Vai nu tu pats kaut ko dari, vai pieprasi sazin ko no citiem un visu laiku apvainojies, ka nav novērtējuši, sapratuši utt., – apmēram tāda bija Sergeja Timofejeva sacītā ideja Starptautiskajā Londonas grāmatu tirgū.
Viņš izvēlējies darīt pats – rakstīt dzeju, kopā ar dzejnieku grupu Orbīta veidot multimediālas performances, dīdžejot. Galu galā (vai tieši pirmkārt) dzīvot dzīvi un būt normālības pusē – tur, kur bērni tevi ierok smiltīs un garāmejošs suns nolaiza ausi, kamēr paralēli TV ekrānos "puto ziepju karš visā savā eļļainajā spožumā". Tur, kur galvā rodas šādi jautājumi: "Vai pietiekami esam turējuši plaukstās kazenes, lācenes, dzērvenes? (..) Vai gulējām pakalnos atmestām rokām? (..) Vai pakāpeniski kļuvām par nesalasāma, nekārtīga rokraksta piemēriem? Vai labi esam nodzīvojuši dzīvi līdz šim mirklim?"
Timofejeva darbi atdzejoti vāciski, angliski, gruzīniski, zviedriski, čehiski, itāliski u. c. Viņš regulāri piedalās dažādos dzejas un mākslas festivālos daudzviet pasaulē. Sergeja Timofejeva jaunākais darbs ir apvienības Orbīta izdotais bilingvālais dzejas krājums Replika. Tas ir viņa trešais latviešu un krievu valodā iznākušais krājums, un tajā apkopoti pēdējos piecos gados sarakstītie dzejoļi, kā arī Arvja Vigula, Toma Treiberga un Andra Akmentiņa atdzejojumi latviešu valodā.
"Manuprāt, krājumā ir zināms paradokss – ne velti šai vīrišķīgajai un pieaugušajai grāmatai uz vāka ir maza meitenīte ar suni. Šis ir mēģinājums būt atklātam, bet nezaudēt dziļumu. Pateikt savu sakāmo, kad apkārt nemitīgi dūc ziņu un viedokļu koris, kas visu nivelē līdz apkārtējā fona līmenim," jauno dzejas krājumu raksturo Sergejs Timofejevs. Vārds "replika" viņu uzvedina uz asociācijām par bezgalīgu poētiskā vārda reprodukciju: "Katrs jauns izdevums ir svarīga un būtiska, taču kārtējā replika, kurai neizbēgami seko jauni citu autoru izteikumi. Nosaukums pasvītro paša poētiskā procesa svarīgumu, nepārtraukti bagātinot runu un literatūru, kurā katrs autors spēlē savu īpašo lomu plecu pie pleca ar saviem priekštečiem un laikabiedriem. Katram te ir sava Replika."
Man bija māņticīga sajūta, ja jautājumus sarakstīšu grāmatai pievienotajā burtnīcā, intervija sanāks labāka.
Ļoti labi!
Vai ir iznācis novērot, kā citi rīkojas ar tukšo burtnīciņu? Lieto vai uztver ar pietāti – kā grāmatas daļu?
Iespēju amplitūda ir diezgan plaša. Kāda paziņa atrakstīja, ka izmantojusi to savām piezīmēm par dzīvi. Tas bija ļoti jauki. Varu iedomāties, ka kāda ģimene burtnīcu varbūt atdos bērnam un viņš tur kaut ko zīmēs, rakstīs vai kādā citādā veidā aizpildīs balto tukšumu. Ideja mums radās kopā ar dizaineru Alekseju Muraško. Tas ļoti labi sabalsojas ar kopējo koncepciju – par repliku, par iespēju nākamajai replikai.
Veidotos interesants turpinājums, ja pēc tam savāktu visas burtnīcas kopā un apkopotu lasītāju replikas par Repliku. Grāmatas dizains ievelk pirmais. Meitenīte ar princeses kronīti aizrautīgi māj ar brīnumnūjiņu. Blakus – liels balts suns. Gribas uzminēt, kas tur īsti notiek.
