saista jauktais koris un vokālā mūzika, ļoti tuva ir kamermūzika – kvarteti, trio, sonātes. Vokālā mūzika piesaista tāpēc, ka es mīlu dzeju.
Esmu daudz rakstījis korim. Kora mūzika ir īpaša joma. Vai nu esi korists, vai neesi! Daudzi bērni, arī nākamie komponisti, taču ir apguvuši mūziku baznīcu koros. Arī Šūberts dziedāja bērnu korī. Ščedrins mācījās kora skolā. Koris jāpazīst no iekšpuses, tas ir jāiemīl, un tajā ir jādzīvo. Tikai tad tev izdosies kora mūzika. Brāmss daudzus gadus strādāja par kora diriģentu un uzrakstīja daudzus kora opusus, pirms radīja slaveno Vācu rekviēmu.
Es arī vairākus gadus esmu dziedājis korī, savukārt mana māsa Araksa Mansurjana kļuva par operdziedātāju. Viņa ilgi bija operas soliste Erevānā, pēc tam pārcēlās uz Austrāliju, kur dziedāja galvenās soprāna lomas Sidnejas operā, tagad viņa ir pasniedzēja. Dziedāšana mūsu mājās ir bijusi vienmēr.
Ko tagad komponējat?
Itālijā, netālu no Florences, ir katoļu baznīca. Šogad tā svinēs 1000 gadu jubileju. Šo baznīcu dibinājis Svētais Minass, armēņu katolis. Jau gandrīz esmu pabeidzis darbu korim, orķestrim un solistam (baritonam). Atskaņojumā piedalīsies armēņu mūziķi gan no Erevānas, gan Eiropas. Bet man vēl drusku jāpastrādā.