Viņš ir XXI gadsimta Mocarts – šādi komponists Pēteris Vasks novērtējis izcilā vācu klarnetista, komponista un diriģenta Jērga Vidmaņa vispusību mūzikā. Starptautiski plaši pieprasītais mūziķis Latviju pirmoreiz apciemoja 2014. gadā un savaldzināja Rudens kamermūzikas festivāla klausītājus, uzstājoties kopā ar orķestri Sinfonietta Rīga. Viesi savukārt uzrunājusi Sinfonietta Rīga mūziķu atvērtība un radītprieks, tāpēc viņš vēlējies šeit atgriezties. Koncertā Lielajā ģildē piektdien, 10. martā, Jērgs Vidmanis būs gan solists, gan atskaņojuma vadītājs. Programmā līdzās vācu romantismam – Kārļa Marijas fon Vēbera Concertino klarnetei un orķestrim un Fēliksa Mendelszona Pirmajai simfonijai – skanēs Jērga Vidmaņa opuss Freie Stücke klarnetei solo.
Jērgu Vidmani izdevās sazvanīt dažas dienas pirms viņa uzstāšanās jaunās Pjēra Bulēza koncertzāles atklāšanas koncertos Berlīnē 4. un 5. martā. Jaunā koncertzāle atrodas Barenboima–Saīda akadēmijā netālu no Berlīnes Valsts operas. Pēc pasaulslavenā diriģenta, pianista un humānisma ideju īstenotāja Daniela Barenboima aicinājuma Jērgs Vidmanis ir jaunās mācību iestādes profesors. Barenboima–Saīda akadēmija vēra durvis pagājušā gada decembrī, un tajā vienkopus mācās studenti no savstarpēji nesamierināmajām Tuvo Austrumu valstīm. Pjēra Bulēza zāles atklāšanas nedēļas pasākumu sērijā ietilpa arī Jērga Vidmaņa teorētiskā lekcija Skaistie mirkļi. Pagātnes un tagadnes muzikālie notikumi. Šim priekšlasījumam mākslinieks iedvesmojies no ievērojamā XX gadsimta vācu filosofa, sociologa, muzikologa un kultūras kritiķa Teodora Adorno 1965. gadā sarakstītās esejas Mūzikas mirkļi.
Līdzās milzīgajai Elbas filharmonijai Hamburgā šī ir jau otrā jaunā koncertzāle Vācijā, kuras atklāšanā šogad piedalāties. Kā tajās jūtaties?
Jau mēģinājumā, kopā ar Danielu Barenboimu un dziedātāju Annu Prohasku atskaņojot Franča Šūberta dziesmu Gans uz klints soprānam, klarnetei un klavierēm un spēlējot savu skaņdarbu – Fantāziju klarnetei solo –, pārliecinājos, ka Frenka Gērija projektētā Pjēra Bulēza koncertzāle ir patiešām izcila. Gan akustika (to tāpat kā Elbas filharmonijai veidojis Jasuhisa Tojota, koncertzālē ir 620 vietu – I. L.), gan atmosfēra tur ir īpaša. Tā ir Berlīnei un mūzikas pasaulei ļoti nozīmīga koncertzāle ne tikai tāpēc, ka tā ir lieliska pati par sevi, bet arī tāpēc, ka tā veidota Pjēra Bulēza ideju garā.
Viņš vienmēr gribēja koncerttelpā panākt apļa vienotības situāciju, kurā nav tradicionālā, distancētā dalījuma: šeit ir mūziķi, tur – klausītāji. Jaunā koncertzāle ir viņa ideālu īstenojums. Mūziķi te var atrasties visdažādākajās vietās visā telpā, arī starp skatītājiem. Es šeit sniegšu daudzus koncertus: gan spēlēšu solovakaru, gan muzicēšu kopā ar citiem māksliniekiem. Šī ir moderna koncertzāle, par kādu Bulēzs sapņoja visu mūžu. Diemžēl viņš pats to nesagaidīja. Viņš šajā zālē justos laimīgs.
Divos mēnešos divas jaunas koncertzāles pat Vācijai ir neikdienišķs vēriens?