Šo tēlu – meiteni ar suni – apmēram pirms pusgada ieraudzīju feisbukā. Laba mūsu draudzene Olga Kaņeva bija publicējusi ainiņu no savas mājas dzīves. Uzreiz viņai uzrakstīju, ka tā ir labākā fotogrāfija grāmatas vākam, ko varu iedomāties. Viņa piekrita. Sākumā bija domāts sadarboties ar dizaineru Vladimiru Leibgamu, ar kuru taisījām manas pirmās divas bilingvālās grāmatas Gandrīz fotogrāfijas (2003) un Stereo (2012), bet viņš aizbrauca strādāt uz Prāgu. Pēc tam aprunājos ar Alekseju Muraško, ar kuru pirms tam bijām taisījuši grāmatu 12 dzejnieki no Krievijas, par kuru pagājušogad saņēmām Zelta ābeli. Bija pilnīgi skaidrs, ka uz Alekseju visos vizuālajos jautājumos var paļauties. Ar viņu ir viegli sastrādāties, jo visi viņa risinājumi ir diezgan pamatoti. Šī fotogrāfija – kaut kāds naivs dzīvesprieks, cerības uz brīnumu ar burvju nūjiņu rokā un suns, kas uz visu skatās neitrāli kā būtne ar nenormālu pieredzi, – tas iedod pozīciju no malas. Tas viss, man liekas, ļoti piestāv šai grāmatai.
Jā, ļoti. Bet, nerunājot vairs par konkrēto vāku, kas ir brīnišķīgs, gribu vaicāt, vai kādreiz savā dzejā baidies būt banāls un ko tu ar to saproti?
Savā veidā pati dzīve ir banāla, bet arī brīnumaina. Galvenais, lai mēs varētu saprast, ka tā ir gan tāda, gan šāda. Vienmēr uz vienu un to pašu ir iespēja paskatīties no divām pusēm. Es nedomāju, ka šo fotogrāfiju var uztvert kā banālu vai sentimentālu, bet varbūt…
Protams, tā nav banāla. Spilgts mākslas tēls, kur viss – kadrējums, krāsa, proporcijas, saspēle ar dzejas tekstu – ved prom no sentimentālas bildītes. Cits dziļums un mērķis. Bet teorētiski taču piekritīsi, ka bērni un dzīvnieki mākslā tomēr ir cik iedarbīgi, tik riskanti varoņi.
Jā, protams. Ļoti svarīgas ir detaļas – kā skatās šis suns, kā dzied meitene, kura ar nenormāli reālu pārliecību mēģina mums kaut ko pateikt. Grāmatā ir pieminēti gan bērni, gan suņi, gan kaķi, bet tur ir arī amerikāņu FIB vai vācu zemūdenes. Tur ir gan vienkāršas, gan sarežģītas lietas. Arī pēc struktūras daži dzejoļi ir ļoti vienkārši. Viens dzejolis ir piefiksēts stāsts, kuru mēģinu vienkārši adekvāti pierakstīt. Daži ir drusku avangardiskā garā, balstīti uz atkārtojumiem. "Nakts iestājas kā nakts/ Diena aiziet kā diena/ Cilvēks skumst kā cilvēks/ Kaķis murrā kā kaķis." Lietas ir salīdzinātas pašas ar sevi. Liekas, ka viss ir vienāds, bet ir kaut kādas nianses, kas pēkšņi tam visam iedod dziļumu. "Lidotājs skūpsta sievu kā lidotājs/Viņa bērni klaigā un strīdas kā viņa bērni." Tā arī ir, ka dzīve ir ļoti sarežģīta un vienkārša vienlaicīgi. Cik dziļi mēs to varam uztvert, tik dziļi arī saprotam. Es par to nedomāju. Man nav kaut kāda plāna – rakstīšu šādā vai tādā veidā.
Tavā dzejā cilvēki dzīvo parastu mūsdienu cilvēku dzīvi – kopdzīvē cits ar citu un feisbuku. Šķiet, katram, kurš izlēmis tur būt, ir bijis jāizlemj, kādiem mērķiem viņš to izmantos. Paturpinot replikas tēmu, vai tu esi aktīvs komentētājs un diskutētājs sociālajos tīklos?
Es dažreiz tur publicēju dzejoļus. Man feisbuks ir svarīgs arī kā kultūras reklāmas platforma. Vadu portāla arterritory.com krievu versiju un dalos ar tā publikācijām. Ar ziņām par izstādēm, koncertiem un citām lietām, man šķiet, ir svarīgi padalīties. Dzejoļu publikācijas sociālajos tīklos, no vienas puses, nozīmē to literārā statusa nivelēšanu. Tavs teksts parādās kopā ar mājas mīluļu fotogrāfijām un atskaitēm par ballītēm. Bet, no otras, – tā ir iespēja dalīties ar tikko uzrakstīto. Reizēm tas palīdz ieraudzīt, kas vēl tekstā ir jāpielabo.
