Dziedātāja Linda Leen laiku pa laikam pazūd un tad atkal parādās, kad ir sagatavojusi kaut ko jaunu. Parasti viņai ir stāsti par savu jauno lolojumu – radošo procesu un meklējumiem, kas nav bijuši viegli, taču līdz rezultātam noveduši. Šoreiz tas ir albums Digital Church, kas iznāks 11. janvārī. Martā notiks koncerti Rēzeknē, Rīgā, Cēsīs un Liepājā. Ja pavasaris atnāks agrāk nekā pērn, lielākie fani uz koncertiem varēs doties speciālajās pastalās, kas iegādātas veikalā www.lindaleenshop. com. Katru reizi sarunā Linda izstāsta kaut ko jaunu, šoreiz viņa atklāj, ka līdzās Latvijas Radio 3 Klasika otra radiostacija, kuru māksliniece pastāvīgi klausās, jau gadu esot Radio Naba – daudzveidīgā muzikālā piedāvājuma dēļ.
Pie klausītājiem gada nogalē aizceļojis albuma Digital Church pirmais singls Beyond Velvet Skin. Dziesmas klips, kurā erotiskas ainas savijas ar baznīcas skatiem, jau izpelnījies piezīmes par reliģijas zaimošanu. Linda šajā kompozīcijā vietām dzied neierasti zemu un atzīst, ka tas vislabāk sanāk no rīta, kamēr balss vēl nav kārtīgi pamodusies.
Tiekamies sarunai agrā pēcpusdienā diezgan paskaļā kafejnīcā un mēģinām uzminēt, vai intervijas varone runās pietiekami skaļi, lai ierakstā nebūtu tikai fonā skanošā Ziemassvētku dziesma, kurā Linda atpazīst Aretu Frenklinu. "Pēc tām augšām var noteikt. To balsi nevar sajaukt. Taču es domāju, ka runāju pietiekami stipri," smejoties saka Linda, un man nākas viņai noticēt.
Ukraiņu grupas Okean Eļzi nosaukums afišās Rīgas ielās pārtulkots latviski – Elzas okeāns. Pirms kāda laika afišas vēstīja, ka Rīgā būs Skaņas Mū. Tev ir izdevies visus iedresēt, lai tavu pseidonīmu "Leen" nelatvisko?
Visādi ir rakstījuši, bet es to nekādi nevaru ietekmēt un nemaz nemēģinu. Tas pats stāsts ir par manu klipu – visu var iztulkot jebkā. Mēs varam ieraudzīt tikai to, ko atpazīstam, un par citiem spriežam pēc tā, kāds ir mūsu filtrs. Es varu spogulī redzēt tikai to, ko es pati spoguļoju. Ja mēs kaut ko atpazīstam citā cilvēkā, tas ir tas, kas ir mūsos pašos, jo tikai to mēs varam atpazīt. Kopainā var būt miljons citu lietu, bet tev iekrīt acīs tieši tā, ko tu vislabāk pazīsti pats. Citi var ieraudzīt pavisam citu pikselīti tajā visā.
Citā tu vislabāk vari saskatīt arī tos trūkumus, kas piemīt pašam.
Tieši tā! Trūkumus vai plusus – vienalga. Mākslinieciskais vēstījums ir viens, savukārt tas, kā tas nonāk līdz klausītājiem, var būt kaut kas pavisam cits katra iekšējā interpretācijā un uztverē. Ja vēl nepietiek prāta vienkārši apēst no kaut kādām iluzorām autoritātēm iegūto informāciju nesagremotu, pavisam neobjektīvs sanāk viss pasākums. Taču tāda ir pasaule, un tāds ir mākslinieka risks un foršums kopā.
Pēdējo reizi tevi intervēju, kad tuvojās koncerti Demo – tajos piedāvāji jaunas dziesmas, kuras vēl nebija ierakstītas. Šķiet, tas bija nesen, bet jau četri gadi pagājuši.