Var, protams, diskutēt, kāpēc bija vajadzīga jauna koncertzāle pilsētā, kurā jau ir lieliskas koncertzāles. Šajā ēkā atrodas arī Barenboima–Saīda akadēmija – tā ir mācību iestāde, kurā jaunieši no Tuvajiem Austrumiem var studēt mūziku un filozofiju. Tā ir pilnīgi jauna pieeja, liels retums, arī Berlīnē. (Barenboima–Saīda akadēmija iekārtota kādreizējo Berlīnes Valsts operas dekorāciju darbnīcu renovētajā ēkā – I. L.)
Vispirms Elbas filharmonija Hamburgā, tagad jaunas koncertzāles atklāšana Berlīnē ir labs signāls, jo pēdējos gados visvairāk ziņots par kārtējā orķestra likvidēšanu un to, ka vairs nepiešķir finansējumu vēl kādam teātrim. Šāda ir šodienas ierastā notikumu gaita, jo daudzi politiķi neizprot klasiskās mūzikas un kultūras vērtību un nozīmi sabiedrībā.
Abi šie signāli – divu jaunu koncertzāļu atklāšana – ir pozitīvi un nozīmīgi, jo tie izskan pēc orķestru un teātru slēgšanas viļņa, kas Vācijā turpinājies diezgan ilgi. Esmu laimīgs, ka varu piedalīties pozitīvajā procesā.
Man gan šķiet, ka daudzviet citur var tikai apskaust Vāciju, kur vai katrā mazpilsētā ir gan operteātris, gan orķestris.
Jums ir taisnība. Taču es jums varu izstāstīt, ka Freiburgā, kur pats esmu dzīvojis, slēdza lielisko SDR orķestri, kurš bija viens no pasaulē labākajiem jaunās mūzikas interpretiem. Šis orķestris bija daudzu Ligeti, Štokhauzena, Bulēza un Nono darbu pirmatskaņotājs. Vācija vienmēr ir bijusi kultūras zeme. Tā ir mūsu pozitīvā puse. To mainot, cieš pati kultūras sirds. Tās ir draudīgas briesmas. Nekas nav mūžīgs. Kas zina, kas notiks, ko lems un darīs nākamās politiķu paaudzes. Jaunās koncertzāles, kurās ir gaidīts ikviens, ir pozitīva zīme laikā, kad kultūrpolitikā bijis daudz negatīvu ziņu.
Izskatās, ka visa pasaule var ļoti strauji, būtiski un bīstami mainīties neprognozējamā virzienā. Kā uz to reaģējat savā mākslā?
Politiķi bieži mēdz darīt to, ko solījuši nedarīt, un sola to, kas nav viņu spēkos. Šajā nemierīgajā laikā mūzikas ietekmes spēks nekļūst nenozīmīgāks. Gluži otrādi – tas kļūst vēl svarīgāks. Es redzu visus negatīvos procesus, kuri notiek, taču esmu dziļi pārliecināts, ka māksla cilvēkiem ir nepieciešamība. Vai varat iedomāties sabiedrības dzīvi bez operas, mūzikas, glezniecības, literatūras? Mēs nevaram dzīvot tikai pragmatiskā, tehnokrātiskā sabiedrībā. Jā, arvien vairāk darbu paveic datorprogrammas, cilvēkus var aizstāt ar robotiem. Bezdarbs tikai pieaugs, un nākotnē mūs sagaida daudz izaicinājumu. Tas, ko mēs, mākslinieki, reāli varam, ir muzicēt – nodarboties ar to, kam ticam.
Esmu pārliecināts, ka klasiskās, romantiskās un modernās mūzikas kombinācija mūsu gaidāmajā koncertā Rīgā mainīs klausīšanās pieredzi. Konteksts maina mūzikas uztveri. Orķestris Sinfonietta Rīga man iepatikās uzreiz, un es uzreiz arī sajutu, ka Latvija ir mūzikas zeme ar brīnišķīgām, stiprām tradīcijām un mentalitāti. Atceros, kā kopā mēģinājām Mocarta simfoniju Jupiters, cik šie mūziķi bija atvērti un kāds bija viņu muzicēšanas prieks. Kaut arī nebija tālāku sadarbības plānu, es zināju, ka noteikti atgriezīšos Latvijā. Lai to tiešām arī izdarītu, es atteicu daudzus citus piedāvājumus un ļoti gaidu mūsu tikšanos Rīgā. Tas, ko spējam mainīt, varbūt ir sīkums, bet, ja izdodas skart klausītāju sirdis, ir paveikts pats galvenais.