Latviešu mākslinieki bieži vien pārmet cits citam, ka ir pārāk liriski un neizmanto savu mākslinieka balsi, lai iestātos par globālām un sociālām problēmām. Kā tu uz to raugies?
Man īsti nepatīk vārds "lirisks", arī attiecībā uz sevi. Tu vari visu uztvert ļoti ātri un vienkārši – balts, melns, pareizs, nepareizs – vai uztvert lielākā laika mērogā, apjaust vairākas dimensijas. Mēs visi šeit uz zemes esam kādu noteiktu brīdi, un mums ir ne tikai jāizcīna kāda uzvara, bet kaut kas par šo laiku jāsaprot. Tas ir svarīgs uzdevums katram. Nedomāju, ka es saprotu vairāk par citiem, bet varbūt cilvēkiem mēdz piemist lielāks jūtīgums pret kaut kādām lietām? Pret krāsām, smaržām. Manā grāmatā varbūt ir jūtīgums pret laiku. Viens no 20. gadu dzejniekiem, filozofiem, oberuītu grupas pārstāvis Aleksandrs Vedenskis, rakstīja: "Мир мерцает" – pasaule mirgo vai mirdz. Kaut kas pa vidu. Mēs pasauli uztveram kā nepārtrauktu sižetu, kā kadru maiņu, kā kino, bet var uz to palūkoties arī kā uz izstādi, ekspozīciju, kur katrs priekšmets, katrs sīkums ir interesants un piesātināts ar savu paša mirdzēšanu un mirgošanu. Man liekas, ka ir svarīgi saprast šādas lietas. Tas mums dod pamatu zem kājām.
Ļoti precīzs pašraksturojums – jūtīgs pret laiku. Šķūnītis, kas "lēnām jūk ārā", vai dzejolis par visu skumjo džinsu karjeru "kaut kur pie Pitsburgas", kas, protams, tāpat kā Mārim Čaklajam nebija par krekliem, tev nav par džinsiem. Bet, ja runājam par tevi pašu, nevis laikmetu, – kas tevī ir neatgriezeniski mainījies, ja salīdzini sevi pirms 20 gadiem un tagad?
Kad mans vārds pirmoreiz bija publicēts žurnālā Rodņik – Avota krievu versijā –, man tas nozīmēja kaut ko ļoti svarīgu. Varbūt es joprojām tā uzskatu, bet manī ir arī tas suns, kas uz visiem skatās neitrāli un var pateikt – tas ir pilnīgs "bulšits", paskaties uz to reālāk. Man liekas, ka joprojām taisnība ir pa vidu – tu nevari pazaudēt to meiteni ar burvju nūjiņu, bet nevari aizmirst arī par suni. Tu sāc no meitenes pozīcijas, ka vari izdarīt pilnīgi nereālas lietas, bet tad parādās tas suns… Tāpēc es nedomāju, ka tas ir saistīts ar kaut kādiem laikmetiem, ka toreiz vārds nozīmēja vairāk. Man liekas, ka svarīgs ir līdzsvars. Divi redzējumi. Tas bija arī iepriekšējā grāmatā Stereo, tur gan vairāk bija par valodu. Divas valodas, kas veido divus audioceliņus, kuri veido stereo.
Vēlos pavaicāt, kas tev ir pa īstam svarīgi laikā, kad katrs var iet tik dažādus ceļus. Ko tu atsijā un ko – paņem sev? Ja tavu dzīves pieredzi un pasaules uztveri iztēlojamies kā lādīti – ar ko tu to pildi? Ko krāj no nemateriālām lietām?
Attiecības. Attiecības ar cilvēkiem un dažreiz arī ar priekšmetiem. Dzīvoju tādā pašā informatīvajā telpā kā pārējie. Es arī lasu ziņas un pārdzīvoju, bet varbūt nekliedzu par to.
Kad tev ir bērni un tev viņi ir jāpieskata, ir svarīgi turēt iekšējo līdzsvaru. Ir svarīgi kontrolēt pirmās emocijas. Cilvēki sociālajos tīklos to vispār nedara. Pirmā reakcija ir arī pirmais, kas parādās. Mana sieva mūsu dēlam māca aizskaitīt līdz desmit. To vajadzētu īstenot arī citās sfērās. Bet nevaru teikt, ka esmu labs piemērs. Es arī dažreiz tomēr izlaižu skaitīšanu līdz desmit, bet vienmēr pēc tam sajūtu, ka tas nebija pareizi. Man liekas, tad, kad informācijas kļūst vairāk un mēs uz to reaģējam vairāk, svarīga kļūst mediju un reakcijas kultūra.