Jā, koncerti Demo tika izsludināti pirms četriem gadiem, tie notika februārī. Diezgan sen. Lielākā daļa dziesmu jaunajā albumā ir tās, kuras skanēja tajos koncertos. Visjaunākā dziesma ir Beyond Velvet Skin – tā tapa ierakstu sesijas laikā amerikāņu grupas Cigarettes After Sex iespaidā; to es nesen biju atklājusi. Absolūti iemīlējos tajā tumšajā, graudainajā skaņā un tajā veidā – kā tādi garaiņi ielien tev katrā poriņā. Man liekas, ka tā dziesma ir kā atbalss sajūtai, kas man tik ļoti iepatikās tajā skaņas dizainā. Puikas, kad spēlē, saka – te ir riktīga psihedēlija. Ar šo dziesmu mēs noslēdzām ierakstu sesiju un atklājām albuma ceļu.
Viens no maniem visu laiku iemīļotākajiem albumiem ir Beka Morning Phase (2014). Es teicu, ka tas saņems Grammy kategorijā Gada albums, un pat saderēju ar kādu, ka tā notiks. Kad Beks ieguva Grammy, es biju tik laimīga! Tas albums ir absolūti brīnišķīgs! Domāju, ka arī manā albumā ir daudz ietekmju no tā, tās varbūt ir transformējušās. Skaņas etalona ziņā. Esmu pārbaudījusi, ka Beka Morning Phase skan jebkurās austiņās, jebkurā skaņu sistēmā vienkārši izcili. Tas ir jāprot. Tas ir kaut kas tāds, kas vēl jāsasniedz.
Ar tevi tagad spēlē citi mūziķi?
Jā. Tikai buņģieris Ivars Arutjunjans ir palicis šajā sastāvā. Šis nav pastāvīgs sastāvs. Es esmu solomāksliniece, kura strādā ar mūziķiem, kuri izpilda manu mūziku. Tie ir "pelēkie kardināli" (Lindas pavadošo grupu sauc The Grey Cardinals – U. R.), kuri mainās. Mums pievienojās ģitārists Jānis Ruņģis un divi zviedru mūziķi, ar kuriem Ivars kādreiz bija sadarbojies. Satikāmies pie producenta Gata Zaķa Instrumentu studijā, un pirmajā dienā, kad čaļi vienkārši improvizēja, viena no tēmām man uzreiz aizķērās, es to ierakstīju diktofonā un visas nākamās naktis tapināju dziesmu, ar kuru pēdējā dienā nācu klajā, un mēs to ierakstījām divās stundās. Ļoti ātri un viegli tā atnāca.
Vēl vienas jaunas dziesmas ideja man tapa brīdī, kad gāju noskatīt Jāni Ruņģi Dad Cafe. Tur ir forši muzikālie vakari ar džeza mūziķiem. Viņi divatā improvizēja ar kādu jauno buņģieri, un gabaliņš no improvizācijas mani ļoti uzrunāja, un no tā arī tapa jauns, tāds diezgan pasmags skaņdarbs ar sociālo tematiku – Who Is in Charge?. Visi pārējie bija dzirdami koncertā Demo, kā arī festivālos Positivus un Summer Sound, man tas bija milzīgs pārbaudījums. Koncertā Arēnā Rīga arī bija milzīga skatuve, bet festivāls ir pavisam cita lieta. Tur cilvēki nāk klausīties arī daudzas citas grupas, un viņi nav a priori lojāli.
Ja publika nāk uz koncertu, tā nāk klausīties tevi, turpretim festivālā jāmēģina pārliecināt un jāievelk savos mākslinieciskajos tīklos tādi cilvēki, kuri varbūt pirmo reizi par tevi dzird un varbūt ir skeptiski. Tad ir sajūta, ka 20 tūkstoši tevi klausās, – tas bija iespaidīgi. Taču es atceros brīdi pirms. Puikas spēlēja ievadu, un es saprotu, ka man iestājas zaķpastala un ir šausmīgs uztraukums. Trīcēju pie visām miesām un domāju, ka man ir divas izvēles: varu iziet ar tādu uztraukumu, ka man ir pilnīgs "blekauts", vai es varu vienkārši noskurināties un iet izbaudīt, kas tur tagad notiks, pēc pilnas programmas, lai vai kā tur arī būtu. Es izvēlējos otro. Norēcos kā lauva aizskatuvē, sabiedēju visus, gāju ārā un riktīgi izbaudīju to procesu. Man muzicēšana uz skatuves ir vissaldākais brīdis visā šajā procesā. Ja es varētu darīt tikai to, es būtu laimīga.