Mūziķi mēdz specializēties kādā iemīļotā laikmetā, bet jūs spēlējat visu un pat vienā vakarā!
Mani interesē laikmetu dialogs. Roberta Šūmaņa mūzika var skanēt un tikt uztverta arī ļoti laikmetīgas un radikālas mūsdienu skaņumākslas ielokā. Es ticu šādu programmu jēgai. Ja vienā koncertā skan tikai jaunā mūzika vai tikai baroks – brīnišķīgi, taču man personiski daudz interesētāka šķiet laikmetu kombinācija: viens iedvesmo otru. Arī koncerta programmas veidošana ir kompozīcija. Ja saliekam blakus lietas, kuras varbūt nav savstarpēji tieši piederīgas, rodas iespēja skaņdarbus parādīt jaunā, citā gaismā. Jā, es to saucu par komponēšanu, nevis koncerta programmas plānošanu.
Kā komponists visu šo daudzveidību vēlējāties ietilpināt vienā skaņdarbā – oratorijā Šķirsts, kuras pasaules pirmatskaņojums atklāja Elbas filharmoniju?
Lai gan esmu jau iepriekš rakstījis lielus, apjomīgus orķestra skaņdarbus un arī operu Bābele, šis man bija īpašs piedzīvojums, jo šajā skaņdarbā piedalās divi solisti (soprāns, baritons), trīs dažādi kori – operas, jauniešu un bērnu –, ērģeles un liels simfoniskais orķestris. Oratorija ilgst stundu un 45 minūtes, tajā piedalās 300 mūziķu. Varat iedomāties, cik saspringti man aizritēja pēdējais pusgads, kad komponēju šo opusu un vienlaikus turpināju spēlēt un diriģēt koncertus.
Biju dziļi saviļņots, redzot klausītāju acīs aizkustinājuma asaras. Esmu pārliecināts, ka viņi oratoriju izprata mūsu laikmeta kontekstā. Tā sākas ar pasaules radīšanu, tūliņ pēc tam, 2. daļā, ir Dieva centieni iznīcināt visu dzīvo radību lielajos plūdos. Te izvirzās jautājums par vainu – nevis par cilvēku, bet gan Dieva vainu. Oratorijas centrālajā daļā Mīlestība samilst konflikts starp mīlas paradīzi un elli. Nākamajā daļā Dies irae izmantoju Frīdriha Šillera dzeju – Odu priekam –, kas skan Bēthovena 9. simfonijas finālā. Taču es sameklēju šīs dzejas agrīno versiju, kurā ir vēl sešas rindas. Šis teksts ir pilnīgā pretstatā Dies irae un vēstī, ka nav jābūt ne ellei, ne grēku sarakstam, un apliecina dzīvi. Noslēdzošajā Dona nobis pacem bērni dzied moderno alfabētu un vēstī par kara draudiem, bet pieaugušie nespēj runāt.
Galvenā doma ir tā, ka mēs nevaram vienmēr norādīt uz Dievu kā atbildīgo par to, ka cilvēki karo. Nē, par to atbildīgi esam mēs paši! Oratorija ir neatliekams sauciens pēc miera.
Pastāstiet, lūdzu, par savu sadarbību ar Pjēru Bulēzu!
Savā mūziķa dzīvē visvairāk esmu ietekmējies tieši no viņa. Trīspadsmit vai četrpadsmit gadu vecumā kopā ar tēvu aizgāju uz Pjēra Bulēza mūzikas koncertu Strasbūrā. Tas mainīja manu dzīvi, jo pirms tam vēl nekad nebiju dzirdējis ko tādu. Man bija stāstīts, ka šī ir ļoti precīzi analītiski organizēta mūzika, taču es tajā sadzirdēju pavisam ko citu. Tas bija īsts, iepriekš nepiedzīvots krāsu orgasms! Tik aizraujošas modernas krāsas dzirdēju pirmoreiz. Man tā bija brīvība, nevis konstrukcija un ierobežojumi.