Man ļoti patīk piemērs, kuru izlasīju grāmatā par amerikāņu džezmeņiem. Viens stāsts bija par to, ka tad, kad Amerikā 20. gados bija sausais likums, alkoholu tomēr pārdeva uz kuģiem. Daži kuģi, līdzīgi kā mūsdienās notiek uz prāmjiem, pārvērtās par dzīvesprieka oāzi. Tur spēlēja džezu, cilvēki dejoja un lietoja alkoholiskos dzērienus. Dažreiz tur notika arī kautiņi. Mūziķiem bija ļoti svarīgs noteikums – nekad nepārstāt spēlēt, lai vismaz daļa publikas joprojām dejotu, lai visi neaizskrietu uz vienu klāju un kuģis neapgāztos ar kājām gaisā. Tas man arī liekas svarīgi – turpināt spēlēt.
Aprīlī kopā ar citiem Latvijas literātiem piedalījies Starptautiskajā Londonas grāmatu tirgū. Organizatori tevi bija aicinājuši piedalīties pasākumā Kultūru interpretācija – Krievija, Eiropa, Rietumi kopā ar Igaunijā dzimušo krievu dzejnieku Andreju Ivanovu, igauņu rakstnieku Reinu Raudu un velsiešu dzejnieci Mennu Elfinu. Vai tevi kādreiz neapgrūtina šī misija būt par kultūru saplūsmes vēstnieku? Nevēlētos, lai uzaicina vienkārši kā dzejnieku Sergeju Timofejevu?
Uz šādām tematiskām diskusijām mani neaicina tik bieži. Necenšos atsaukties gluži katram piedāvājumam.
Lielā mērā šis bilingvālais "stereo" arī ir tavas identitātes daļa, nevar no tā norobežoties. Atliek vien cerēt, ka starptautiskos forumos tev tiek dota iespēja runāt ne vien par Latvijas sarežģīto vēsturi, bet arī savu dzeju un estētiskiem jautājumiem.
Man liekas, ka piedalīties Londonas grāmatu tirgū bija pareizi – kaut ko pastāstīt un nolasīt dažus dzejoļus. Protams, dažreiz tev liekas, ka tu runā un runā un tas nevienam nav vajadzīgs. Tikai tad, kad nolasi dzejoli, ir kāda jēga. Tas viss ir sarežģīti, bet arī interesanti. Tas vairāk ir atkarīgs no pretējās puses, kura organizē un kurai ir vieglāk ielikt mani kaut kādā rāmī vai platformā.
Visus jau ieliek. Nora Ikstena Londonā bija pie stiprajām sievietēm.
Jā. Tu nevari arī pilnīgi no tā atteikties. Ir jāmēģina sabalansēt visas rāmju struktūras, kuras tev uzliek. Bet kaut kas tomēr nāk no tevis paša. Es rakstu krieviski. Protams, man ir saistība ar krievu valodu, bet man ir svarīgi, ka es esmu no Latvijas, ka esmu šejienes cilvēks. Taču tam obligāti nav tiešā veidā jāatspoguļojas tekstos. Piemēram, man nav konkrētu dzejoļu par Rīgu. Tikko saņēmu no Rakstniecības muzeja piedāvājumu piedalīties pasākumā, kam nepieciešami jauni dzejoļi par Rīgu.
Tur tu varētu nolasīt arī par sauli, "kura nespēj atcerēties,/līdz kuram punktam uzkāpusi vakar,/un cenšas trāpīt nedaudz zemāk". Tāda Rīga, ka prieks.