Man ļoti patīk, kā tavā jaunajā dziesmā Beyond Velvet Skin skan ģitāra. Izrādās, tas ir Jānis Ruņģis?
Viņš ir brīnišķīgs! Superdžeks. Ļoti krāsains mūziķis. Ruņģis vispār nav definējams – viņš ir avangardists pēc būtības. Zaķis vairāk ir indie puse un pats tomēr ir mūziķis, kurš bijis grupu sastāvā. Protams, nebija viegli – daudzi šķēpi tika lauzti, jo mēs visi esam ļoti dažādi. Es kā vienīgā sieviete tajā procesā mēģināju būt līme. Mēģināju slīpēt un pulēt to dimantu popmūzikas manierē – gribēju, lai tas ir tāds avangardisks – indie, tumšs, bišķīt nesaprotams, diezgan dziļš. Es gribu būt saprotama, neupurējot savu būtību. Man šķiet, ka tas ir izdevies. Es ceru. Bez kompromisiem. Ja ir sajūta, ka tagad ir tā dziesma atnākusi, tad ir. Ir dziesmas, kuras viegli nāca un kuras piedzīvoja kādas sešas versijas, kamēr atnāca. Process bija nenormāli interesants – paldies Zaķim. Ļoti patika tieši tādā tandēmā strādāt.
Mani ļoti iepriecināja tas, ko es dzirdēju no Jāņa Ruņģa. Tas bija tieši tas, ko es meklēju. Galvenās ietekmes ģitārskaņā bija Džimija Hendriksa Electric Ladyland, un vispār no tā laika ir diezgan daudz tādu krāsu, kuras man patīk. Tas viss ir mūsu kopīgā glezna. Kad vasara bija pagājusi un albums bija gatavs, es mazliet ilgojos pēc šī laika. Mums bija rituāls Tru Music Studio: rīta kafija, pirmā pusstunda – izrunāt, kas jauns ir noklausīts pa nakti un kas notiek dzīvē, un tad turpinām ar kārtējo skaņas dizaina meklēšanas sesiju. Tas bija ļoti skaists laiks, jo mums visiem kopā izdevās atrast, manuprāt, labāko tās mūzikas versiju.
Kopā bija vēl četri producenti visur kur – Losandželosā un Berlīnē –, ar kuriem es mēģināju strādāt… Un diezgan ātri es to materiālu izrāvu no nagiem – nē, nē, nē, paldies par sadarbību. Nebūs! Es vienkārši jutu, ka nav. Ar Gati Zaķi bija sajūta, ka viņš pieslēdzas šim materiālam kā kaut kam unikālam. Viņš ir cilvēks, kurš mīl mūziku, – to es uzreiz sajutu, un tas nemaz nav tik pašsaprotami. Tā nav, ka visi cilvēki, kuri darbojas mūzikā, to mīl. Viņiem varbūt padodas, viņiem varbūt par to labi maksā, bet tāda īsta patiesa mīlestība uz to… Es nesaku, ka tas ir retums, bet tas nav pašsaprotami. Tas bija tas, kas man ļoti palīdzēja darbā. Man patika sajūta, ka atdeves līmenis mums ir gandrīz identisks – pieslēgums tam materiālam.
Vai tad, dodoties uz Losandželosu, tu nezināji, pie kā brauc?