Tolaik es vēl nezināju, ka vēlāk Bulēzu sastapšu bieži. Izrādījās, ka dzīvojām tuvu viens otram: Bulēzs – Bādenbādenē, es – Freiburgā. Starp citu, tikai vakar no turienes pārcēlos uz Berlīni. Kad jau sadarbojāmies, allaž tikāmies laikā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu. Bulēzs pie Vīnes filharmoniķu pults diriģēja mana opusa Armonica (2007) pirmatskaņojumu Strasbūrā. To nevar aizmirst. Viņš bija tik labvēlīgs un augstsirdīgs pret mums, jauno paaudzi. Viņš iedziļinājās un nodevās jauno autoru mūzikai ar tikpat lielu ieinteresētību un tikpat dāsnu pašatdevi, kā diriģēdams Mocarta un Bartoka skaņdarbus. Pirms pārcelšanās pakojot mantas, es atradu vecās fotogrāfijas, kuras uzņemtas dienā, kad nodevu viņam Armonica partitūru.
No Bulēza es ļoti daudz iemācījos arī kā izpildītājmākslinieks laikā, kad viņš strādāja pie sava Dialoga (1984) klarnetei un dzīvajai elektronikai. Es to esmu spēlējis daudzas reizes, arī Bulēza 85. dzimšanas dienas koncertā Parīzē. Pavisam nesen to ierakstīju, šis ieraksts vēl nav izdots. Mums bija siltas, draudzīgas attiecības, lai gan bijām ļoti dažādi un mūsu domāšana bija krasi atšķirīga. Tas, ka viņu apbrīnoju, nenozīmē, ka visam piekrītu. Viņš bija personība, kuras tagad pietrūkst visai mūzikas pasaulei.
Kāpēc radikālie, izaicinošie modernisti, arī Pjērs Bulēzs, Kšištofs Pendereckis un Arvo Perts, vēlāk krasi mainīja virzienu un pievērsās klasiskajām, harmonizējošajām vērtībām?
Tā ir mākslinieka iespēja mainīties. Mūzikas radīšanā man tas ir vissvarīgākais. Paskaidrošu ar vienkāršu piemēru: kad savā iepriekšējā Rīgas apciemojumā kopā ar Sinfonietta Rīga atskaņoju Mocarta Klarnetes koncertu, bija cilvēki, kuri teica, ka justos laimīgi, ja viņi to varētu nospēlēt tieši tāpat. Mani gan tik precīza atkārtošanās apbēdinātu. Kas attiecas uz komponistu novēršanos no savas agrākās mūzikas valodas, varu teikt, ka ar mani tā notiek visu laiku. Uzrakstījis vienu skaņdarbu, kurš sastāv gandrīz tikai no dažādiem ārpusmuzikāliem sonoristiskiem trokšņu efektiem, nākamo komponēju izteikti tonālu. Tā rīkojušies ne tikai minētie laikmetīgie komponisti.
Ieklausieties, cik moderna ir Žana Sibēliusa 4. simfonijas mūzika! Rihards Štrauss sāka ar modernām, intensīvi ekspresionistiskām operām – Salome un Elektra –, bet krietni vēlāk Rožu kavalierī atļāvās izsmalcināti krāšņu, konservatīvu mūzikas skaistumu. Leģendārais džeza novators Mailss Deiviss nemitīgi mainījās visu mūžu. Ikvienam māksliniekam ir tiesības apstāties krustcelēs un pateikt – pietiek, turpmāk rakstīšu pavisam citādi.
Ko īsti domājat ar "skaistajiem mūzikas mirkļiem"?
Impulsu savai lekcijai smēlos Teodora Adorno 1965. gadā uzrakstītajā esejā Mūzikas mirkļi. Tajā viņš kritizē buržuāzijas koncertpubliku – klausītājus, kuri no mūzikas gaida tikai "skaistos brīžus". Domāju, ka varam stāstīt arī par mūsu pašu personiski pārdzīvoto skaistumu. Ko nozīmē – skaists, brīnišķīgs? Pārāk tīrs, pareizs un ideālam modelim atbilstošs nebūt nav skaists. Skaisto rada kaut kas iregulārs, to rada atšķirīgas nianses. Uz to norādīja dzejnieks Šarls Bodlērs. Spēlēdams klavieres, centos parādīt, cik mūsdienīgi var skanēt klasika un cik tradicionāls var būt mūsdienu repertuārs. Arī Mocarta mūzikā ir daudz disonanšu, taču pasāžu ātrajā skrējienā mēs tās pat neievērojam. Taču, ja sapulcējat šīs skaņas vienā akordā, jūs redzēsiet, ka šī ir mūsdienīga mūzika – gluži kā tā, kas tapusi pēdējās desmitgadēs. Tomēr tas joprojām ir Mocarts!