Jā, bet varētu būt arī Saldus vai Jelgava. Man tie ir Saulkrasti. Man liekas, ka Latvija ir laba vieta, lai caur kaut ko lokālu rakstītu par vispārējām lietām. Rīga ir ļoti laba pilsēta – gan liela, gan ne pārāk liela. Principā ir viss, kas vajadzīgs dzīvei. Kaut kā pietrūkst, bet te ir iespējams kaut ko izdarīt, uzlabot situāciju. Nav sajūtas, ka nekas nevar mainīties. Redzam daudz iniciatīvu, kas nebeidzas, bet tikai attīstās. Tas ir forši! Protams, ir arī daudz negatīvu lietu, un tas ir dabiski. Tur, kur dzīvo cilvēki, vienmēr būs kaut kas pozitīvs un kaut kas negatīvs. Varbūt tiešām tā ir daba, kas visu uztur līdzsvarā? Man vienmēr ir bijis jautājums, no kurienes Maskavā cilvēki ņem enerģiju. Protams, tur ir parki. Cik zinu, pa šo laiku tie ir uzlabojušies, pēdējoreiz tur biju 2014. gadā. Bet man ir tik svarīgi, ka ir jūra un es varu vienkārši stundas laikā no pilsētas aizbraukt un nonākt krastā, kas ir kaut kas pilnīgi cits un iedod jaunu enerģijas avotu.
Kādreiz neesi pavaicājis kolēģiem maskaviešiem, kur tad viņi ņem enerģiju?
Nē. Es nedomāju tikai par dzejniekiem, bet vispār cilvēkiem. Tur ir vairāk cilvēku. Varbūt no tās masas un apgrozījuma rodas kāda cita enerģija? Iespējams, cilvēkiem, kuriem patīk Maskavā, ir kaut kāda citāda psiholoģija, viņiem patīk vēriens. Ir diezgan svarīgi būt pirmajiem, būt piramīdas augšā. Ņujorkā tomēr ir okeāns, tur arī var aiziet un sajust ko citu. Berlīnē nav jūras, bet viss notiek ļoti cilvēciskā mērogā. Pašā pilsētas struktūrā ir līdzsvars, kas izveidojies vēsturisku apstākļu dēļ. Pilsēta ir ļoti liela, bet cilvēciska.
Pagājušosezon tev bija jauka radoša sadarbība ar Leļļu teātri, atdzīvojās tavs stāsts par bruņinieku, kuram sāpēja zobi. Pastāsti nedaudz par to.
2009. gadā uzrakstīju pasaku. Dēlam tad bija trīs četri gadi un sākās pirmās problēmas ar zobiem. Es zobārstus ļoti cienu, un arī šajā pasakā zobārsts ir pozitīvs tēls. Pasaka nav tik daudz par zobiem, bet par saldumiem un kārdinājumiem un par to, kā mēs tos uztveram. Vienā brīdī galvenais tēls – bruņinieks, kuram nenormāli garšo konfektes un kurš noteikti neskaita līdz desmit, kad viņam sākas pirmās problēmas ar zobiem, maina savas vērtības uz pretējo – sāk uztvert konfektes par saviem ienaidniekiem un sāk ar tiem cīnīties. Pasaka ir par to, kā mēs uztveram saldumus plašākā nozīmē – vai nosaucam tos par ienaidniekiem un uzskatām par vainīgiem, vai tomēr vismaz daļa vainas ir arī mūsu attieksmē un nespējā kontrolēt savus konfekšu ieradumus. Man ļoti patika, kā māksliniece Rūta Briede taisīja scenogrāfiju un tēlus. Vienkārši no sadzīviskiem priekšmetiem, kurus katrs var atrast puspamestā šķūnītī. Tējkannas, galda lampas, krūzes u. c. Tas arī sasaucas ar tēmu par banālo un nebanālo un kā mēs to uztveram. Man liekas, tas ir ļoti forši, ka bērni redz, ka no tējkannas var uztaisīt supertēlu, ka visas parastās lietas ir arī brīnišķīgas, ka tur ir arī brīnums – tēls, persona. Arī Iļģu mūzikā bija izmantoti kaut kādi neparasti instrumenti. Bija divi brīnišķīgi aktieri – Baiba Vanaga un Artūrs Putniņš. Manuprāt, izveidojās diezgan veiksmīgs kopums. Šo izrādi varētu uztaisīt arī krieviski runājošiem bērniem. Tas nebūtu par ļaunu. Šogad izdevniecībā Liels un mazs iznāks grāmata ar Rūtas Briedes ilustrācijām, kas balstītas uz izrādes tēliem.
Vai netop jauns operas librets? Mihails un Mihails spēlē šahu bija kaut kas tik spilgts un oriģināls, ka neticas – pagājuši jau četri gadi.