Zini, kā tas ir? Tu vari noklausīties visu kaut ko, kas pirms tam ir radīts, bet tu nekad nezini, cik daudz no tā, ko tu dzirdi, ir pats mākslinieks, cik daudz tā ir mūziķu meistarība un cik daudz ir producenta pienesums. Viņš izšauj ar vienu mākslinieku, bet darbā ar citu ķīmija ir pavisam citāda, un tās var arī nebūt.
Tu neatradi kontaktu ar potenciālajiem radošajiem partneriem jau sarunājoties?
Ja sarunājamies, viss ir forši. Darbojoties ar mūziku, es saprotu, ka gaume nesakrīt, vai es jūtu, ka cilvēks nepieslēdzas dziesmas saturam – tas man neder. Man vajag, lai viņš zina, par ko ir dziesma, kāds stāsts. Man vēl nav bērnu, un es ceru, ka būs, bet man uzreiz ir tāda sajūta, ka manu bērniņu tagad grib audzināt tādā veidā, kas nav saskaņā ar mani un manām vērtībām. Es uzreiz neļauju to tā ietekmēt.
Producentam, ar kuru ierakstīju dziesmu Pink Glasses Berlīnē un ar kuru man bija radošā ķīmija, ģimenes apstākļi liedza turpināt strādāt, un tad sākās ilgi meklējumi. Tas nav tik viegli. Tajā brīdī producents ir viss. Tas ir mans ceļš – es nezinu, kā tas ir citiem. Man ir vajadzīga tā absolūtā sajūta, ka cilvēki, kuri ir iesaistīti, ir klātesoši. Ja pirmais, otrais un vēl vairāki pasaulē nav klātesoši, noteikti kaut kur ir domubiedri, kuri ir jāatrod, – un viss. Tas ir tā vērts – četros gados iztērēt ļoti daudz laika, naudas, enerģijas, ticības sev… Par to, kas tagad ir izdevies, es jūtos priecīga, laimīga, lepna. Laikam tas nevarēja notikt citādi.
Ja iztērē ticību sev, iestājas depresija?
Visādi – arī tā ir bijis.
Ko tad tu dari – sēdi mājās, mēnesi neej ārā un raudi? Dzer un lieto narkotikas?
Tas būtu interesanti, bet nē… Tas laiks ir garām. Nu jau kādu krietnu laiku kā garām.
Kā pēc tam atgūsti ticību sev?
Neesmu vairs naiva un nedzīvoju ilūzijās. Es saprotu – ja kaut kāds scenārijs atkārtojas, manī vai veidā, kā es kaut ko daru, kaut kas neizdodas. Ja zaudē ticību sev, tu mēģini atrast cilvēku, ar kuru kopā kaut ko darīt, bet nav, nav, nav – iet gadi, nevis mēneši, un tu sāc domāt, kas tas ir, kā nav, kāpēc tā notiek. Tad nāk cilvēks, ar kuru tā ķīmija vienkārši ir, un man joprojām nav atbildes – es nezinu. Depresijas brīžos vismaz man personīgi nav nekādu zāļu. Tas tā vienkārši ir, un labākais, ko tu vari izdarīt, ir izlietot to kā degvielu. Viss! Tas ir viens no mākslinieka dabiskajiem stāvokļiem, jo depresija jeb nomākts stāvoklis ir tad, kad realitāte nesakrīt ar tavām vēlmēm un sapņiem, ar to, kādu tu gribi pasauli vai kāds tu gribi pats būt pasaulē. Tur neko nevar tik ātri mainīt. Es neesmu dievs, kurš var mainīt visu vienā dienā. Vienīgais veids ir paņemt to, sakompresēt un ielikt enerģijā, ko tu velti darbam. Un pieņemt, ka tā ir.
Tāpat kā visu nevajadzīgo taustāmo var samest kaudzē un pielaist uguni – vismaz būs kāds siltums.