Kādas bija jūsu tikšanās ar latviešu diriģentiem Marisu Jansonu un Andri Nelsonu?
Mariss Jansons ir saviļņojošākais mūzikas interprets. Viņš ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri koncertu ciklā Minhenē atskaņoja visas deviņas Ludviga van Bēthovena simfonijas. Mariss Jansons man piezvanīja un teica: "Es gatavoju koncertu, kurā skanēs Bēthovena 7. simfonija. Vai jūs piekristu uzrakstīt uvertīru, kas būtu saistīta ar šo kontekstu?" Mūsu sarunas rezultātā uzrakstīju koncertuvertīru Con brio (2008). Kopš tā laika to ir spēlējuši daudzi orķestri dažādās pasaules malās. Statistika (Jērga Vidmaņa partitūras izdod izdevniecība Schott – I. L.) liecina, ka bijis jau vairāk nekā 100 atskaņojumu. Bez Marisa Jansona iniciatīvas šī skaņdarba vienkārši nebūtu. Viņš to diriģēja koncertturnejā, ir arī ieraksts. Man ir visa Bavārijas Radio simfoniskā orķestra ierakstu kolekcija. Biju klāt arī abos koncertos, kad Mariss Jansons šo manu skaņdarbu diriģēja Vīnes Mūzikas biedrības Zelta zālē un Ņujorkas Kārnegija zālē. Es to nekad neaizmirsīšu. Viņš ir brīnišķīgs, fantastisks mūziķis.
Es apbrīnoju arī Andri Nelsonu. Viņš ir īsts mūziķis, absolūta pilnība. Viņam piemīt mūzikas instinkts – tik dabisks un patiess, kāds var būt tikai bērnam. Es viņam novēlu to saglabāt visu mūžu. Andris Nelsons labi pazīst manu mūziku. Viņš nesen ar Bostonas simfonisko orķestri un pianistu Jefimu Bronfmanu atskaņoja manu klavierkoncertu Sēru maršs. Tagad man jākomponē skaņdarbs abiem viņa vadītajiem orķestriem: gan Leipcigas Gewandhaus orķestra jubilejai, gan Bostonas simfoniskajam orķestrim. Nākamsezon būšu Gewandhaus orķestra rezidējošais komponists, kopā atskaņosim arī Eliota Kārtera klarnetes koncertu. Ar lielu nepacietību un cerībām gaidu mūsu ciešo sadarbību nākotnē.
Vai komponējot jūs intuitīvi veidojat skaņu ainavu, būvējat sistēmu vai vispirms rūpējaties par mūzikas vēstījumu, varbūt pat misiju?
Dažādi. Tādos skaņdarbos kā Lichtstudie I–VI galvenais ir skanējuma gaisma un krāsa: es negleznoju, bet ielieku krāsas savā mūzikā. Savukārt oratorijai Šķirsts un operai Bābele ir ļoti skaidrs vēstījums. Mūzikas jēgu nav iespējams izteikt vārdos, tā nav acīmredzama. Katram skaņdarbam ir savs vēstījums. Ceru, ka spēju mūzikā cilvēkiem kaut ko pateikt.
Ko šobrīd komponējat? Ņemat talkā arī jaunās tehnoloģijas?
Patlaban rakstu klarnetes kvintetu, kuru pats spēlēšu kopā ar Hāgena kvartetu. Jākomponē simfoniskais opuss Saimona Retla atvadām no Berlīnes filharmoniķu galvenā diriģenta pults. Savas partitūras un vēstules es rakstu ar roku. Man nav epasta, manis nav sociālajos tīklos, es vispār nelietoju datoru. Kad man kaut ko vajadzēja eksperimentālam skaņdarbam, saucu palīgā jauno tehnoloģiju speciālistu.
Koncerts
Jērgs Vidmanis un Sinfonietta Rīga
Lielajā ģildē 10.III plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 7–30