Toreiz ideja vairāk nāca no komponista Kristapa Pētersona. Ja viņš man kaut ko piedāvātu, es, protams, būtu tikai par, jo tā bija ļoti interesanta pieredze. Tāpēc arī piedalos Orbītas projektos, jo man patīk sadarbība. Man patīk, ka man pamet vienu ideju, es to apstrādāju, tad pametu citam, notiek apmaiņa. Man patīk, ka kaut kas skan kopā kā korī, bet katram ir sava balss. Tāpēc opera bija ļoti patīkama pieredze, jo tas ir kolektīvs darbs. Tajā ir iesaistīts tik daudz cilvēku, un tiešām no katra ir atkarīgs, vai tas būs ļoti labi vai ļoti slikti. Es līdz tam pat nebiju aizdomājies, cik lielā mērā tas ir kolektīvs darbs.
Vai var teikt, ka operas pieredze bija kontrasts dzejas rakstīšanai, ko pieņemts uzskatīt par vientulīgu darbu vai vismaz darbu vienatnē?
Varbūt, protams. Tāpēc arī manā dzīvē ir Orbīta. Man liekas ļoti svarīgi, ka mums nav nekāda manifesta. Katrs raksta tā, kā viņš domā un grib. Kad kaut kas ir uzrakstīts, mēs varam kopā izdomāt, ko ar to darīt tālāk, kā to piedāvāt citiem.
Jums gandrīz pēc 20 gadiem joprojām ir interesanti citam ar citu?
Jā. Kad esam kopā, iedarbojas kaut kādas kolektīvās smadzenes. Kad aizejam atkal katrs savā pasaulē, tās uz laiku apstājas. Domāju, ka dzejas pasaulē vispār nav nekādu universālu risinājumu, bet man tas ir piemērots ceļš, ka rakstu viens pats, bet, kad gribu to piedāvāt citiem, ir kolēģi un draugi, kas var kopā ar mani to apspriest un varbūt piedāvāt risinājumu, par kādu es nebūtu pat iedomājies.
Atradu tavu sleju Dienai, kas rakstīta pirms astoņiem gadiem, un tu tajā atsaucies uz aristokrātiskās dzejnieces Annas Ahmatovas vārdiem: "Ja vien jūs zinātu, no kādas drazas, kaunu nepazīdamas, izaug dzejas…" Un pats piemetini – kā nezāles.
No dzejas dzeja nerodas, ha-ha. Protams, dzejniekam ir svarīgi lasīt citus dzejniekus, īpaši, kad viņš meklē savu ceļu un arī kad profesionāli atdzejo. Mana dzeja rodas no kaut kādām pilnīgi nekontrolējamām lietām, kas ir apkārt. Mums [dzejniekiem] tas jautājums liekas diezgan…
…muļķīgs?
Jā, bet arī interesants. Tieši tāpēc Orbītas multimediālo izstādi, kas tikko beidzās uz Noasa, nosaucām No kā rodas dzeja?. Bija četras instalācijas, un katra no tām savā veidā atbildēja uz šo jautājumu. Viena versija bija – no haosa organizācijas, otra – no pulsācijas. Man bija aparāts, kas nedaudz atgādināja spēļu automātu 40. gadu stilistikā, kur kloķis bija no vecas Volgas. Varēja savienot četrus dzejoļus – latviski un krieviski – ar vienu un to pašu video. No viena loga tika uzfilmēts cits logs, kurā ir atspulgs no loga vienu stāvu augstāk. Vējā vēl tas logs nedaudz kustas, un tur notiek dabiska montāža. Tas bija vēl viens solis videodzejas virzienā, kas kā žanrs mūs interesēja pirms laika. Toreiz sākām domāt, cik lielā mērā vizuālais tēls ietekmē tekstu. Un te bija aparāts, ar kuru tu varēji pamēģināt gandrīz nemainīgu attēlu uztvert kopā ar četriem dzejoļiem. Semjons Haņins dzejoli ierakstīja pie sava loga, Artūrs Punte – pie sava. Video ienāk arī skaņas, kas tajā brīdī bija apkārt. Logs ir nedaudz metafora tam, ka tu no iekšējās pasaules skaties uz ārējo. Kā zināma robeža. Izstāde tika nominēta arī Purvīša balvai. Tas bija ļoti patīkams pārsteigums.
Ja meitenīte no grāmatas vāka gribētu ar savu brīnumnūjiņu tevi par kaut ko pārvērst? Ko tu izvēlētos?
Hm… Tu zini, jā... Ja es būtu cits, pasaule apkārt būtu cita. Es tomēr esmu ļoti iesaistīts šajā pasaulē.