Tā sanāk, jā. Beigās izrādās, no tā kļūst siltāk. Ne no visa var tik ātri tikt vaļā, bet tam vairs nav nozīmes. Tagad ir tagad. Nu tas viss ir aiz muguras. Tagad albums eksistē klausītājiem – tas jau ir piedzimis, un tā ir sajūta, kurā es nevaru sev samelot – tā ir sajūta, ka kaut kas ir pabeigts. Pat ja tas arī būs viss, kas ar to noticis, – es ceru, ka ne, – tas viss, kas noticis, ir bijis tā vērts. Kam tad vispār ir jēga? Var jau domāt par to, kāpēc vajadzēja tieši tā un kāpēc vajadzēja tik ilgu laiku. Mākslas darbam ir jēga tikai tad, ja tas atspoguļo mākslinieka oriģinālo, unikālo kodolu – tas nav nekas jauns… Es neredzu jēgu, kāpēc mākslas darbam vajadzētu būt tādam, kas nerezonē ar pašu mākslinieku. Tāpēc es meklēju tieši to, kā es skanu. Man ir 37 gadi, un tikai tagad es varu teikt, ka tas ir tā, kā es skanu.
Atskatoties uz iepriekšējiem albumiem – tie liekas tādi, ar ko esi apmierināta arī šodien?
Debijas albums (tas iznāca, kad Lindai bija 19 gadu – U. R.) – noteikti jā. Chameleon tajā brīdī bija tāds, kādu es to gribēju, arī Ziemasskaņas. Šobrīd esmu daudz apmierinātāka nekā tajā brīdī, kad tie albumi iznāca, jo tad vairs nevarēju būt objektīva… To mākslinieciskā vērtība ir lielāka, nekā es tajā brīdī, kad tie iznāca, spēju novērtēt.
Šoreiz man pirmo reizi ir sajūta, ka es atlaižu albumu dzīvot savu dzīvi un man pat īsti nav svarīgi, kas notiks tālāk. Es absolūti paļaujos uz to, ka notiks tā, kā jānotiek. Tas dzīvos savu dzīvi tieši tik, cik kādam to vajadzēs. Man nav pastiprinātas vajadzības to nest vai bīdīt. Ja tu veido tādu mūziku, kāda rezonē tevī, kādu tu vēlies, kāda tevī skan, klausītāji būs tavi. Un tam ir pavisam cita kvalitāte. Tas ir cits līmenis. Kad tu dari kaut ko nevis tāpēc, ka tas ir populārs vai kāds kritiķis teicis, ka tas ir labi, bet tāpēc, ka tieši tā tev patīk, – tā ir mākslinieka izpausme. Tā ir neatsverama vērtība. Tu vari atrast savu īsto klausītāju, kad tu pats esi īsts.
Kāpēc albumam izvēlēts nosaukums Digital Church – Digitālā baznīca?
Kad vēl nebija domas par šo albumu, es pirmoreiz biju baznīcā uz dievkalpojumu no sākuma līdz beigām, es pamazām sāku saprast liturģiju, pati tiku kristīta. Gāju uz dievkalpojumiem. Katru reizi, kad gāju pie dievgalda un skanēja liturģiskā dziesma Ak tu Dieva Jērs, man likās tik jocīgi, ka tajā brīdī, kad tu ej pēc dievmaizītes – pēc Kristus miesas –, tā melodija ir tik šausmīgi nospiedoša, tas ir tik pretēji tam, ko es gribētu just tajā brīdī, – es gribu tiekties uz augšu pie dievišķā, nevis zemoties, bet "tiekties uz", un kopš tā brīža es sapratu, ka tas ir tas, ko es gribu arī mūzikā.
Kad albums vai koncerts izskan, es vēlos sajūtu, ka tu to gravitāciju uzvari, ka tas tevi paceļ. Lai mūzika kā kaut kā dievišķa izpausme iedarbojas uz cilvēku pacilājoši, tajā pašā laikā neignorējot mūsu zemes dabu, jo mēs esam dvēsele ķermenī. Tas ir albuma vēstījums. Oda dvēseles un ķermeņa vienotībai. Šajā gadījumā baznīca ir tā mūzas māja vai matrikss, kurā ir visas tās labās, pacilājošās, skaistās lietas un vērtības, kurām es ticu.
Kāpēc "digitālā"? Būtībā mūzika un liela daļa mūsu dzīves tiek pavadīta virtuālajā pasaulē. Arī mūzika pārsvarā dzīvo telefonos. Arī mēs paši tur esam tik daudz – pat trīsreiz vairāk nekā reālajā dzīvē. Es nesaku, ka tas ir peļami, vienkārši tā ir laikmeta zīme, un, ja tas ir rāmītis, kurā mēs šobrīd esam, es gribu viskvalitatīvākajā iespējamā veidā dzīvot savā laikmetā. Ja mūzika nonāk pie cilvēkiem digitālajā formātā, lai tā būtu. Labāk ir parunāties pa telefonu nekā neparunāties nemaz.
Nosaukums Digital Church atnāca albuma tapšanas sākumā. Tā ir kā tāda mūzas pielūgšana vai ziedojums ar sevi – ar visu, ko es daru. Ar visu savu enerģiju. Šobrīd esmu diezgan nogurusi… Es tiešām esmu atdevusi ļoti daudz, un man ir jautājums: vai tā vajag? Vai vajag visu sevi atdot? Es nezinu atbildi uz šo jautājumu. Esmu mūziku uzlikusi augstāk par sevi kā sievieti, kā cilvēku, kā fizisku būtni, augstāk par ģimeni un attiecībām. Par jebko… Man tā liekas vērtība, taču es nezinu, kā tas risināsies, un pēc kāda laika man būs interesanti saprast, kā tas uz mani ir iedarbojies un kādas pēdas manī atstājis. Vai ir vērts ziedot pilnīgi visu tā labā? Jo to laiku nekad nevarēs atgriezt atpakaļ.
Ir vēsturē sievietes, kuras radoši darbojas un audzina bērnus.
Tas ir forši, bet es nesaprotu, kā tas ir iespējams. Sieviete un vīrietis, kuri nodarbojas ar mākslu, ir divas dažādas lietas. Sieviete būtībā ir ģimenes centrs, vīrietis – ģimenes galva. Sieviete ir kodoliņš, kas emocionāli satur to visu kopā, pavards – uguns, ap kuru visi sildās. Ja sieviete ir radošajā, tur riktīgi ir jābūt tā-ā-ādam iekšējam spēkam, lai nodrošinātu to visu… Man pagaidām nav receptes, taču ceru, ka kaut kad būs. Tāpēc lasu daudz biogrāfisko grāmatu par sievietēm un citiem radošiem cilvēkiem, lai izpētītu, kā viņiem ir gājis, kā viņi ar to tiek galā. Lasīju par Eimiju Vainhausu, Sartru, Četu Beikeru, Džoniju Kešu, Madonnu, Mocartu, Pikaso…
Pašlaik lasu Alvja Hermaņa Dienasgrāmatu, kurā viņš izķidā radošo procesu, – ļoti interesanti. Esmu pateicīga cilvēkiem, ka viņi dalās ar to. Tās ir intīmas lietas – stāstīt par savu dzemdību procesu.
Vai pati kaut ko vēl klausies bez savas mūzikas, Džimija Hendriksa, Beka un Cigarettes After Sex?
Man mājās klusums skan. Re, cik jocīgi pateicu – skan. Man tas skan. Arvien mazāk ir tā, ar ko es gribu piepildīt klusuma telpu. Dziesmu izlase, kuru gribas klausīties, kļūst arvien selektīvāka, un tu sāc tiešām izvēlēties, kādu atmosfēru ielaist sevī.
Linda Leen
Albuma Digital Church turneja
Latgales vēstniecībā Gors Rēzeknē 11.III, koncertzālē Palladium Rīga 16.III, Vidzemes koncertzālē Cēsis 19.III, koncertzālē Lielais dzintars Liepājā 26.III
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 20–30
Nav pareizi!
zahars
PSIHEDĒLIJA.